Kāda ceļojuma dienasgrāmata.

Nu jau trešais gads rit ārpus Latvijas. Kopš ģimene decembrī ieradās Īrijā, vairāk par pusgadu nebija būts Latvijā. Nevilka. Tomēr, laikam ritot, biju tā sailgojies, ka nevarēju sagaidīt nākamo šīs vasaras divu nedēļu atvaļinājumu. Iegādājos tobrīd iespējami lētāko Ryanair biļeti un maija sākumā devos Rīgas virzienā. Plānos bija dažādu privātu lietu kārtošana, tikšanās ar paziņām, draugiem, radiem. Iespējams, ka īstenībā gribējās izbaudīt pavasari dzimtenē, jo kas gan var būt skaistāks par bērziem, kuros tikko parādās lapas un pavisam īss ir tas mirklis, kad tiem vēl spīd cauri. Smadzenēs uzzīmēta dzeltena pieneņu pļava. Tikai septiņas dienas Latvijā, bet iespaidu spektrs ir visās varavīksnes krāsās.

Turpinājumā daži izvilkumi no dienasgrāmatas. Katru dienu rodas pārdomas par novēroto, tādēļ ceļojuma dienasgrāmata būs ar turpinājumiem.
Sestdienas vakarā Rīga mani sagaida ar tik pat siltu laiku kā bija Dublinā. Kaut gan – siltāk, jo nāk klāt morālais aspekts. Savlaicīgi pasūtītās īres mašīnas stūre ir kreisajā pusē un pirmajā mirklī rodas diskomforts. Divas reizes mēģinu pārslēgt ātrumus ar kreiso roku. Neizdodas, jo tā atsitas pret aizvērtām durvīm. Lielais dēls tik nosmaida… . Draugi ir priecīgi mani redzēt, uzdod jautājumus par ģimeni, bērniem, par to kā viņi pusgada laikā ir iedzīvojušies. It kā jau visu zina, ir Draugi un Skype, bet tomēr “dzīvajā” jautājumiem ir savādākas atbildes.
Svētdiena. Rīgas dzīvoklī no rīta aiz loga pavisam savādāk svilpo strazdi. Labs rīts, jo vakarā beidzooooot būs Krimulda, kaimiņi un pirts! Sākas! Slokas ielas “Maxima”. Stāvu no sākuma pie maizes nodaļas. Ilgi. Tik pēc mirkļa aptveru, ka cenas nav pierastajos €. Jā, līdzīgas kā Tesco. Tikai Latos. Finālā pirkumi ieguļas groziņā, pat ne ratos, un kases čeks stāsta, ka ciemkukuļa maisiņš ir izmaksājis vairāk par 50Ls. Bez alkohola. Bez lašiem. Vienkārši – pirkums. Prezentācijas dzērieni paņemti no Īrzemes. Priekšā brīvdienas un šajā mirklī izpildās sen ierastais patīkamais ceļš no Imantas uz Krimuldu. Mazliet dīvaini novērot, ka Rīgā automašīnas pārvietojas ar 55km/h, nu 60km/h vietām. Arī braucot pa Siguldas šoseju, 95, ne vairāk par 100. Protams, tas neattiecas uz dažiem “bembjiem”, kā parasti. Tomēr “sponsoru” nav, tādēļ jābrauc mierīgi, kā Īrijā.
Esmu informēts, ka iemesls varētu būt netrafarētās policijas automašīnas, kuras nu – nu vienkārši nav pamanāmas, bet gan jau kaut kur ir. Izskatās, ka šāda akcija radījusi kārtību. Pirms “Sēnītes” krūmos divi policijas posteņi ar radariem, pie tam viens aiz otra, bet klientu nav. Jaunais Murjāņu tilts jau atvērts, zīme 30. Vēl kādi 12 kilometri un būšu savās lauku mājās. Vakarā pirts….
Turpinājums sekos…