Kāda ceļojuma dienasgrāmata V

Īrijas zemē maniem iedzītajiem pūpolu sprungulīšiem jau parādījušies pirmie pumpuri. Pāragri vēl ko prognozēt, bet izskatās, ka augs! Ir pienācis laiks „Ceļojuma piezīmju” nobeigšanai. Lasu Jūsu komentārus. Paldies par labiem vārdiem. Dažkārt, protams, komenti aiziet tālu prom no tēmas un sākas latviešu „pusdienas”. Īstenībā jau nav nemaz tik vienkārši. Kāds saprot, kāds negrib saprast, kādam viss ir slikti Latvijā, kādam Īrijā. Cits māk lasīt starp rindiņām, citam tas nav dots. Atcerēsimies, ka šis portāls, atšķirībā no daudziem, nav īstā vieta „pusdienošanai”. Varbūt turpinām ar domu – kā veidot labāku dzīvi sev, apkārtējiem? Iespējams, pat tam nepazīstamajam, kurš komentē un mazāk pieklājīgi oponē zem kāda nika? Visu cieņu humoristiem ar pozitīvu pieskaņu! Tāpat jau pietiek negāciju visapkārt.

Vakar Biedrības ballē letiņi uzgavilēja un aplaudēja katrai valstij, kura iedeva „Pirātiem” kādu punktu. Visvairāk, protams, uzgavilēja Īrijai. Tātad sev. Nekā nopietna, sīkums, teātris, bet, iespējams, ka tieši no šādiem sīkumiem sastāv mūsu dzīve. Es ticu, ka mēs visi vēlamies, lai Latvijas ekonomikai veiktos. Kādai gan ir jābūt mūsu reakcijai uz Latvijas premjera Godmaņa kunga tikko sacīto un Tvnetā izlasīto – „Latvijas nākotne izskatās pavisam bēdīga…” Varam noriet, nogānīt, varam cienīt, varam slavēt. Kādam TUR ir izdevīgi neko nemainīt, kādi citi grib mainīt, lai tiktu TUR un atkal neko nemainītu. Vai kādam ir citi reāli priekšlikumi? Vai ir tikai sen apnikušie un neko nedodošie „atlaist, nomainīt, nosist utt”. Un kurš ir bez grēka, lai pirmais met akmeni! Nu ja, tagad nav modē mest akmeņus, tagad augstākā pilotāža ir gudri rakt.

Nāku no LR Saeimas pēc tikšanās ar bijušo ministru Oskaru Spurdziņu. Patīkams kā cilvēks, gudrs politiķis, pie tam viņa viedoklī ieklausās. Patlaban viens no 100 un arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs. Viens no iniciatoriem izpētes grupai par jau zināmajiem 5%. Tā pat nebija intervija, drīzāk viedokļu apmaiņa. Atzinums par to, ka Īrijas nodokļu likumdošanas rullis ir uzrakstīts bērnišķīgā valodā, bet skaidri saprotams gan ministram, gan tantukam no dziļiem Īrijas laukiem. Ka tas nav traktējams dažādi. Reāls un darbojošs piemērs. Iespējams, uz dažādām bāzēm veidots, tādēļ ne īsti piemērojams Latvijā. Iespējams, visi likumi Īrijā ir uzrakstīti bērnišķīgi, bet jāatzīst, ka tie ir vienkārši un loģiski. Radās secinājums par to, ka dažkārt neskaidrā Latvijas likumdošana ļauj manipulēt ar vienu vai otru likuma pantu. Par to, ka attiecīgās institūcijas nav pratušas ne izbraucējiem, ne atbraucējiem, ne gribētājiem braukt atpakaļ cilvēcīgi izskaidrot, kas jādara. Ne pagātnē, ne tagadnē. Nākotnei atļāvos visu Īrijā dzīvojošo latviešu vārdā uzaicināt VID ģenerāldirektoru Dzintaru Jakāna kungu ierasties Īrijā. Gaidīsim ziņas. Vai būs drosme? Uz jautājumu – ko vēl latvieši, kuri dzīvo un strādā Īrijā, varētu palīdzēt Latvijai, protams, uzreiz atbildes nebija. Tik pēc mirkļa, apsverot kāda jauna ārzemju latviešu politiskā spēka veidošanās iespējamību, tā vajadzību vai nē, izskanēja uzaicinājums. Visiem, kam ir reālas idejas un ierosinājumi, kuri ieguvuši attiecīgu pieredzi un vēlas „celt” Latviju, mēģināt atrast ceļus, lai kļūtu par ekspertiem vai konsultantiem valdībai. Īrijā ir potenciāls, kuru var izmantot. Veidot dialogu caur portālu, vai kā savādāk. Līdzdarboties likumdošanā vai jebkurā sociālajā jomā. It kā plašas iespējas nākt ar jaunām vēsmām Latvijā. Izmantojiet tautieši! Lietas kārtosies, ja viņām dos virzību.
Vēl palikušas pāris stundas Latvijā. Nedēļas laikā pavisam kopā desmit zvani no paziņu loka. Konkrēti jautājumi par izceļošanas iespējām. Vai Īrija? Sāpīgi. Stundas, minūtes, sekundes… Domāju par to, ko aizvest savējiem. Atlikusī nauda nemanot izkūst Maximā, un neko tādu īpašu tā arī nenopērku. Iespējams, nevajadzēja iegādāties Lido žāvēto vistu, jo liekā svara dēļ diemžēl jāatvadās no laukos paņemtās bērzu sulas pudeles. Pusgadu atpakaļ lidostā prezentācijas mazais „Balzāms” maksāja vienu latu, nu jau 1,70. Bet lidmašīna jau izripo uz skrejceļa. Ir jau, ir jūtas, kad Rīgas ugunis lēnām izgaist skatam. Mirklis – Jūrmala, mirklis un jau pāri Kurzemei. Vēl mirklis un būšu pie savējiem. Un tas ir galvenais. Jo viss sākas no ģimenes, pat valsts.