Tu, mana Latvija!

Skarleta Mukāne

Es patiesi Tevi mīlu no visas sirds. Kaut gan, mana sirds vairāk sāp par Tevi, nekā priecājas.
Man priežu meži Tavi mīļi, ar sveķu smaržu, kas aizved tālās bērnības sajūtās.
Bet sirds mana sāpēs smeldz, kad santīmus lūdz sirma sieva pārsimt metrus no Saeimas nama, kur likumus pieņem un groza, tikai ne viņai par labu.

Un tu, mana pārgalvīgā Gauja, ar ievām reibinošām Siguldā, allaž manai dvēselei mīļumu nes.
Bet, kamēr Tavos krastos bites pār vizbuļu ziediem san, kāds vīrs mazu meiteni piesmej un nomaitā.
Protams, arī tu man dārga – vārdu meistariem apdziedātā likteņupe Daugava -
kuras dzelmē it kā Lāčplēsis ar Melno cīnās.
Es gan par to citās domās nu esmu.
Melnais sen jau kā uzvarētājs vizinās spožā limuzīnā pa Taviem ceļiem, mana Latvija, uz kuriem bojā iet ļaudis kā karā, uz kuriem apdraudēts liels un arī mazs.
Ko par to Tavi dēli domā Saeimas namā, mīļā Latvija?
Ak jā, viņi tak aizņemti ar valstiskām lietām! Taure sen atdota, tagad skaita naudu, zeltu un bauda brīvību.
Nu, pavisam drīz tu, Daugava, būsi ar divām balvām izgreznota!
Gaismas pils jauna Tavos krastos taps. Skaista, īpaša, cik zobenu par to nav lauzts.
Bet blakus, kā līgavainis, Dienvidu tilts ūdeņos tumšajos spoguļosies. Eleganti! Un dārgi, ka ne saskaitīt miljonus!
Bet pie Saeimas nama Tavi bērni ēst prasa, gluži kā tā sirmā sieva pārsimts metrus tālāk.
Bet es? Pa vidu šīm galējībām es stāvu, nepiederošs vairs ne pie vieniem – ne bagātiem, ne nabagiem Latvijā, no kuriem tieku zākāts par vergu, tautas nodevēju un neveiksminieku.
Bet! Par spīti! Es esmu stiprs un apņēmīgs!
Es jūtos labi, jo varu pabarot bērnus, varu palīdzēt vecākiem, varu būt brīvs no parādiem.
Es jūtos labi, jo dzīvoju sabiedrībā, kas brīva no mietpilsoniskas ārējās spozmes un maka biezuma vērtību skalas.
Es jūtos labi, jo arī svešajā zemē varu būt kopā ar savējiem.
Bet tu, mana Latvija, nedusmo! Vai es pirmais, vai pēdējais Sprīdītis? Tu arvien būsi man tuva un mīļa.
Tu vienmēr man būsi vajadzīga.