Kāda ceļojuma dienasgrāmata II

Kādu laiku Īrijā nebiju lietojis savu rezerves O2 telefona kartiņu. Dodoties uz Latviju, zinot, ka šis operators darbojas visa Eiropā un pat Amerikā, un ar domu, “ja nu kas” un “Zelta zivtiņa” vairs nedarbosies, papildināju O2 ar 20€. Patīkams bija pārsteigums, ka vairāku mēnešu laikā konts bija katru mēnesi papildinājies, un kundze elektroniskā balsī man paziņoja, ka „your old balance was 50, and new balance is 70€”. Tātad katru dienu varēšu zvanīt uz (hmmmmm…) mājām, uz Īriju. Īstenībā, māju sajūtu laikam rada mīļi cilvēki, kuri ir tev blakus.
Turpinu ceļojuma dienasgrāmatu.

Murjāņi, Ragana, pagrieziens uz Turaidas pusi, Krimuldas baznīca un un un …bērzu birzs un – mājas! Īstenībā neaprakstāma sajūta. Kamols kaklā. Ai, nu tā notiek, paši ziniet. Protams, ka no sākuma jāpieskaras visam, kas izaudzis, īpaši, kas paša stādīts. Ar katru koku un krūmu jāparunā. Gan ar vairākus simtus gadu veco ozolu, gan ar jauno pie vārtiem. Viņš sāka augt, kad piedzima pirmais dēls, kuram jau 19… Jāpastāsta, kā man iet. Pirmo reizi šogad. Lai gan diena ir varen silta, atverot durvis, mājā iekšā ir vēsi. Pēdējo reizi kurināts novembrī, kad sieva ar bērniem atvadījās uz nezināmu laiku… Logi ir vaļā, malka krāsnīs, malka kamīnā un atkal brīvs mirklis. Kā lai izstiepj to garāku?
Svētdienas vakars. Būs pirts. Beidzot! Īstenībā tā ir viena no retajām lietām, kuras man pietrūkst Īrzemē. Ne sauna, ne kāda tur infrasarkanā, bet īsta. Slapjā! Ar akmeņiem un lāvu. Un ja nu vēl bērzu pirtsslota… Droši vien, ja uzzinātu, ka tāda kaut kur Dublinas rajonā ir atrodama un izmantojama, brauktu katru sestdienas vakaru! Bet varbūt kāds zina, kur ir?
Mīļo kaimiņu apcelts, bet jauki sagaidīts! Jau smaržo uz uguns cepta gaļa, šķīvī pērno sēņu mērce speciāli man. Lēnām pa glāzītei un pasākums ir sācies. Tiek stāstīts par vietējām briesmu lietām, govju nodokļiem un piena cenām. Par saviem kartupeļiem, tomātiem siltumnīcā un sēnēm mežā. Par 500 uz papīra un 300 uz rokas. Par to, ka mums ir, bet daudziem pietrūkst. Par to, ka tas un tas jau ir aizbraucis. Par diviem jauniem kaimiņiem, kuri būvējas un četriem, kuri dzer. Par labu veikalnieci, kura līdz algas dienai pēdējiem dod arī uz “krīta”. Arī par viņsaulē aizgājušajiem. Dīvaini, bet īpaši daudz jautājumu par Īriju nav. Visi visu zina. Ja strādā, tātad viss ir kārtībā. Interesē tikai konkrētas nianses. Un salīdzinājumi ir sāpīgi. Suņi rej, jo pāri mājai Siguldas virzienā lido gaisa baloni.
Jau krēslo un sarunas jāpārvieto. Lauku pirts. Zem ozola. Jūtos kā sapnī. Šņāc akmeņi, smaržo vīstoša bērzu slota. Pavisam kails atguļos rasainā pavasara nakts zālē un zvaigznes ir tik lielas. Šķiet, es neelpoju ar muti, es elpoju viss. Vēl, vēl un vēl! Jāsaelpojas kādam laikam!
No rīta dārzā lauzts rabarbers izrādās varen garšīgs. He, he! Kā man patīk!
Svētdienas vakarā uz Rīgu varētu braukt caur Saulkrastiem. Rīt paredzētas vairākas tikšanās un zinu, ka jūra ir tikai pārdesmit kilometru attālumā no mājām. Nokļūstot uz Via Baltica, ceļš vilina. Ir neizsakāmi patīkami braukt pa perfekti uzbūvētu ceļu. Šķiet, viena no retajām vietām Latvijā, kur redz pareizi ieguldītu Eiropas naudu.
Latvijas priedes un saule riet jūrā. Atkal ir mirkļi, kuri paliks atmiņā. Atkal jāsaelpojas! Bet pretī no jauna traucas automašīnas un Rīga sagaida ar interesantu skatu. Cik žēl, ka pa rokai nav fotoaparāta. Ielas malā ar ieslēgtiem avārijas signāliem stāv 600tais „mersis”. Autovadītājs no plastmasas kanniņas caur nogrieztu Coca Colas pudeli lej bākā benzīnu… Vai tā tagad ir Latvijas ikdiena?
Turpinājums sekos…