Kāda ceļojuma dienasgrāmata. IV

Pagājusi jau nedēļa, kopš biju Latvijā. Atkal sācies ierastais dienas ritms. Viss ir iegājis savās sliedēs. Šodien saņēmu zvanu no Latvijas. Paraksta tiesības kompānijā Uzņēmumu reģistrs esot atjaunojis, bankas konts atkal darbojas. VID ir saņēmis savus iztrūkstošos 64 santīmus. Visi ir priecīgi, gandarīti un laimīgi. Cik maz tomēr vajag! Turpretim šodien, lasot internetā ziņas, kas notiek dzimtenē, kļūst skaidrs, kāpēc pasaules biznesa prese nesen tik nesmuki izteicās par Latviju. Ja būtu dzīvs Als Kapone, viņam Latvijā patiktu dzīvot. Iedomājieties, organizācijā, kas apkaro korupciju, tātad KNAB, daži atbildīgie darbinieki tiek turēti aizdomās par vairāk kā 100 000 Ls piesavināšanos un ir ierosināts kriminālprocess. Kas vēl notiks? Laikam jau jāpārstāj brīnīties un jācenšas ziņas uztvert vēsi. Bet nu, turpināšu par iespaidiem Latvijā.

Pēc mērenā šoka dienu iepriekš par sava drauga lēmumu doties peļņā uz ārzemēm turpinu kārtot savas lietas. Biznesa darījumi, privātās lietas. Ēdot jaukas pusdienas kādā Daugavmalas āra kafejnīcā, pārrunājam ar paziņām vajadzīgos un turpmākos iespējamos darījumus. Pārrunājam intereses un lietu būtību. Bez īpašas steigas pēc tam varu izstaigāt Vecrīgu, Bastejkalnu, aiziet līdz Brīvības piemineklim. Mirkli pastāvēt, pārdomājot vārdus „Tēvzemei un brīvībai”. Kāda ir Tēvzeme un kas ir brīvība? Ko vēl es varētu darīt šo lietu labā?
Ceļu uz Krimuldas pusi šoreiz izvēlos pa Krasta ielu. Automašīnu rinda trijās joslās lēni ved tuvāk vienam no dārgākajiem tiltiem pasaulē. Vairāklīmeņu viaduktu loki patiešām izskatās iespaidīgi. Šur tur mana pa kādam strādniekam, kuri gan pārsvarā sēž. Varbūt domā, kā labāk darīt? Īrijā celtniecībā gan viss ir skaidrs, ko foreman pasaka, tā arī jādara. Tas nekas, ka dažkārt neloģiski. Reti redz kādu darba laikā bez darba sēžot.
Atkal Siguldas šoseja, aiz pagrieziena skumja izskata „Sēnīte” un pēc mirkļa mīļās mājas ir klāt. Kluss, jauks vakars un laikam saprotu, ka esmu ilgojies pabūt viens. Aiz meža purviņā kliedz dzērves. Klusums tāds, ka ausīs džinkst. Šķiet dzird, kā zāle aug! Zied ievas, pogo lakstīgalas un vakara migla lēni pārklāj pļavās zemākās vietas. Ak, Dievs, cik skaisti! Reiz mans draugs, atbraucot ciemos, noraksturoja šo vietu ar vienu vārdu – „Purvītis”. Klusuma dziesma. Es dzeru šo miglu, šo klusumu ar ievu smaržu. Es uzlādēju baterijas. Un tajā pat mirklī laikam saprotu, ka mana Latvija ir šeit, dažos zemes hektāros…
No rīta es zinu, ka vēlos no šīs vietas ko paņemt līdzi uz Īriju. Reāli un īstenībā. Manā lielajā ceļa somā visā garumā iegulst nozāģēti pūpolu sprungulīši. Četrmetrīgie krūmi reiz gadus atpakaļ izauga tieši no tādiem, zemē iedzītiem, no īpašas vietas atvestiem sprungulīšiem. Es ceru, ka Īrijā viņi iesakņosies.
Rīta puse Rīgā paiet pie senas jaukas paziņas. Kolosāls mazs skaistumkopšanas salons blakus izdevniecībai „Diena”. Laba atrašanās vieta biznesam. Runājoties ar īpašnieci, laiks skrien un piedāvājums pasauļoties vairs nav aktuāls. Aktuāli ir tas, ka nomaksājot visu, kas piederas, salona peļņa 5 vai 10 Ls dienā morāli un fiziski nogurdina. Klientiem vairs nav naudas. Nevar atļauties. Ik pa brīdim sarunā ievijas jautājums par domu kā un ko mainīt. Klusām izskan vārds „Īrija”… Vai viss padoms ir ielikts, vai viss ir izdarīts? Nu varbūt lietas sakārtosies? Ja tik vien iespējams – nebrauc. Bet, ja tiešām nav citas izejas, tad gaidīšu Dublinas lidostā…
Šo septiņu dienu laikā man desmit cilvēki uzdeva jautājumu un konkrēti interesējās par darba un dzīves iespējām emigrācijā. Tāda sajūta, ka sākas vēl viens emigrācijas vilnis. Dievs dod, ka man nebūtu taisnība. Bet to es pajautāšu cilvēkam, ar kuru man rīt jātiekas. Viens no 100… Caurlaide uz LR Saeimu jau ir kabatā.
Turpinājums sekos. Iespējams, ne tik lirisks kā iepriekšējie.