Viss izdosies
Ilze Ceiča ir triju brīnišķīgu bērnu māmiņa, floriste un vienkārši uzņēmīgs un aktīvs cilvēks. Organizē floristikas kursus interesentiem un, kā jau daudzi būs pamanījuši, arī ekskursijas pa Īriju no Dublinas.
Īrijā Ilze ir jau sesto gadu, sākumā atbrauca šurp caur aģentūru, ar darba atļauju uz 3 mēnešiem. Šī izdevība tolaik maksāja apmēram 2000 Ls. Pirmās 2 nedēļas strādāja Rušā, siltumnīcās pie tomātu audzēšanas, pēc tam gan pati sameklēja citu darbu Donabeitā.
Piedzīvots ir daudz kas, arī slēpšanās no Imigrācijas dienesta ierēdņiem, kuri tolaik „nelegālos” tvarstīja, negaidīti ierodoties mājās. Aģentūras garantētā darba atļauja (work permit) bija derīga tikai 3 mēnešus, taču, šim termiņam beidzoties, neviens mājup nebrauca, bet meklēja darba iespējas tepat Īrijā. Īri tolaik par latviešiem nezināja neko un tāpēc bija kuriozas situācijas – Ilzei jautāja, vai mūsējie ēd kartupeļus, vai zina, kas ir televizors, un mācīja, kā tas jāieslēdz. Līgums ar aģentūru paredzēja obligātu valodas apmācību. Atbraucot Ilzes angļu valodas zināšanas aprobežojās ar to, cik bija apgūts skolā, un, ņemot vērā īru akcentu, sākotnēji saprasties bija grūti. Ilze atceras, ka ar savu „landlēdiju” sazinājās rakstiski, jo uzrakstīto saprast bija vieglāk.
Ilze toreiz atbrauca viena, Latvijā palika viņas meitiņa Alise, abas bija šķirtas 2 gadus. Tomēr, līdzko tas bija iespējams, Ilze meitu atveda uz Īriju.
Šeit ir piedzimuši 2 dēli – Ališers un Aleksandrs. Tolaik, kad puikas bija pavisam mazi, Ilzes darbs bija māju tīrīšana un dēlus viņa ņēma līdzi jau no pāris mēnešu vecuma. Ir strādāts daudz un ar 2 mazuļiem tas nebūt nebija viegli. Liels palīgs mammai ir lielā meita Alise, kas lieliski prot tikt galā ar mazajiem brāļiem, to redzējām arī mūsu tikšanās reizē.
Neskatoties uz to, ka Ilze viena audzina 3 bērnus, jau kādu laiku viņa savās radošajās idejās un praktiskajos padomos dalās ar tautiešiem floristikas kursos Dublinā, Limerikā un Dundalkā. Tas nav bizness, bet drīzāk gan iespēja sevi piepildīt un darīt to, kas patīk. Viņa pati saka, ka to uzsākot nebija gaidījusi tik lielu interesi un nu jau brīžiem šķiet, ka ir uzņēmusies par daudz. Pēkšņi izrādījās, ka neatliek laika ko veltīt bērniem, tagad jāmēģina visu sabalansēt un sakārtot. Tomēr lielākais ieguvums no šīs darbošanās ir tas, ka ir satikti daudzi fantastiski cilvēki, un ir iespēja būt kopā ar līdzīgi domājošajiem.
Floristika ir Ilzes sirdslieta, ar to viņa nodarbojās Latvijā, apmeklēja kursus Bulduros, strādāja ziedu veikalā. Savulaik bija plānots uz tā balstīt biznesu šeit, Īrijā. Kopš 2007.gada Ilzei šeit ir sava firma un cerība izveidot ziedu salonu. Dublinas Uzņēmējdarbības padomes darbinieks, kurš vadīja Ilzes biznesa plāna izstrādi, atzina, ka ar šo biznesu iespējams pelnīt teju pus miljonu eiro gadā.
Lai varētu uzsākt darbību un saņemt bankā kredītu, bija nepieciešams atrast veikalam telpas. Nav vērts atvērt ziedu salonu pilsētas nomalē vai šķērsieliņās, kur nav iespējams novietot auto, veiksmīgam biznesam nepieciešamas telpas centrā. Pie šī fakta viss arī apstājās. Lai kur Ilze griezās – Dublinas centrā, Blančardstaunas tirdzniecības centrā, Svorda tirdzniecības centrā – visur saņēma atteikumu. Formālais iemesls, kas tika minēts, – šajās vietās ziedus jau ir iespējams nopirkt (piemēram, veikalos „EuroSpar”). Ilze pieļauj, ka viens no atteikumu iemesliem bija fakts, ka viņa ir ārzemniece, otrs – nevēlēšanās pieļaut konkurenci, piebilstot, ka toreiz Dublinas centrā nolūkotās telpas joprojām stāv tukšas.
Ilze ir mēģinājusi arī strādāt īru ziedu veikalos, bet atzīst, ka viņas „nervi netur”. Neprot viņa veidot „konveijera” pušķus bez radošas pieejas, saliekot ziedus kopā kā slotas. Īri kā pircēji lieliski prot novērtēt skaistas un gaumīgas ziedu kompozīcijas, tikai šobrīd viņiem nav daudz iespēju izvēlēties.
Neskatoties uz diezgan saspringto dzīves ritmu, Ilze atrod laiku arī sev. Kopš viņa sāka interesēties par ajūrvēdu, saprata, ka jāiet gulēt un jāceļas reizē ar sauli. Viņa mostas 5 no rīta, lai izbaudītu laiku, kad saulīte ir jau uzlekusi, bet pasaule vēl mostas un bērni vēl guļ. Tas ir laiks, kad Ilze var būt pati ar sevi, sakārtot domas un idejas, smelties spēku jauniem radošiem veikumiem.
Par nākotni runājot, viņa saka – ar sirdi vēlētos atgriezties Latvijā, jo pārāk ilgi jau ir būts prom, bet prāts saka, ka tas šobrīd nav iespējams. Ilzei ir sapņi, ko viņa cer īstenot šeit. Šobrīd galvenais viņas dzīvē ir bērni, bet tie paaugsies un tad, ņemot vērā Ilzes uzņēmību un sparu, noteikti izdosies tas, kas domās ilgi jau ir lolots. Gan savs bizness, gan radošo ideju piepildījums, gan tas, kas, citiem neatklāts, mīt dvēselē.
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie
redakcija: info@baltic-ireland.ie
Par ajūrvēdu un mošanos ar sauli-pilnīgi piekrītu.
Par atgriešanos-es to darīšu noteikti un viennozīmīgi.Mans bizness ir tāds bohēmisks,tādēļ pielaides,atlaides šur,tur ir pašsaprotama lieta.Un aicinu Ilzi rīkoties tāpat-atgriezties.Mēs,kuri atgriezīsimies,būsim vinnētāji.Mūsos būs izgājušas cauri visas enerģijas-no neveiksminieka,līdz vinnētājam.Attiecības ar klientiem,savstarpēja sapratne,miers,nestresot kur nevajag,tās ir dažas pozitīvas lietas,kas var ļaut mums normāli atgriezties Latvijas sabiedrībā.Kamēr citi vai matus raus nost no galvas…
Atgriezties tas ir neprats !!! Jo mes Latvijai neesam vajadzigi, vai tad aiz neko darit cilvek dodas prom no savas valsts, lv nekad nerupesies par saviem pilsoniem kaa Irija un citas valstis.
Atgriezoties Latvijas sabiedriba pat uz atvalinajuma laiku pazud viss miers un sakartotiba atgriezas stress un nemiers.Tas ir sausmigi bet tas ir ta.
Domāju ,ka nemaz tik tālu nav tas laiks ,kad Latvijā lietas ies uz augšu (jo zemāk nebūs kur krist ) ! Un iespējas uzņēmīgiem cilvēkiem noteikti būs. Varbūt pat ātrāk un labākas nekā Īrijā ! Pazīstu Ilzi neilgi ,bet zinu ,ka ja viņa atgriezīsies Latvijā ,tad ne jau tāpēc lai valsts par viņu ,, parūpētos,, ! Lai viss izdodas !!
Žēl, ka Latvija zaudē tādus jaukus un dvēseliski gaišus cilvēkus. Taču ar floristiku Latvijā pašreizējos apstākļos neizdzīvot – tas tiesa. Latvijā vismaz katrs otrais cilvēks nodarbojas ar floristiku. Ja ne peļņas, tad vismaz sava prieka pēc.
Ja tu, smerdekli, tiešām izdomāsi atgriezties Latvijā, es tevi lidostā sagaidīšu ar asu mietu un tev, pederast, zarnas izārdīšu
Starp citu, es strādāju Rīgas lidostas muitas dienestā. Mani tur iekārtoja Ainārs, nākamais Rīgas mērs.
Ilze, man prieks par Tevi, Tu esi jauks cilvēciņš. Lai Tev veicas
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija
Es jau šodien tev teicu – mums Latvijā caurkrituši neveiksminieki nav vajadzīgi! Īrijā esi pazaudējis darbu un nekur citur tevi pretī neņem. Tāpēc tev ir laiks caurām dienām dirsināties pa i-netu. Arī Īru piešķirtais bezdarbnieka pabalsts tūliņ tev beigsies, tāpēc esi nolēmis braukt atpakaļ uz Latviju un papildināt bomžu rindas. Nekas tev, mērgli, te nesanāks ar savu “bohēmisko biznesu”. Tā ir nekaunība, ka tu gribi kā parazīts kļūt par papildus slogu Latvijas sociālajiem dienestiem, kuru rūpju lokā tūlīt nonāks 1/3 no visiem skolotājiem, kurus šogad atlaidīs no darba. Jo tu neesi nekādu ieguldījumu devis Latvijas budžetā, strādādams kā lētais darbaspēks un ar saviem nodoklīšiem barodams svešu un bagātu valsti. Mums tādi pabiras nav vajadzīgi!
Dzintra velc uz kašķi.
Es rit laižu uz LV.Man arī tu sagaidīsi lidostā?
Dzintra,Jums tada amata vajadzetu pieturet grozus un izteikties ka izglitotam cilvekam,ja Jus tada esat.Pagaidaam izskatas kad Jus rakstaat no atpalikuso nama.Iesaku palasit vairak literaturas,lai Jums vis maz butu kads vardu krajums.Savadaak bus jaastraada muitaa,suna vietaa.Lai Jums veicas
Paldies jums, mīļie, par labajiem vārdiem!
Latvija ir mana Dzimtene, un , kaut arī man šad tad liekas , ka Tā man ir ko parādā, aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka es pati Tai esmu parādā – mīlestību…. 
Esmu ļoti pateicīga Liktenim, ka tas mani ir atvedis uz Īriju, tādējādi dodot man iespēju būt tādai, kāda esmu šobrīd, ar tādu skatījumu uz dzīvi un pieredzi.
Lai mīlestību saņemtu pretī, tā vispirms ir kādam jādāvā – es runāju par to, kura nāk no sirds, neko neprasot pretī…
Vaina nav floristikā,vaina ir tavā domāšanā,Dzintriņa…
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija
> TONNA+ Šeit nedaudz par taviem potenciālajiem klientiem – par sabiedrības eliti no “augstajiem plauktiņiem”: Pirms mēneša durvis ciet vēra viens no pašiem “respektablākajiem Latvijas nakts klubiem – Dolls”. Ekonomiskā krīze nav saudzējusi arī pašu svētāko, tomēr – kur ir palikušas šī kluba darbinieces pēc kluba slēgšanas?
Uzreiz pēc kluba slēgšanas izplatījās baumas, ka atlaistās striptīza dejotājas ir gatavas pārdot savu ķermeni dažādām neparastām izklaidēm pat par ļoti zemām cenām. Dažas no kluba zvaigznēm ir devušās meklēt savu laimi aiz Latvijas robežas, piemēram, bijusī bioloģijas skolotāja Sintija Griškāne, klubā pazīstama pēc pseidonīma “Kaķenīte Lilita”, šobrīd strādā un dzīvo Itālijā. Cita kluba spožā zvaigzne – viens no vislabāk pazīstamākajiem striptīza dejotājiem Latvijā – Карелс Маукаускис ir aizgājis pa jau iemīto latviešu viesstrādnieku taciņu, un aizbraucis uz Dublinu. Tur viņš strādā viesnīcā, taču par dejām nepiemirst – tagad viņš uzstājas kopā ar šovgrupu “Riverdance”, kā arī dejo privātās ballītēs geju publikai. Runā, ka Īrijā viņam klājoties daudz labāk, nekā Latvijā. “Jā, kluba “Dolls” telpas tiek izīrētas” – apstiprināja viesnīcas darbiniece, pievēršot papildus uzmanība uzrakstam “For Rent” virs kluba durvīm. “18. februārī ēkas īpašnieki mums atslēdza elektrību, un strādāt kļuva neiespējami”, viņa piebilst. Kā gan vēl lai striptīzdejotājas nopelna?
Mūsdienās, atsaucoties uz aptaujāto izklaides biznesa īpašnieku teikto, – pēc striptīzdejotājām pieprasījums šobrīd ir tikai par nelielām naudas summām. Piemēram, dažādās tematiskajās ballītēs reizēm ir vajadzīgas “meitenes-galdi-priekš suši”, meitenes “cigāru rullējamie gurni” un meitenes, kas nepieciešamas, lai būtu kur izvietot sāli un citronus, dzerot tekilu. Neskatoties uz to, ka noteiktā cena par šāda veida pakalpojumu ir 70 Ls, ir iespējams nokaulēt un sarunāt, piemēram, par piecīti. Pēc meiteņu teiktā, lielu daļu darba viņas šobrīd saņem caur aģentūru, kas organizē ballītes un dažādus pasākumus – kaut kas līdzīgs “pārvietojamam cirkam”, kas rīko ballītes pēc pasūtījuma. Jebkurai aģentūrai ir sakari ar savu šovmenu tīklu, šova meitenēm, striptīza dejotājām, algotajiem bandītiem priekš “rotaļām” un spēlēm, un tā tālāk. Maksā viņiem aptuveni 15-30 latus par programmu, kas ietver deju un minetu. Aģentūru piedāvātais darbs ir vienai reizei, taču “pastāvīgu, labi apmaksātu amatu striptīza dejotājām, ar karjeras izaugsmes iespējām” parastos klubos arī zelta laikos nekad nepiedāvāja. Mēs runājām ar meiteni, kurai bija nācies gulēt kailai uz bāra letes vēl nesen, februāra beigās: – Cik daudz maksā par gulēšanu gandrīz kailai uz bāra letes vai galda, kamēr no jums ēd suši, laiza nost putukrējumu vai kaut ko citu?
- Samaksāja simts latus. Bet vairāk es uz kaut ko tādu neparakstīšos! – šādi meitene komentēja notikušo.