Lai nekad neaizmirstu mirkli

Eiropas Starpkultūru dialoga gada zīmē Latvijā norisinājās fotoakcija „Viena diena Latvijā”, kurā piedalījās gan profesionāli fotomākslinieki, gan amatieri. Akcijas aizsākums bija 1987. gada 28. augustā, kad 70 profesionāli fotogrāfi no Padomju Savienības, Somijas un Vācijas Federatīvās Republikas 24 stundas portretēja toreizējo Padomju Latviju.
2007. gada 31.augustā Jānis Krūmiņš, Gunārs Janaitis, Viesturs Koziols un Ilmārs Znotiņš noorganizēja līdzīgu foto akciju 1987. gadā notikušajai.

No abu akciju arhīvos esošiem darbiem šī gada maijā bija apskatāma unikāla izstāde Rīgā, Doma laukumā, kā arī 4 reģionālās izstādes Vidzemē, Kurzemē, Latgalē un Zemgalē. Visa šī gada ritējumā arī ārvalstīs būs apskatāma ceļojoša izstāde un ir izdots pirmais apjomīgais, poligrāfiski kvalitatīvais fotomākslas albums „VIENA DIENA LATVIJĀ” ar 400 fotogrāfijām.
Īrijas latviešiem interesants varētu būt fakts, ka fotoakcijas mājas lapas galerijā „Latvija un latvieši ārzemēs” var aplūkot arī kādas mūsu tautiešu ģimenes no Īrijas iesūtīto foto.
Ina Vaņičkina un Edijs Kļaviņš fotoakcijā piedalījās ar savas meitiņas Viktorijas foto (attēlā) ar parakstu:” Viktorija bauda rudens priekus!!! P.s. Meitiņ! Mēs ar tēti Tevi ļoti mīlam un mīlēsim vienmēr!!!!”
Portāls baltic-ireland sazinājās ar Inu Vaņičkinu un viņa laipni piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem.
B-I.:Lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi!
I.V.: Esam ģimenīte no Talsiem. Īrijā jau dzīvojam 2 gadus. Es, Ina, Edijs, šī stāsta vaininiece Viktorija (5 ar pus gadi) un brālītis Edvards (21mēnesis). Īrijā dzīvojam skaistā pilsētā Dundalk. Edijs strādā par šoferi firmā Ecologikal, es audzinu bērnus, Viktorija septembrī otro gadu ies skolā.
B-I.: Kas jūs pamudināja piedalīties fotoakcijā?
I.V.: Par to uzzināju nejauši un nolēmu piedalīties akcijā, lai nekad neaizmirstu mirkli, cik mēs visi tobrīd bijām laimīgi un lai Vikiņa vienmēr zinātu cik stipri mēs viņu mīlam!!! Kad atgriezāmies no atvaļinājuma Latvijā, aizvedām Viktoriju uz rotaļlaukumu, kur viņai ļoti patīk iztrakoties. Tur arī tapa šī bildīte.
B-I.: Kā jūs pavadāt brīvo laiku? Vai bieži fotografējat?
I.V.: Brīvajā laika daudz ceļojam pa Īrijas skaistajām vietiņām. Fotografējam bieži, fotoaparāts man praktiski vienmēr ir līdzi, jo ar vārdiem ne vienmēr var pateikt to ko redzi!
B-I.: Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
I.V.: Esam nolēmuši palikt Īrijā, kamēr bērni tiks izskoloti… Latvijā bērnus izaudzināt ir ļoti grūti, negribu lai viņiem kaut kas trūkst. Vika ļoti labi jūtas skolā, jau pirmajā mēnesī bija iejutusies starp īru bērniem, ātri iemācījās valodu un ar kaimiņu bērniem arī ļoti labi saprotas.

Fotogrāfija patiešām ir izdevusies tik dzīva un dinamiska, ka gribas teikt tāpat, kā par fotoattēlu ir rakstījis franču literatūras teorētiķis Rolāns Barts: “Tas mani atdzīvina, un es atdzīvinu to. Fotogrāfijas ar dzīvības elpu arī pagātnes notikumos spēj uzturēt konkrētā mirkļa sajūtu nezūdamību.”