Katram mākonim zelta maliņa

Šoreiz iepazīšanās stāsts nedaudz atšķiras no ierastā, jo tas būs par kaimiņu salas iemītnieci, latvieti Terēzi Bogdanovu, kura devās uz Lielbritāniju, lai piepildītu savu sapni – studēt ārzemēs. Pati viņa atzīst, ka, visticamāk, šis sapnis radās ārzemju seriālu iespaidā, bet lai vai kā, tas ir piepildīts. Ar uzņēmību, drosmi, neatlaidību un darbu.

Taču sākās viss tā. Pēc vidusskolas beigšanas Terēze mēģināja stāties Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātē, bet diemžēl neizturēja konkursu. Līdz ar to vēlēšanās kļūt par profesionālu sporta žurnālisti tobrīd bija jāatliek. Katrā ziņā šodien var teikt – labi, ka tā. Jo pēc neveiksmīgā starta augstskolā, sākot strādāt TV3 par sporta ziņu redaktori, Terēze saprata, ka viņai nav dotību, lai kļūtu par žurnālisti, jo nepatīk vērot no malas. Labāk ir būt visā iekšā un pašai piedalīties. Viņa saprata, ka drīzāk vēlētos būt dažādu sporta pasākumu organizatore, nevis tos aprakstīt.
Piedalīšanās Starptautiskās Olimpiskās akadēmijas sesijā 2004.gada maijā Grieķijā bija lūzuma punkts Terēzes dzīvē. Tur iepazīstot cilvēkus, kas darbojas dažādās sporta federācijās un padomēs, kas organizē sacensības spartakiādes u.c., viņa skaidri saprata, ka šī varētu būt īstā joma.
Atgriezusies Latvijā Terēze intensīvi sāka meklēt informāciju un iespējas studēt ārzemēs. Izstādē Rīgā, Kongresu namā, viņa savāca informāciju par dažādām aģentūrām, kas piedāvāja studiju programmas ārzemēs, pārbaudīja vai tām var uzticēties un tad, izvēlējusies vienu no tām, devās turp.Tā kā Terēzei nebija ne tik daudz naudas, lai samaksātu par studijām universitātē, ne arī tik labu angļu valodas zināšanu, lai varētu uzreiz sākt studēt, aģentūra viņai sākotnēji piedāvāja programmu ”study and work”, kuras ietvaros tiek nodrošināta angļu valodas apmācība un piedāvāta arī darba vieta uz 6 mēnešiem. Tā, gandrīz 21 gadu jauna, pilnīgi viena, Terēze ieradās Lielbritānijā , sāka mācīties valodu un strādāt karavānu (autotreileru) parkā. Pēc tam 2006.gada pavasarī viņa uzsāka studijas University of Chichester – vismazākajā universitātē nelielā pilsētiņā Lielbritānijas dienvidos, „foundation” programmā, lai nostiprinātu valodas zināšanas un iepazītos ar turpmāko studiju priekšmetiem un pārbaudījumu veidiem. Bet jau rudenī sāka studēt sporta menedžmenta programmā. Vislielākā problēma bija tā, ka nelielā pilsētiņa nebija pieradusi pie ārzemniekiem un angļu studenti iebraucējus nepieņēma, bija izjūtama pat fiziska norobežošanās. Tieši pilnīga izolētība un jebkādas sabiedriskās dzīves trūkums bija iemesls ieslīgšanai depresijā, līdz Terēze saprata, ka kaut kas ir jāmaina.
Piezvanījusi uz London Metropolitan University, kas arī piedāvāja sporta menedžmenta studiju programmu, un saņēmusi apstiprinājumu, ka var pāriet uz šo mācību iestādi, izlēma, ka dodas iekarot Londonu. Lēmums bija pilnīgi spontāns, milzīgajā pilsētā nebija ne draugu, ne dzīvesvietas, ne darba. Tomēr Terēze, neko nesakot pat pašiem tuvākajiem, apņēmības pilna devās turp. Sākumā viņa apmetās Daugavas Vanagu namā un tā kā joprojām bija pilnīgi viena, izjuta milzīgu pateicību, ka ir šāds latviešu nams, kurā kaut uz mirkli var justies pieņemta, drošībā, ar jumtu virs galvas.
Pirmajā svētdienā, atcerējusies uz ziņojumu dēļa redzēto paziņojumu par latviešu dievkalpojumu, Terēze devās uz baznīcu. Tur viņu īpaši uzrunāja fakts, ka mācītāja bija jauna sieviete, Terēze jutās ārkārtīgi laimīga un pacilāta, ka ir starp savējiem… Viņa daudz nedomājot iekļāvās draudzes dzīvē, iesvētījās un tagad ar lepnumu saka – esmu kristiete.
Ārkārtīgi izslāpusi pēc latviešu sabiedrības, Terēze ar skubu metās iekšā visās norisēs, kas bija pieejamas, vispirms tā bija draudze, tad latviešu tautas deju kopa, pēc tam arī darbošanās Latviešu Nacionālajā Padomē Lielbritānijā. Paralēli, protams, viņa studēja , tagad vēl arī māca bērnus Londonas latviešu skoliņā un strādā Londonas Aleksandra Palace ledus hallē, reģistratūrā.
Terēze smaidot saka, ka ir tāda sajūta – šeit bija sagatavota viņas vieta, un tāpēc viss notiek. Ar visu sirdi un dvēseli darbojoties sabiedriskajā dzīvē, viņa ir sapratusi, ka mācībās galvenais nav saņemtā atzīme, bet gan – izdzīvot laiku tā, lai tas nebūtu veltīgi izniekots.
Runājot par trimdas latviešu un pēdējos gados no Latvijas izbraukušo tautiešu attiecību problēmu, Terēze saka, ka jaunajiem jāspēj pielāgoties veco trimdinieku dzīves uztveres veidam, jāspēj novērot, saklausīt to, kas viņiem ir svarīgi, un tomēr ienākt viņu dzīvē ar jaunām vēsmām. Daudzās lietās viņi ir konservatīvi un savus uzskatus nekad nemainīs, bet tajā pašā laikā patiesi vēlas pieņemt jaunatbraucējus. Šiem sirmajiem ļaudīm ir vajadzīga apziņa, ka latvietības saglabāšanā paveiktais nav bijis veltīgs, ka tam ir nākotne. Problēma ir tajā, ka liela daļa pēdējā laika atbraucēju šo valsti uzskata tikai par kārtējo pieturvietu dzīvē un nevēlas šeit ne iesakņoties, ne izpausties. Daļa vēlas, lai viss tiktu „pasniegts uz paplātes” un pat necenšas paši kaut ko sasniegt. Abpusēji arī pastāv ļoti daudz stereotipu, kurus Terēze ar saviem domubiedriem cenšas lauzt.
Šobrīd viņa ir redzama teju vai visos latviešu pasākumos Lielbritānijā, viņu pazīst daudzi latvieši, arī tie, kas šeit dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Viņa stāsta, ka labprāt uztur saikni ar tiem, kas kaut ko vēlas, dara un organizē, neatkarīgi no tā, cik ilgi šie latvieši dzīvo Lielbritānijā.
Nu jau Terēzes studijas ir galā, ir nokārtoti pēdējie eksāmeni un tiek meklēts pastāvīgs darbs savā profesijā. Pagaidām viņa Latvijā atgriezties neplāno, jo šeit ir piepildījušies sapņi, šeit ir atrasta sava vieta, kur darboties, strādāt un sapņot. Ārkārtīgi liels gaišums un labestība staro no jaunās sievietes un tāpēc nemaz neizbrīna viņas teiktais: „Katru dienu cenšos vadīt tā, lai vakarā būtu vismaz viena lieta par ko priecāties un nav tādas dienas, kurā es mākonim nebūtu saskatījusi zelta maliņu.”