Bagātības Pakāpiens

Rencis LATVIA Says:
October 13th, 2008 at 10:03 pm

Brāli Benedikt!

Lūdzu nejauciet ironiju ar jēdzienu ņirgāšanās. Es nevēlējos Jūs kaut kādā veidā aizvainot. BET: Latvijā nabadzība seko pa pēdām bieži tiem ,kuri grib godīgi strādāt un maksāt nodokļus.Pieņemu Jūsu komentāru zināšanai, bet atļaušos daudzos jautājumos palikt pie sava viedokļa un man nekas nav pretī ja Jūs paliekat pie savējā.

OM IRELAND Says:
October 13th, 2008 at 10:22 pm

http://pie.daugavas.lv/sarunas.php

OM IRELAND Says:
October 13th, 2008 at 10:32 pm

Ūdens Eiropā

Vēl nesen ļoti populārs bija Daugavas – Dņepras kanāla projekts, no Krievijas pienāca informācija, ka tas pat esot nopietni. Bija arī informācija internetā, ko tagad tur vairs nevar atrast. Tagad arvien aktuālāka kļūst Eiropas Ūdens strukturdirektīva (Water Framework Directive), jo tieši tā regulēs ūdens izmantošanu un kvalitāti Latvijā kā ES dalībvalstī. Tiesa, būs arī pašas Latvijas likumi. ES Ūdens struktūrdirektīvu varat apskatīt šeit: WFD
(1) Water is not a commercial product like any other but, rather, a heritage which must be protected, defended and treated as such.
“Ūdens nav komerciāls produkts…bet drīzāk mantojums un kā tāds arī ir jāaizsargā un jāizmanto”.
Tālākajā direktīvas daļā iet runa par to, ka katram ūdensbaseinam ir jāizstrādā savs apsaimniekošanas plāns, kas kopumā tad arī noteiks ūdensbaseina ekonomiski pamatotu un ekoloģiski pareizu apsaimniekošanu. Ūdensdirektīva vēl ir jāstudē – neesmu to pietiekoši iepazinis, taču iepazinis esmu notikumus un nostādnes, kas ar to saistītas.
Pirmkārt, Latvijā Ūdensstruktūrdirektīva jāievieš līdz 2007. gadam. Runājot ar zinošām un pat atbildīgām personām, noskaidrojās, ka es acīmredzot nesaprotu, ko šinī gadījumā nozīmē vārds ieviest. Tas izrādās nevis pakāpeniski paaugstināt ūdens kvalitāti līdz Eiropas standartiem, bet gan rīkoties cik netīri vien iespējams, lai tad 2007. gadā esošo ūdens kvalitāti pieņemtu par atskaites punktu un sāktu uzlabot.
Acīmredzot arī plānotā celulozes rūpnīca uz Daugavas nebūs pretrunā ar šo direktīvu, ja vien to paspētu uzbūvēt līdz 2007. gadam.
Otrkārt, izbrīnīja pilnīgā ignorance un vienaldzība attiecībā uz jau pieņemtiem Latvijas likumiem, konkrēti 2002. gadā pieņemto Ūdensapsaimniekošanas likumu, kur paredzēts, ka ūdens kvalitāte Latvijas ūdensbaseinos turpmāk nedrīkst pasliktināties. It visās instancēs, tai skaitā Valsts Ietekmes uz vidi novērtējuma birojā, šis likums bija it kā tukša vieta.
Teškārt, ļoti neizprotama ir Latvijas-Zviedrijas Daugavas projekta darbība http://www.daugava.lv, kas izrādās ir pilotprojekts ES Struktūrdirektīvas ieviešanai Daugavas baseinam. Tas manā uztverē ir ļoti virspusēji, pat pavirši, izstrādāts un faktiski nav atrodams nekāds Daugavas baseina nākotnes redzējums. Tanī pat laikā personas no Vidusdaugavas attīstības aģentūras (???) dod vadošus norādījumus Latvijas valdībai atbalstīt celulozes rūpnīcu.
Tādējādi no šī nelielā ekskursa redzams, ka, lai arī likumu ir daudz un tie ir rūpīgi izstrādāti, nav pazīmju, ka tie arī varētu nest kādu labumu dabai un vides kvalitātei, ko iedzīvotāji vēlētos. Izskatās, ka uz labumu pretendē firmas un aiz tām stāvošas personas, kuru mērķus, ja tos definētu likumos, neviens nesaprastu. Kam gan ūdens ir mantojums?
Būtu labi, ja es kļūdītos, varbūt pie visa vainojams vienkāršs cilvēka iedzimts slinkums. Slinkums realizēt izvirzītos mērķus, slinkums tos izskaidrot citiem. Un tomēr arī no slinkuma cilvēkam ir iespējams atbrīvoties. http://www.darbaprieks.lv.
Pietiek visādu virtuālo spēļu un spēļu ar vārdiem. Dzīve ir reāla. Lai arī formāli piederu citai ticībai, gribētos šeit citēt indiāņu virsaiša Sietla hrestomātiskos vārdus: “Vai jūs tikai tad sapratīsiet, kad visi koki būs nocirsti, visi zvēri nošauti, visas upes izdzertas, ka nauda nav ēdama?”?

SKAĻRUNIS IRELAND Says:
October 13th, 2008 at 10:42 pm

“Saintoloģija – tas ir zināšanas pamatu pētīšana par cilvēku un par dzīvi, kuri būtiski nepieciešami katram, lai būtu laimīgs un izpildītu visu iecerēto (…) Saintoloģijas principu izmantošana var paaugstināt pārliecību sevī, prāta dotības, spējas un iemaņas. (…) Saintoloģija izved cilvēku no ikdienas rutīnas un no iedomātiem ierobežojumiem tādā līmenī, ar kuru viņš var sasniegt garīgās brīvības lielos augstumus”
Iepazīšanās

Vieniem pirmā tikšanās ar saintoloģiem – tā ir reklāmas lapiņa pasta kastītē. Citiem – radioraidījums, kas reklamē grāmatu “Dianētika”. Trešajiem viss sākas ar kādu jaunu cilvēku, kura rokās – reklāmas buklets. Tas ir saintologs, kas vervē savai mācībai sekotājus tieši uz ielas. Viņš vēršas pie garāmgājējiem, jautājot, vai viņi nevēlas bez maksas izpildīt testu. Tos, kas piekrīt, aizsūta uz speciālu telpu, kur tos profesionāli maigi un silti uzņem. Jaunpienācējam jāatbild uz 200 jautājumu ar “jā”, “nē”, “nezinu”. Balstoties uz šīm atbildēm, tiek sastādīta personības izpētes diagramma, kurā parasti tiek uzsvērta nepieciešamība kontaktēties ar “psihologiem” arī turpmāk.

Pēc tam seko diezgan pievilcīgs piedāvājums apmeklēt lekciju kursu “Kā uzlabot savu dzīvi”. Šajos kursos, kas ir relatīvi lēti, tiek lasītas ievadlekcijas saintoloģijā, notiek praktiskās nodarbības, kā arī attiecīgas literatūras lasīšana. Kursu mērķis iemācīties valdīt pār līdzcilvēkiem un – nepieciešamības gadījumā – tiem stāties pretī, tas ir – aci pret aci – un panākt, lai šie cilvēki rīkotos tā, kā jūs paši to esat viņiem iedvesuši. Saintoloģijas valodā tas saucas – “būt apveltītam ar stipru gribu”. Ja jums ir pietiekoši stipra griba, lai kaut ko panāktu, tad jūs to noteikti sasniegsiet. Ja jums ir mērķis kontrolēt līdzcilvēkus, tad vispirms jāiemācās tiem nostāties pretī, bet pēc tam – valdīt pār tiem. Saintoloģija pauž uzskatu, ka visu var sasniegt, ja ir stipra griba. Citiem vārdiem sakot – sekta atzīst, ka tās galvenais mērksi – manipulēt ar cilvēkiem. Tie, kas jūs māca “attīstīt gribu”, jau ir “attīstījuši” savējo un attiecīgi praksē tad arī to pielietos, valdot pār jums.

Kad viens kurss ir pabeigts, tad izrādās, ka ar vienu kursu nepietiek, lai attīstītu gribasspēku, tādēļ tiek piedāvāts apmācību turpināt kursos, kas maksā jau dārgāk, jo tiek apgalvots, ka Saintoloģija – tā ir “vienīgā kustība, kas spēj efektīgi risināt visas problēmas”. Bez tam visi tiek aicināti uz personisku sarunu ar “dianētikas oditoru”, kas, kā tiek solīts, ar speciālas aparatūras palīdzību katram palīdzēs tikt galā ar visiem sarežģījumiem personiskajā dzīvē.
Ronalds Habards

Sistēmas radītājs ir amerikānis Lafaiets Ronalds Habards, kuru saintologi sauc vienkārši par Ronu (1911-»1986.gg.). Piedzima 1911.g. 13.martā Nebraskas Tildenē. Viņš bija vienīgais bērns ģimenē un uzauga pie sava vēctētiņa. Tikpat neuzkrītoša, kā puisis sākumā, bija viņa dzīve. Nekas īpašs tajā neatgadījās, Ronam jau trīsarpus gadu vecumā vajadzēja mācīties lasīt un rakstīt, prast ceļot pa globusu un sastapties ar daudzām svešām kultūrām. Astoņpadsmit gadu vecumā Rons vadīja ekspedīciju uz Centrālāfriku. Vēlākais sektas guru prata jāt, vēl pirms iemācījās staigāt. Rons studēja matemātiku, fiziku un Amerikā apmeklēja pirmo semināru par kodolpētījumiem. Viņš pat esot ieguvis filozofijas grādu, bet par to nav nekādu pierādījumu. Vispār nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu beidzis studijas jebkādā augstskolā. Viņš nav saņēmis sev tik nepieciešamo psihiatra palīdzību, psihiatrus neieredzēja un darīja visu nepieciešamo, lai nenonāktu to rokās. Nemitīgie uzbrukumi psihiatriem un psihiatrijai viņa darbos ieņem lielu vietu. Pēc Otrā Pasaules kara Habards pelnīja naudu, sacerot zinātnisko fantastiku, bet drīz saprata, ka ir cits ceļš, kā ātri vien tikt pie bagātības. 1949. gadā, uzstājoties rakstnieku – zinātniskās fantastikas autoru – kongresā Ņūdžersijā, Habards paziņoja: “Rakstīt, lai saņemtu pensu par vārdu – tas ir smieklīgi. Ja cilvēks vēlas kļūt miljonārs, tad labākais veids – dibināt savu reliģiju.” Pēc gada, 1950. gadā, Habards publicēja grāmatu “Dianētika – mūsdienīga zinātne par dvēseles veselību”. Grāmatā ir šādas tādas zināšanas psiholoģijā, kam bagātīgi piejaukta informācija no otrās šķiras rokasgrāmatām okultismā un melnajā maģijā.

Taču Habards rūpējās, lai viņa zinātne būtu pamatota. Viņš saistījās ar sātanistu ordeni “Ordo Templi Orientis” (saintologi gan to nikni noliedz) un ietekmējās no Anastasinska Nordenholca, kurš 1934. gadā radīja teoriju, ko vēlāk pārņēma Habards. Viņš aizņēmās arī Nordenholca darba nosaukumu “Scientology “, ko vēlāk kopā ar paša izgudroto dianētiku pasludināja par savu atklājumu.
Saintoloģijas baznīca

“Tilts uz brīvību” Habardam nenesa cerētos panākumus. Zinātniekus vairāk interesēja dianētikas teorija. Bet vēl pirms Habardam radās konflikts ar tiesībsargājošām iestādēm, viņš pamanījās savai zinātnei uzvilkt reliģijas mētelīti. 1955. gada 21. jūlijā Habards nodibināja “Scientology Church “. Tā viņš atbrīvojās no lielām nepatikšanām. Baznīcu ir grūtāk saukt pie juridiskas atbildības. No otras puses baznīcai ir lielākas iespējas dabūt no valsts kases naudu.

Taču ne viss gājis tik gludi diezgan īsajā šīs “baznīcas” vēsturē. Par to bijis vairāk tiesas procesu nekā par kādu citu no jaunajām reliģijām. No tiesu prāvu hronikām, kurās izskatīta saintologu darbība, varētu izveidot veselu grāmatu. Pieminēsim tikai pašu skandalozāko, kas notika 1977. gada jūnijā, kad kustības vadītāji tika pieķerti plānojam operāciju, lai iekļūtu vairākās valdības iestādēs un nozagtu dokumentus, kas pieder ASV armijai, flotei un muitas dienestam, kā arī CIP, Tiesu palātai u.c. Tas vairāk piederētos tiem, kas nodarbojas ar starptautisko spiegošanu, vai mafiozo grupējumu locekļiem nekā cienījamiem reliģiskajiem darbiniekiem. Pierādījumu netrūka, cietumsods tika piespriests septiņiem sektas vadītājiem, to vidū arī Mērijai Sjū Habardai – saintoloģijas dibinātāja sievai.

Pats Habards turpināja publicēt sējumu pēc sējuma savus pētījumus un atklājumus. Taču viņa personiskā dzīve joprojām palika noslēpums un kalpoja kā dažādu baumu un izdomājumu avots. Vēlāk fantasta dēls publicēja ziņas, liecinot, ka viņa tēvs lielu daļu “zinātnisko atklājumu izdarīja”, narkotisko vielu apdullināts. Habarda mācības otra daļa ir pilnīgs plaģiāts, kas daļēji ņemta no Elistera Kroulija – viena no 20. gs. pazīstamākajiem sātanistiem. Kā liecina Habarda dēls, viņa tēvs, kas bija nodevies seksuālajai izvirtībai, ilgus gadus slimoja ar venēriskajām slimībām un bija psihiski slims. Saintoloģijas radītājs nodarbojās ar visatbaidošākajām okultisma formām un mūža nogalē bija pārliecināts, ka viņš nav nekas cits, kā zvērs no sv. Jāna Atklāsmes grāmatas, kam ir vara pār visu cilvēci (sal. Atkl 13).
Mācība

Par savu mērķi saintoloģija uzskata “civilizāciju bez ārprāta, bez noziedzniekiem un kara, kur spējīgie var uzplaukt un godīgiem ir tiesības, un kur cilvēks ir brīvs celties lielākos augstumos”.

Kā apgalvo saintologi, visa centrā ir cilvēks, taču ne cilvēks pats, bet viņa produktivitāte. Cilvēks ir kaut kas līdzīgs superkompjūteram (nav nejauši, ka saintoloģijas sistēmā ir tik daudz populāru izteicienu no kompjūteru biznesa). Te Habards nodod pats sevi. Ja jau vienkāršs cilvēks ir tikai kompjūters, tad, pro­tams, ir kāds, kas nospiež taustiņus. Un kas tas varētu būt?

Savos darbos Habards izmantojis daudz pašizdomātu vārdu. Dažās grāmatās jauno terminu ir tik daudz, ka būtu nepieciešams lietot speciālu vārdnīcu, lai saprastu saturu. Acīmredzot, Habards labi saprata, ka tas, kurš kontrolē cilvēka valodu, kontrolē arī viņa domas.

Galvenais saintoloģijas jēdziens ir engramma (engramme). Par engrammu sauc neapzinātu sāpīgu iespaidu, ko atstājusi iepriekšējā cilvēka pieredze. Visas cilvēka nesaprātīgās rīcības izpausmes, visas psihiskās slimības, visi noziegumi un 70 procentus fizisko nepilnību izraisa engrammas. Tieši tajās slēpjas visas mūsu problēmas, tādēļ no šīm engrammām jātiek vaļā. Un tas iespējams tikai ar īpašas tehnikas palīdzību, kuru izdomājuši saintologi. Šī tehnika nozīmē tā saucamā E-metra – elektriskas ierīces, kas sastāv no divām skārda bundžām, kas pievienotas galvanometram un kas strādā pēc primitīva “melu detektora” principa, izmantošanu. Tas tiek lietots īpašu nodarbību (“pārbaužu”) laikā , kurās īpašs darbinieks (”oditors”) jums jautā par daudzām lietām, to vidū – arī par nelaimēm un neveiksmēm jūsu dzīvē. Visi šie notikumi tiek uzskatīti par engrammu sekām, kuras šādā veidā var konstatēt. Šo pārbaužu laikā cilvēkiem liek izstāstīt, piemēram, visintīmākos ģimenes dzīves sīkumus. iegūtās ziņas tiek fiksētas un kopā ar pārējo informāciju tiek glabātas saintologu datu bankā. Tādā veidā saintologu rokās nonāk visi, kas jel reizi pie viņiem ir griezusies. Viņiem tiek draudēts ar atmaskošanu un skandālu.

Kad E-metrs beidz reģistrēt engrammas, jums paziņo, ka galvenie šķērsli novērsti un jūs esat pilnībā “attīrīts”. Saskaņā ar Habarda mācību, tagad vairs nav iemeslu nesaprātīgai rīcībai un ir novērsti visi psihosomatisko saslimšanu cēloņi. Saintologam, kas sasniedzis “attīrīšanās” līmeni, vairs nav nepieciešamas brilles, viņam nav jābaidās no saaukstēšanās, ja tikai viņš nesaistās ar tā saucamajiem “apspiedējiem” (PI).

Kaut arī šīs mācības reliģiskās aizkulises no pirmā acu uzmetiena nav redzamas, Habards nešaubīgi radīja tieši reliģisku sistēmu, kuru īpaši ietekmējusi Austrumu reliģiskā doma. Engrammas īstenībā ir seno Austrumu priekšstatu par karmu pseidozinātniska versija. Saintoloģija sastopama arī reinkarnācijas (pārmiesošanās) ideja: cilvēks – tas nav ķermenis, bet gan gars, kuru sauc par tetānu. Tetāns pastāv 300 triljonus gadu. Lielāko daļu šī laika viņš pavada, pārceļojot no ķermeņa uz ķermeni, un veic galvu reibinošus ceļojumus pa Visumu. Bet engrammas tam pielīp kā gliemji kuģim, apgrūtinot tā ceļojumus pa galaktikām. Tātad bez E-metra un oditora, kas ir visai ieinteresēts visslēptākajos jūsu personiskās dzīves sīkumos, bez finansiālajiem ziedojumiem, kuru summa pastāvīgi pieaug, jums nekādi neiekļūt šajā lētajā zinātniskās fantastikas pasaulē.

Pēc attrīšanās jums paveras iespēja pārvērsties par “darbīgo tetānu” (DT), kas pārvietojas uz vistālākajām planētām. DT tas ir pārcilvēks, kas spēj pārsniegt “visu noteikto” (pandetermination), tas ir – atbrīvoties no visiem fiziskās pasaules likumiem un nekad nenonākt citu cilvēku ietekmē, bet, tieši otrādi, jebkuru cilvēku spēj pārvērst par līdzekli savas gribas īstenošanai. Turklāt šī pēdējā spēja iegūstama tiem, kas iziet “DT kursus”. Tas, kurš nonācis līdz šim līmenim, ir jau samaksājis par iepriekšējiem kursiem summu, kuru izsaka sešciparu skaitlis (dolāros). Bet kur to ņemt – tā ir katra personiskā lieta.

Interesanti, ka pēc Habarda teorijas – Jēzus Kristus bijis tālu no DT līmeņa. Viņš esot bijis tikai par mata tiesu virs “attīrīšanās” līmeņa.
Kristietība saintoloģijas skatījumā

Habards uzsver, ka saintoloģija ir gudrības tradīcija, kura sakņojas Budas, Mozus, Kristus un Muhameda gudrībā, kā tas parādās sekojošā citātā: “’Mīli savu tuvāko’ bija viena no pirmajām mācībām, ko viņš (Gautama Buda) mācīja, un šī ir mācība, ko mēs esam saņēmuši no Austrumiem. Bet es jums saku, ka šie ļaudis nodeva gudrības lāpu no paaudzes uz paaudzi. Tā tika nodota pa ģeogrāfiskajiem ceļiem, un viens no šādiem ceļiem bija Austrumi, un viens no cilvēkiem, kas to nodeva tālāk, bija vīrs, vārdā Mozus. Atkal gudrība tika nodota cilvēkam – Kristum. Viņš to deva tālāk, un pat arābu tautas ieguva no tās labumu caur viņu, pašu pravieti Muhamedu.”

Ir acīm redzams, ka starp šiem skolotājiem, kuru vidū Habards sevi uzskata kā pilnīgāko, Buda ieņem īpašu vietu. Kristietība it kā turpina tradīciju, kuru ir aizsācis Buda. Lielākoties cilvēka dzīves īpašā izpratne, kas ir raksturīga Jēzum – pirmām kārtām un īpaši – tuvākmīlestība, tiek piedēvēta Budam.

Kristietība tātad tiek uzskatīta tikai par saikni vai gudrības tradīcijas lappusi, kura ir aizsākusies ar Budu vai pat pirms viņa – Vēdās.

Habards nemitīgi uzsver, tāpat kā to dara transcendentālā meditācija un citas jaunās reliģiskās kustības, Vēdu skatījuma augstāko nozīmību: “…dažādu reliģijas praktizēšanas formu sajaukums izriet no dažādām gudrībām, bet skaidri ir redzams, ka augstākās starp tām ir Vēdas un Gautama Budas mācības.” Kristietība esot Budas vēsts barbariska interpretācija un, runājot par Dievu, daudz vairāk zināšanu par Viņu atrodamas Vēdās.

Teosofiskie apgalvojumi, ka Jēzus ir izglītojies Indijā, tiek atkārtoti šādā veidā: “Tradicionāli ir pieņemts, ka Kristus ir mācījies Indijā. Protams, šīs varētu būt visumā pieņemamas ziņas, paturot redzeslokā faktu, ka filosofija, par kuru viņš stāstīja, Indijā bija izplatījusies jau 500 gadus.” “Bībele atstāsta Jēzus dzīvi līdz divpadsmit gadu vecumam, bet nav nekādu ziņu par to, kā viņš dzīvoja līdz trīsdesmit gadu vecumam… Kas notika pārējo astoņpadsmit gadu laikā? Vai šie astoņpadsmit gadi nav bijis laiks, kad Jēzus apguva un pieņēma reinkarnācijas mācību?”

Aiz Bībeles līdzībām Habards saskata arī ēģiptiešu gudrību: “Līdzības, kuras mēs šodien atklājam Jaunajā derībā, jau agrāk ir tikušas atklātas citos avotos. Viens no tiem ir ēģiptiešu Pilnības grāmata, kura noteikti ir sarakstīta agrāk par Jauno derību. Tā runā par tuvākmīlestību (..) un spēka pielietošanas nevajadzību.”

Šādam pat mērķim Habards izmantoja Toma evaņģēliju. Taču izskatās, ka viņš to pats nav lasījis. Drīzāk viņš par šo evaņģēliju ir lasījis avīzēs, jo viņš paziņo, ka Toma evaņģēlijs liecina par budisma ietekmi – diez vai šādu apgalvojumu varētu izvirzīt izglītots cilvēks, kam ir atbildības sajūta: “…Tradīcija mums stāsta, ka apustulis Toms devās uz Indiju sludināt evaņģēliju. (..) Toma evaņģēlijs liecina par budisma ietekmi.”

Habards atsaucas arī uz Aleksandrijas bīskapu Atanāziju, kaut arī nelieto šo vārdu pareizi, Habards viņu sauc par “Anatāziju”. (..) Atanāzija Jaunās derības rakstu kanonisko sarakstu Habards akcentē, lai uzsvērtu, ka ārpus klasiskās kristiešu kanoniskās literatūras eksistē gnostiskā literatūra. To viņš pats izsaka šādi: “367. g. pr. Kr. Aleksandrijas bīskaps Anatāzijs sniedza Jaunās derības grāmatu sarakstu, kuras mēs atzīsim. Tomēr daudzas grāmatas, kuras palika ārpus oficiālajiem kanoniem, turpināja lietot dažādas kristiešu grupas, lai gūtu sev iedvesmu un zināšanas. Starp tām bija arī gnostiķu raksti.”
Kristoloģija

Veids, kādā Habards atsaucas uz literatūru, kurā apkopota gudrība, parāda, ka viņš nav iedziļinājies tradīcijā, kādā ‘sophia’ tiek izprasta Jaunajā derībā un ārpus tās. Gudrības tradīciju Habards ir pārvērtis jautājumā par labu veselību, nemirstību un veiksmīgu dzīvi. “Saintoloģija it kā atklāj, ka tā var sasniegt mērķus, kurus cilvēcei ir nospraudis Kristus: gudrību, labu veselību un nemirstību.”

Vairākkārt Habards ir kritizējis kristietību. Saskaņā ar Habarda uzskatiem, kristietība ir padarījusi cilvēciskās būtnes par upuriem, un saintoloģija par savu uzdevumu uzskata upuru pārvēršanu par cilvēciskām būtnēm: “Vēsturiska piezīme: visa kristiešu kustība tiek balstīta uz upuri. (..) Viņi uzvarēja, aicinot upurēties. Mēs varam uzvarēt, atgriežot upurus. Kristietība guva panākumus, padarot cilvēkus par upuriem. Mēs varam gūt panākumus, padarot upurus par cilvēkiem. (..)”

Visbeidzot, Habards sniedzis Mesijas definīciju, kuru viņš tulko kā ’sūtnis’. “… ebreji definē Mesiju: tas, kurš atnes gudrību – skolotājs. Vārds ‘Mesija’ cēlies no vārda `sūtnis’. Tāds bija arī Kristus (..) Viņš runāja kā tāds, kas nācis no Dieva.” Šāds skaidrojums vēlreiz parāda Habarda vājās valodu zināšanas. Mesija nozīmē ’svaidītais’, un šim vārdam nav tiešas saistības ar vārdu ‘sūtnis’.

Habards sniedz acīmredzami antikristīgu vēsti rakstā “Kas ir lielums?”. Patiesībā Habards noliedz kristietībai būtisko mācību par piedošanu, jo viņa uztverē piedošana ir jēdziens un izpratnes veids, kurš viņam liekas vājš un nepieņemams: “Ja ir kāda veselā saprāta pazīme, tad tā nav piedošana. `Piedošana’ ir zemāka līmeņa darbība un tā ir drīzāk kritizējama.” Apkopojot saintoloģijas uzskatus par Jēzu un kristietību, mēs varam secināt, ka:

1) kristietība ir daļa no gudrības tradīcijas, kura aizsākās ar Vēdām, bet īpaši ar Budu. Šo gudrības tradīciju raksturo veselība, nemirstība un veiksmīga dzīve;

2) savā jaunībā Jēzus apmeklējis Indiju un bijis Indijas gudro māceklis, pie kuriem Viņš apguvis mācību par reinkarnāciju;

3) saintoloģija izrāda spēcīgu antikristīgu attieksmi, kuru pauž, piemēram, attieksme pret ideju par piedošanu, to Habards uzskata par vāju un nepieņemamu;

4) faktiski, saskaņā ar saintoloģiju, Kristus nav eksistējis! Protams, ir šur tur saintoloģijā iespējams atrast kristietības pēdas. Bet nekādi nevar sacīt to, ka saintoloģijai būtu raksturīgas vērā ņemamas kristietības iezīmes. Tātad tam, kas apņēmies dzīvot saskaņā ar saintoloģijas mācību, ir jāpamet kristietība.

Tātad pēc saintoloģijas domām, kristietība nav nekas vairāk, kā primitīva (barbariska) budisma forma.
Tuvākmīlestība un nemirstība

Saintoloģija saskata tiešu budisma un kristietības mācību saplūšanu, jo saintoloģija paziņo, ka tuvākmīlestības bauslis ir kopīgs abām reliģijām: “Izplatoties uz Rietumiem, Dharma ienāca Tuvajos Austrumos un tur pauda savu tuvākmīlestības vēsti un vispārēju līdzcietību.”

Saskaņā ar saintoloģiju, budisma un kristietības līdzības centrālais punkts ir izpratne par dvēseles nemirstību un izdzīvošanu: “Tas pats, uz ko cerēja budisti (un tas ir ļoti interesanti), kļuva par kristīgās pasaules cerību. Atbrīvošanās no ķermeņa. Cilvēciskās dvēseles izdzīvošana un nemirstība.”

Tā Habards izrāda spēcīgu vēlmi daļēji interpretēt kristietību budismā un daļēji reinterpretēt budismu kristietības skatījumā. Varam secināt, ka koncepcijas par kristietību un budismu, kuras pauž saintoloģija, bieži sastopamas okultajās un teosofiskajās mācībās, kuras savu tradīciju uzskata par gudrības tradīcijas turpinājumu. Mūsdienās šie uzskati ir kļuvuši par New Age filozofijas īpašumu. Saintologi nav ieinteresēti, lai saintoloģiju klasificētu kā teosofiski okultu kustību.
Organizācijas struktūra

Saintologi izmanto savu iekšējo policiju un tiesu, kuru sauc par “Ētisko tiesu”. To atbalsta šādas organizācijas kā “Sea-Org, kuras locekli parasti valkā uniformu un noslēdz ar sektu kontraktu (divu liecinieku klātbūtnē) uz vienu miljardu gadu. Nav grūti uzminēt, ar ko patiesībā uz tik ilgu laiku tiek parakstīts kontrakts. Agrāk organizācijas iekšienē pastāvēja “Apsardzes dienests”, taču tas tika aizliegts pēc tam, kad septiņi tā vadītāji ( to vidū Habarda sieva) tika notiesāti par smagiem noziegumiem ASV (sk. iepriekš). “Apsardzes dienesta” vietā tika radīts “Īpašās nozīmes dienests” (OSA). Tā līdzība ar teroristiskajām organizācijām, kuru locekli viens otru izspiego un kam raksturīga kopatbildība, ir acīmredzama.
Ētiskie jautājumi

Savā “Oficiālajā vēstījumā līdzstrādniekiem” (Policy Letter 1965. gada 1. Septembrī) Habards skaidri pauž iekšējās tiesas norises būtību saintoloģijā:

“Mūsu mērķis nav kļūt par paibērniņiem. Mūsu mērķis – iegūt brīvību un paaugstināt mūsu kantora ražīgumu. Vienīgais, kas interesē tiesu:

a) ieviest jaunu tehniku, to apgūt un pilnībā pārvaldīt;

b) neatlaidīgi pilnveidot darba līmeni, lai mūsu kantoris augtu ar katru dienu.

Tādēļ, ja statistika liecina, ka līdzstrādnieks strādā, kā nākas, tad arī tiesa tam nesēdēs uz astes. Bet ja statistika rādīs, ka diez kas nav, tad tiesa steidzīgi uzzinās visu līdz pēdējam.

Tātad – ja pēc statistikas datiem līdzstrādnieks raujas no visas sirds, viņš droši var izdarīt slepkavību, bet ja viņš negāž kalnus, tad viņam uzbruks par katru nieku.”

Saintoloģijas tiesu praksē izšķir smagos noziegumus un nodevības aktus. Pēdējos veic “apspiedēji” (PL). Šajā kategorijā ietilpst visi, kas kritizē saintoloģiju. Sekotājs saintoloģijas mācībai, kurš kaut nedaudz kontaktējas ar šiem “bīstamajiem cilvēkiem, tiek nosaukts par PPC (potenciālo problēmu cēloni) un saņem sodu. Ja viņš turpmāk nepārtrauc kontaktēties ar apspiedējiem”, tad arī pats tiek ieskaitīts šajā kategorijā. Tādējādi sektas locekļu rīcība tiek stingri kontrolēta.

Saintoloģiskais pasaules uzskats pauž ideju, ka 20 procenti zemeslodes iedzīvotāju ir antisabiedriski elementi, kurus, pēc Habarda domām, nepieciešams izolēt un neitralizēt, jo citādi nav iespējams nekāds progress. Nav lieki atgādināt, ka uz šiem 20 procentiem sektanti attiecina visus, kam ne visai patīk viņu mācība. Ievērību pelna vēl kāda cita sektantiska koncepcija, kuru Habarda jaunvalodā sauc par “godīgu spēli” (Fair Game). “Godīgi spēlēt” nākas pret tiem cilvēkiem, kuri ir sarāvuši attiecības ar saintoloģiju. Kā saka paši sektanti, – tas nozīmē, ka “jebkurš saintologs, nebaidoties baznīcas soda, drīkst atņemt īpašumu (t.i., izdarīt zādzību) jebkuram PL vai arī PL grupai un nodarīt jebkādu ļaunumu. Ir atļauts ievilināt lamatās, iesūdzēt tiesā, tiem var melot, viņus var iznīcināt arī fiziski”. Uz saintoloģijas būtību Habards skaidri norāda “Oficiālajā vēstījumā” 1968. gada 5. janvārī: “Saintoloģija dod pilnīgu brīvību, bet tai jāievieš totāla vara un autoritāte, lai sasniegtu totālu disciplīnu. Citādi Saintoloģija neizdzīvos.”

Komentāri lieki. Sektā nav vietas patstāvīgai domāšanai un kritiskam vērtējumam. Tikai tad, ja jūs paklausieties totālajai disciplīnai, jūs varēsiet kļūt par pārcilvēku, kas spēj visu izlemt citu vietā. Bet par jums, savukārt, visu izlems citi, kas vēl vairāk nekā jūs ir “pārcilvēki”.
Saintoloģija – reliģija?

Vai saintoloģija ir reliģija? Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt. Saintoloģijas piekritēji sevi sauc par baznīcu, bet attiecībā uz viņiem tas skan zaimojoši. Baznīca pieder Kungam, bet saintoloģiem tas nav pieņemams. Saintoloģija pieder Habardam.

Vēl vairāk, Dievam vispār saintoloģijā nav vietas. Viņa vietu praktiski ieņem Habards, un katrs, kas šo mācību pieņem, nes savu ieguldījumu viņa personības kultā. Tādējādi saintologi nekādā ziņā neveido baznīcu šī vārda kristīgajā izpratnē, un vispareizāk viņus būtu saukt par saintologiem – habardistiem.

Ja ne baznīca, tad varbūt tomēr reliģija? Kā jau tika sacīts, to ir grūti noteikt. Kaut vai tādēļ, ka pats vārds “reliģija” tiek saprasts atšķirīgi. Šķiet ka saintologus pareizāk būtu saukt par pseidoreliģiju. Nereti kāda organizācija sevi nodēvē par reliģiju, – lai panākt nodokļu atvieglojumus, kādi pastāv daudzas valstīs. Bez tam, jebkādu kritiku tad var nosaukt par “vajāšanu reliģisku motīvu dēļ”.

Saintoloģijas reliģisko saturu var uzzināt tikai slepenajos “DT kursos”. Bet ja Saintoloģija kā reliģija sekotājus meklētu godīgā un atklātā veidā, tad par kaut kādiem noslēpumiem nevarētu būt ne runas. “DT kursu” patiesais saturs tiek turēts lielā noslēpumā, un mums ir tiesības domāt, ka īstā sektas mācība tiek

atklāta tikai tad un vairākums sektas ierindas locekļu apzināti tiek turēti pilnīgā neziņā. Šķiet, ka ikvienam skaidrs, ka ar melu un divkosības palīdzību darbojas tikai tas, kuru Bībelē sauc par “melu tēvu”.
Sātanistu pēdas

Saintoloģijas vēsturisko sakņu garajā uzskaitījumā nav pat niecīgāko norāžu par okultisma ietekmi. Bet būtība ir tieši tajā, kas nav pateikts! Okults ir tas, kas ir apslēpts, un to raksturo slepens ieskats un informācija kā par praktiskiem, tā teorētiskiem nosacījumiem, ar kuriem cilvēkam jātiek iepazīstinātam. Ir pilnīgi dabiski neatklāt atkarību no tā, kas ir apslēpts!

Kasešu sērijā ar nosaukumu “Filadelfijas universitātes doktorandu kursa lekcijas” no 1952. gada tas parādās 18. kasetē “Enerģijas, laika, telpas nosacījumi”: “Tagad viņš varēja vienkārši pateikt – es darbojos. Burvis, ak … 8., 9., 10., 11. un 12. gs. maģijas kulti Tuvajos Austrumos bija apburoši. Modernās lietas, kas ar to nodarbojas, ir niecīgi mežonīguma plankumi, bet pats darbs ir apburošs, un to ir uzrakstījis Alisters Kroulijs, vēlākais Alisters Kroulijs, mans labais draugs. Un ak … viņš … viņš padarīja sevi par mirdzošu, ak … estētikas, kura būvēta ap šiem maģiskajiem kultiem, dalu. … ir ļoti interesanti saņemt grāmatas kopiju, ļoti retu, bet tomēr atrodamu “Skolotājs Terions”, T-e-r-i-o-n-s, Alistera Kroulija sarakstīto “Skolotāju Terionu”. Viņš parakstās “Zvērs”, ar zvēra skaitli 666. (..) Lai arī kā … Kroulijs atklājis no jauna daudzus faktus no senajiem maģijas kultiem. (..) iemesls un efekts … ir saglabāts saskaņā ar rituālu.”

Šis teksts, kurš daudz atklāj par saintoloģiju, jo tas runā par Habarda attiecībām ar Krouliju, ir ticis cenzēts un izmests vismaz divu iemeslu dēļ. Lai noklusētu šīs attiecības, saintologi ir tiesā veidā viltojuši tekstus.29 Divi šaubīgi teksti ir:

1) Advance! 46. izd. 1977. g., 4.lpp.;

2) OT News, Nr. 3, 1983. g., 1.lpp.

Abos gadījumos teksts ir sekojošs: “8., 9., 10., 11. un 12. gs. Tuvo Austrumu maģijas kulti bija apburoši. (..) Šie senie maģijas kulti, protams, deva ierosmi, un tie radīja savu efektu. Cēlonis un efekts tika saglabāti saskaņā ar rituālu.”

Salīdzinot šo tekstu ar kasetes norakstu, ātri var pamanīt, ka šis teksts ir pilnībā pārņemts un citēts gan Advance! gan OT News.

Saintologu centieni apslēpt Habarda saistību ar lielo okulistu Krouliju nav nekas jauns. Septiņdesmito gadu sākumā saintologi nelika mierā rakstniekus un žurnālistus, kuri stāstīja par Habarda attiecībām ar Krouliju. Daudzi tika iesūdzēti tiesā, gandrīz vienmēr rezultāts bija tāds, ka meklējošie cilvēki atkāpās no saviem apgalvojumiem. Vēl vairāk, daudzi parakstīja “liecību”, kurā lūdz sevi attaisnot par “neslavas celšanu” saintologiem, saistot Habardu ar Krouliju.

Šodien pierādījumi tam, ka saintoloģija ir pakārtota okulti teosofiskajai tradīcijai un īpaši Kroulijam, ir tik pārliecinoši, ka ir grūti saprast, ka saintoloģija var neatzīt šo saikni. Pārbaudot saintoloģijas saknes, uzkrītoši var pamanīt, cik daudz pūļu ir ielikts, lai šo kustību parādītu kā visu lietu zem saules pilnību, izņemot pašu svarīgāko, t.i., okulti teosofisko tradīciju.
Šķelšanās

Kā jau jebkura sekta – Saintoloģija – tas ir nams, kas brūk pats sevi. Pēdējo gadu laikā daudzi habardisti ir organizāciju pametuši vai arī izslēgti no tās. Daži bijušie saintologi jau ir radījuši alternatīvus centrus, piemēram, “Pielietojamās filozofijas centru”. Domājams – tas ir tikai sākums. Šķelšanos nav iespējams apturēt. Šķiet, ka daudziem habardistiem nav nekas pretī sekot savam guru un radīt jaunu reliģiju, bet šoreiz – savu. Jo vairāk tādēļ, ka saintoloģija ir izveidojusi varenu finansu korporāciju un daudzi tās vadātāji neatteiktos palielināt savu guvumu no šī treknā pīrāga. Tomēr saintologiem ir panākumi, un tādēļ ir arī viņu atdarinātāji. Pie tiem pieskaitāms arī Džeks Rozenbergs ar savu kustību “EST”.
Nobeigumā

Un tā mūsu priekšā tipiska totalitāra sekta, kas ietērpta pseidozinātnisku terminu glancētajā apvalkā. Saintoloģija, kas sevi mēdz pieteikt kā vienīgo patieso zinātni un kas apsola tūlīt atrisināt visas pasaules problēmas, savā darbībā cenšas ietekmēt cilvēka personību, nepieļaujami iejaucoties sektas locekļu dzīvē, lai veiksmīgāk ar tiem manipulētu. Kā liecina prakse, tā sekas bieži ir postošas izmaiņas cilvēka personībā, draudzīgu attiecību un ģimenes iziršana, nopietni psihiskie traucējumi.

Latvijā arī savu “garīgo terapiju” uzsāka. 1997.g. tās kursus bija beiguši vairāk kā 300 cilvēku. Par viņu darbību mūsu valstī konkrētākas ziņas man vairāk nav. Atliek cerēt, ka cilvēki mūsu valsti nepadosies trešās šķiras amerikāņu beletrista primitīvajam pakaļdarinājumam, kas radīts pēc mūžīgā cilvēces ienaidnieka diktāta.

Māris Zviedris
Izmantotā literatūra

1. MANDAUA Luīze “Vai Dievi ir tādi?” Preses nams, 1998.g., Rīga

2. MELDGAARD Helle “Saintoloģijas reliģiskie avoti” Ejiet un māciet II(21), Rīgas metropolijas Romas katoļu Garīgais seminārs, 1998.g.

3. Maskavas patriarhāta Katehizācijas un reliģiskās izglītības nodaļas informatīvi konsultatīvā centra materiāls. ”Kas tā tāda – saintoloģija”, Ejiet un māciet I(20), Rīgas metropolijas Romas katoļu Garīgais seminārs, 1998.g.

4. Tieslietu ministrijas kriminoloģisko pētījumu centrs Latvijas Neatkarīgo Kriminologu asociācija, “Netradicionālas reliģiskas kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti. Ārvalstu un Latvijas pieredze.”, Rīga, 1998.g.

5. ПРАВОСЛАВНАЯ ЦЕРКОВЬ, ”Современные ереси и секты в России” , ”Православная Русь”, 1995г. Москва

6. ЕГОРЦЕВ Александр ”Тоталитарные секты: свобода от совести”, Татьянин день, 1997г., Москва

7. БАРНЕР Айлин ”Новые религиозные движения”, Издательство Русского Христианского гуманитарного института, Санкт-Петербург, 1997г.
Rakstīja machss izsūtīts 15:25
Etiķetes: christianity
=========================
Šis rakstiņš tā ,miermīlīgam iesākumam.

SKAĻRUNIS IRELAND Says:
October 13th, 2008 at 10:50 pm

Lai arī iepriekšējais raksts ir ļoti garš,TOMĒR IESAKU ATLICINĀT LAIKU UN IZLASĪT.Ceru,ka dažs labs stipri pārdomās ,pirms ielaisties ar kkādiem nezināmiem cilvēkiem,kuri sludina,māca,skolo(it kā ) sabiedrību.

Jozefs IRELAND Says:
October 13th, 2008 at 11:48 pm

ss,tu ta ari neatbildeji uz jautajumu; – esi vai neesi Maris Veide

SKAĻRUNIS IRELAND Says:
October 14th, 2008 at 12:10 am

OM
144 koments attiecas uz manis paša 142. Ceru,ka nepārprati, jo Tev izdevās visai ātri ielikt savu komentu. Man kompis drusku aizķērās. Sorry…

Ess IRELAND Says:
October 14th, 2008 at 12:16 am
Es nu nekaadi nevaru buut Maaris Veide!!