Vecā Eiropa liekuļo

Laikraksts Independent publicējis īru ekonomista David McWilliams rakstu, kurā viņš lasītājiem uzdod retorisku jautājumu – kas veido labu eiropeisku valsti un pats arī cenšas uz to atbildēt.
Spriežot pēc vairāku eiropiešu uzskatiem, īpaši – francūžu un vāciešu, pēc referenduma par Lisabonas līgumu Īrija nav uzskatāma par labu ES locekli, jo ir nepateicīga un neprognozējama. Lielākais uztraukums ir par to, ka īri ir tie, kas bloķē paplašināšanos. Stāsta galvenā doma ir – kā gan nācija, kas guvusi tik daudz labuma no ES, drīkst liegt austrumu kaimiņiem iespējas?
Protams, arī starp īriem, kas referendumā teica „jā”, iespējams, ir cilvēki, kas domā līdzīgi francūžiem, – Īrija vispirms paņēma ES naudu, bet pēc tam Eiropai parādīja „trīs pirkstu kombināciju”.

Šis ir visvieglāk saprotamais skaidrojums, tiem, kas lielo politiku uzskata par gigantisku starpvalstu vienošanos un komisiju spēli. Šajā pasaules uztverē cilvēkiem nav nekādas nozīmes, bet svarīgi ir tikai līderi, elite un tikšanās augstākajā līmenī. Tomēr Eiropa ir vairāk kā valsts, tā ir – vairāk nekā 400 miljoni cilvēku, kuru dzīves un centienus var uzlabot ekonomiskā vienotība.
Runājot par Franciju, tās politiskie darboņi ērti ir aizmirsuši, ka viņi nebūt netiecas draudzēties ar austrumeiropiešiem, par ko liecina fakts, ka līdz šim darba tirgus Francijā tiem nebija brīvi pieejams. Tas tikai apliecina tās liekulību, no vienas puses – runāt par solidaritāti, no otras puses – liegt iespējas cilvēkiem, kuriem tās varētu palīdzēt. Tajā pašā laikā Īrija atvēra savas durvis un simtiem tūkstoši poļu, latviešu un lietuviešu ieguva jaunas dzīves iespējas, ko tā sniedza. Šī atšķirīgā attieksme pret Eiropas tautām arī nosaka Īrijas pieeju, kas ir citādāka, nekā vecajai, elitārajai Eiropai.
Patiesi, Īrija 35 gadu laikā ir saņēmusi 33 miljardus eiro lielu atbalstu no ES, bet var uzskatīt, ka atverot darba tirgu austrumeiropas strādniekiem, tā ir atdevusi to darba algās un iespējās. Valstī strādā gandrīz 300 000 imigrantu un aptuveni aprēķini liecina, ka katru gadu viņi saņem apmēram 7,5 miljardus eiro tikai darba algās. Īrijas robežas ir atvērtas jau piekto gadu, tātad šo gadu laikā imigrantu kabatās ir aizgājis vairāk naudas, nekā valsts ir saņēmusi no ES 35 gadu laikā.
Tieši īru Ryanair, nevis Eiropas Komisija, sniedza iespēju cilvēkiem lēti pārvietoties pa visu Eiropu, tieši īri pildīja ES solījumus, ļaujot simtiem tūkstošu Austrumeiropas cilvēku savus bērnus izglītot šeit. Tikai Īrija, Lielbritānija un Zviedrija, kuras var uzskatīt par visskeptiskākajām pret ES, izrādīja reālu, materiālu solidaritāti ar nabadzīgākajiem austrumeiropiešiem. Tai pašā laikā francūži, vācieši un itāļi, kas varētu lasīt lekcijas citiem par to, kas ir labs eiropietis, neievēro vienošanās, ko paši ir parakstījuši.
Ja kāds vēlas redzēt to, kas vienkāršajiem cilvēkiem ir vienotā Eiropa, nevajag vērot līderu tikšanās augstākajā līmenī, bet gan aizbraukt uz ielidošanas zāli Dublinas lidostā. Tieši šeit var ieraudzīt patiesās cerības, ko sniedz Eiropa – labākas dzīves iespējas imigrantiem un viņu bērniem, iespējas pelnīt, plānot savu nākotni un ieguldīt tajā kapitālu.