Es atbraucu…

Lasītāja raksts

Es atbraucu…Tā varētu nosaukt šo stāstu. Neliels stresiņš, kilogramu limits čemodānam, skumdinošas atvadas, savdabīgais lidostas troksnis un – zem manis jau naksnīgā Īrija.
Arī mani uz šo zemi aizveda tā pati taciņa, kas daudzus – finanses. Students, kuram sesija beidzas līdz ar Līgo dziesmām, nespēj konkurēt Latvijas darba tirgū…
Un kā jau kārtīgam studentam – iespēja taču ir jāizmanto! Manā gadījumā par iespēju es dēvēju darbu Īrijā, savos divos brīvajos vasaras mēnešos.
Es biju un redzēju – vēl neskaitās.
Es biju un piedzīvoju – tā jau ir vērtība.

Uz mani attiecas abi šie varianti. Jā, es biju ciemojusies Īrijā jau vairākas reizes, bet pašai izdzīvot kaut vai kumosiņu no aizceļojuša latvieša dzīves – tas jau ir kaut kas īpašs! Paldies Dievam, es aizbraucu pie saviem radiniekiem. Tātad – neizbaudīju skarbo dzīves iesākšanu no pilnīgi nekā.
Jā – var apgalvot – nu, tas taču nav nekas īpašs – darbs ārzemēs. Nu kas tad tur tāds?
Es tomēr tam negribētu piekrist. Es negribu arī piekrist katram izceļojušā latvieša zaimotājam. Un – es negribu piekrist arī katram šādas dzīves slavinātājam. Es gribu apgalvot, ka visi šie cilvēki, kuri dzīvo aizceļojušā latvieša dzīvi, ir īpaši! Visi šie latvieši ir pavisam savādāki. Kā nu kurais, bet tomēr visi – īpaši!
Un tikai tagad, kad es uz diviem mēnešiem iejutos šādā dzīvē, es sapratu, ka dzīvošana Īrijā nemaz nav tāds vienkāršs „bēgšanas akts”. Jā, varbūt dažreiz arī tas. Bet – un tas ir liels bet – aiz katra Īrijas latvieša stāv stāsts. Katram savādāks. Citam dramatisks. Citam sarkastisks. Citam – īsta komēdija. Citam – absolūta izmisuma drāma. Bet to tik reti pamana.
Es gribu katram vienam latvietim Īrijā novēlēt ieraudzīt savu stāstu un pamēģināt apjaust šī stāsta jēgu uz kopējās, Dieva radītās, krāsu paletes – dzīves. Jo nav nejaušības, ir tikai dievjaušības.
Es esmu laimīga, jo esmu atpakaļ. Ar asarām acīs izkāpu no lidmašīnas. Ar dziļu ieelpu atkal sajutu Latvijas priežu meža gaisu. Un ar baudu notiesāju mammas līdzpaņemtās kotlešmaizes. Un sapratu – ka nevaru šo zemi, šo savu Latviju, nemīlēt!
Es ticu, ka Īrijā ir vēl daudz tādu, kas savu mīlestību uz Latviju nav zaudējuši un nezaudēs. Nu – kāda saujiņa trako, tā teikt! Un ziniet? Trakajiem pieder pasaule!

Elana Visocka