Vajag skatīties no gaišās puses

Mēs satiekamies pie „spices” pašā Dublinas vidū, sarokojamies, ielūkojoties viena otrai acīs, un dodamies uz tuvējo krodziņu, lai mazliet parunātos…
Tomēr „mazliet” pārvēršas par sarunu vairāku stundu garumā, kad laiks, šķiet, apstājas un ļauj pilnībā izbaudīt tikko iepazīta cilvēka personības valdzinājumu.
Vēlā vakarā sēžot pie datora mēģinu ietērpt vārdos vismaz kādu daļu no tā. Viss pilnīgi noteikti nesatilps šajās dažās rindkopās, bet tik grūti ir izsvērt, ko nedrīkst nepateikt.

Ērika ir ārkārtīgi gaišs un labestīgs cilvēks, interesanta personība un vēl – mamma 5 bērniem, arī Latvijas mūziķim Artūram Šingirejam, kuru kopš „Talantu fabrikas” pazīstam kā Donu.
Īrijā viņa ir jau 7 gadus, atbrauca šurp vēl pirms Latvijas iestāšanās ES un pirmā darba vieta, kā daudziem tajā laikā atbraukušajiem, bija sēņu ferma netālu no Longfordas. Par šo laiku runājot, Ērika saka, ka tika piedzīvots daudz kas no tā, ko savā grāmatā „Šampinjonu derība” apraksta Laima Muktupāvela – gan darba devēja negodīgums, gan pazemojumi, gan 16 stundu darba diena. Gan valodas zināšanas, gan arī pie tuvējām mūķenēm lūgšanu grupā sastaptie cilvēki palīdzēja viņai ne tikai cīnīties par savām tiesībām, bet arī rast jaunas iespējas tepat Īrijā. Ērika nostrādāja sēņu fermā četrus mēnešus un, neskatoties uz visu pieredzēto, joprojām ir pateicīga savam pirmajam darba devējam par to, ka viņš deva iespēju vispār šurp atbraukt. Pozitīvs skatījums uz pasauli, arī uz sliktajām lietām, kas notiek, Ērikai piemīt arī šodien. Kā viņa pati saka – sliktais, kas ar mums notiek, ir skolotājs, kas palīdz mums augt un saprast, kāpēc mēs esam tur, kur esam. Tāpēc arī uz to vajag skatīties no gaišās puses.
Pēc „sēnēm” Ērika atbrauca uz Dublinu un sāka strādāt lielveikalā, arī tīrīja mājas un sporta centru, vēlāk strādāja kafejnīcā. Strādāja ļoti daudz – darba diena sākās 6 no rīta un beidzās 12 naktī. Lai to spētu izturēt, cilvēkam nepietiek tikai ar fizisko spēku, viņam kaut kur ir jāsaņem arī garīgs spēks un Ērika to smēlās, katru rītu apmeklējot lūgšanu brīdi tuvējā dievnamā. Viņa saka – cilvēks var ļoti daudz, ja zina, kāpēc to dara, ja viņam ir mērķis.
Nu jau vairākus gadus Ērika strādā hospitālī bērniem ar autismu Dublinā. Klausoties, kā viņa stāsta par savu darbu, kļūst skaidrs – tas, ka viņa ir tur, ir likumsakarība, nevis nejaušība. Arī tāpēc, ka ne tikai zināšanas un pieredze, bet arī mīlestība, gaišums un labestība, kas no viņas staro, dāsni tiek sniegta bērniem ar īpašām vajadzībām. Šajā darbā svarīga ir arī darba devēju attieksme – viņi prot novērtēt darbinieka spējas un ieraudzīt arī to, ka viņš dara vairāk, nekā prasa pienākumi. Tas dod pārliecību par sevi, bet vislielākais gandarījums ir tad, kad izdodas bērna dvēseli atvērt labajam.
Dzīvē, kā jau dzīvē, ir piedzīvoti arī ļoti grūti brīži, bet patiesi apbrīnojama ir Ērikas spēja domāt pozitīvi. Arī šajā valstī viss nav tikai labi un balti, ir dažādas situācijas un dažādi cilvēki, bet arī šeit darbojas pavisam vienkāršs princips – labais piesaista labo, kā cilvēks domā, to arī saņem. Ērika Īrijā ir sastapusi daudz labu un jauku cilvēku, gan latviešu, gan īru un nav nācies piedzīvot situāciju, kad kāds vēlētos nodarīt ko sliktu. Viņa priecājas par tautiešu panākumiem, kuri šeit ir sākuši ar mazumu, bet pratuši augt un sasniegt arvien vairāk un vairāk.
Ērika dzīvo Dublinā kopā ar jaunāko meitu Elizabeti, kura šogad šeit pabeidza vidusskolu un rudenī turpinās mācības koledžā, bet nākotnē plāno studēt Londonā.
Protams, runājam arī par Artūru – gan par bērnību, gan skolas gadiem, gan šodienu un vārdos sajūtu patiesu mammas lepnumu par dēla sasniegumiem un mīlestību pret visiem bērniem – redzīgu, saprotošu un sirdsgudru.
Jautāta par nākotnes plāniem, Ērika atbild, ka viņa nezina – kad, bet noteikti atgriezīsies Latvijā. Un es ticu, ka tā būs un viņai izdosies īstenot sapni – sapulcināt slavenus māksliniekus, kas būtu gatavi doties pie tiem, kas paši atnākt nevar – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Ērika vienmēr mācās un meklē atbildes, ir atvērta visam jaunajam – šī ir tikai maza daļiņa no tā, kas raksturo šo pozitīvo un gaišo cilvēku. Dodos mājup ar sajūtu, ka arī es esmu saņēmusi daļiņu no Ērikas starojuma, un mūsu tikšanās patiesi nav nejauša.