Arhibīskapa vēstījums Ziemsvētkos

Kristus mīļotie, es vēlu jums visiem svētītus un priekpilnus Mūsu Kunga piedzimšanas svētkus!

Šogad Ziemsvētki ir atnākuši laikā, kad visapkārt ir daudz raižu, nemiera un nosodījuma. Varētu pat jautāt, vai ir īstais laiks svinēt? Kā tad ar cienastu, ar bagātīgām dāvanām? Kāds tur vairs Ziemsvētku prieks, ja nevaram to atļauties, bet sirdi spiež rūpes par rītdienu?

Jēzus piedzima kūtī, viņa šūpulis bija silē. Viņu auklēja Marija, tālu no mājām un pieskatīja Jāzeps, kas zināja, ka nav bērna tēvs. Tas notika svešinieku okupētā zemē, un pat no tās nācās bēgt, jo pār viņiem gūlās varenā ķēniņa Hēroda naids un nāves draudi. Tomēr ne Jāzepam, ne Marijai, ne ganiem ne austrumu gudrajiem nenāca prātā sacīt – krīze. Gluži otrādi, eņģeļi dziedāja: „Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Es visiem cilvēkiem pasludinu lielu prieku – jums šodien Pestītājs dzimis, Kristus tas Kungs!“

Eņģeļu un svētās ģimenes attieksme pret tā brīža situāciju mūs mudina atvērt acis un ieraudzīt, kas ir būtiskais, uz kā pamatojas dzīve, un kas ir tikai blakus apstākļi, lai arī cik dramatiski un draudīgi. Kas cilvēka dzīvē ir nepieciešamais un kas ir paciešams, atrisināms, pārlaižams.

Ir kāds stāsts par vīru, kurš pēc kuģa bojāejas nonāca uz salas. No kuģa atlūzām viņš uzcēla sev mājokli, salasīja šādas tādas krastā izskalotas mantas, kas palīdzēja izdzīvot. Katru dienu viņš devās pārtikas meklējumos un lūdza Dievu pēc glābiņa. Pagāja nedēļas un mēneši, bet neviens neieradās palīgā. Kādu dienu cilvēks atgriezās no medībām pie savas būdas un ieraudzīja, ka viņa miteklis un visa iedzīve liesmo kā milzīgs ugunskurs. „Kungs!“, viņš sauca uz Dievu. „Kādēļ tas ar mani notiek?! Vai tiešām es vēl neesmu izdzēris savu nelaimju kausu?“ Nesaprazdams, kā lai dzīvo tālāk, vīrs, rūgti vaimanādams, nokrita smiltīs. Viņš pamodās no pazīstamas skaņas. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka krastam tuvojas liels, skaists kuģis. „Kā jūs mani atradāt?“, viņš glābējiem vaicāja. Tie atbildēja: „Mēs redzējām lielu ugunskuru.“

Kad mūsu dzīvē deg šie signālugunskuri, glābšana ir tuvāk. Kad sadeg un izput nīcīgais, ar ko saistām nedrošas cerības, mums ir iespēja sadzirdēt Ziemsvētku īsto vēsti – Kristus, Glābējs ir klāt! Šī skaņa ir ļoti pazīstama, jo Kristus visu laiku ir bijis mums tuvu.

Zīmīgi un simboliski, ka Jēzus pirmā guļvieta, pasaulē ienākot, bija sile – vieta kur pasniedz barību ganāmajam pulkam. Mazliet vēlāk viņš teiks par sevi: „Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” Ziemsvētkos Dievs cilvēcei un katram kas tic, dāvanā pasniedz savu Dēlu – debesu Maizi, no kuras ēdot, vairs nesalkst un dzīvo ūdeni, kas neizsīkst. Patiesību, kas dara brīvu. Ceļu, kas ved uz mūžību. Durvis, kas atveras uz debesīm. To neviens un nekas nevar atņemt. Tādēļ Dievs saka – nebīstieties! Nezūdieties par rītdienu, bet palūkojieties apkārt. Varbūt ir kāds, kam vajag palīdzēt un varbūt palīdzēt vari tieši tu. Pasniedz roku, un kāds cits pasniegs roku Tev.

Lai Ziemsvētku svecītes iededzina mūsos ugunskurus, kuros sadeg mūsu zūdīšanās, nemiers un viss liekais, ko tā kārojam, un lai šīs svētīgās liesmas dod zīmi Dievam: „Nāc, Kungs Jēzu un izglāb mani! Es gaidu un saucu Tevi!“ Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.

+ Jānis Vanags
Arhibīskaps