Pamatīgi un pa īstam

Iepazīstieties – Līva Rana, 25 gadus jauna latviete no Ventspils, Īrijā dzīvo vairāk kā 3 gadus. Atbraukšanas stāsts daudz neatšķiras no tūkstošiem citu tautiešu pieredzes. Latvijā ieguvusi šuvējas profesiju, pastrādājusi un sapratusi, ka nekāda spožā nākotne nav sagaidāma, Līva posās ceļā.

Tā kā Īrijā jau strādāja divas draudzenes, arī viņa ieradās Zaļajā salā. Dažus mēnešus pastrādājusi Dublinā viesnīcā, Līva darbu atrada kažokādu salonā uz Graftonstrītas, kur vairāk kā gadu strādāja par šuvēju. Tad sekoja piedāvājums strādāt salonā par kāzu tērpu šuvēju, kam Līva, protams, piekrita, jo šis darbs bija interesantāks un radošāks. Tomēr pēc trīs mēnešiem izrādījās, ka šis ir bijis sezonas darbs un viņa bez brīdinājuma tika atlaista. Sekoja izmisīgi darba meklējumi un nu jau gandrīz gadu Līva strādā Topaz degvielas uzpildes stacijas veikalā par pārdevēju un pašlaik tiek apmācīta par „supervisor”. Viņa stāsta, ka ir jābūt ļoti uzcītīgam un darbīgam, lai noturētos savā darba vietā, un pašlaik ir vērojama tendence – uz brīvajām vakancēm principiāli pieņem īrus. Līva gan uzsver, ka esošie darbinieki netiek šķiroti pēc tautības, bet tiek izvērtētas katra darbaspējas un attieksme pret pienākumiem. Viņa jūtas atbildīga par to, ka, dzīvojot svešā valstī, esi kā piemērs, kura īpašības vietējie attiecinās uz visu tautu. Ja būsi sliņķis vai īgņa, tevi iepazinušie cilvēki domās, ka tādi ir visi latvieši, ja čakls un atsaucīgs – tieši tāpat. Līva daudz strādā, bet, neskatoties uz to, viņa nav mājās sēdētāja. Kaut kas ir vajadzīgs arī sirdij un to viņa piepilda, darbojoties teātra studijā „Cita bedre”.
Arī Līvas mamma tagad dzīvo Dublinā, Latvijā ir palikusi vien viņas vecmāmiņa, no kuras mazmeita ir mantojusi savu profesijas izvēli – arī viņa ir šuvēja.
Līva ir precējusies, viņas dzīvesbiedra dzimtene ir Pakistāna, bet viņš jau astoņus gadus par savām mājām sauc Īriju. Nejauši iepazinušies kādā saviesīgā ballītē, ilgāku laiku satikušies un tad nolēmuši attiecības nokārtot oficiāli. Sākumā tik dažādu tradīciju un mentalitātes cilvēkiem nav bijis viegli piemēroties, tomēr pacietība un sapratne darīja savu – viņi pieņem viens otru tādu, kāds viņš ir. Vīrs Līvu atbalsta viņas centienos un nekādā veidā neierobežo vēlmi darboties. Drīzāk pretēji – viņš vienmēr atgādina, ka jācenšas neatkārtot citu neveiksmes un kļūdas, bet jāiet un jādara. Līva vairakkārt atzīmē – ir jāstrādā, jānostājas uz kājām, lai varētu sasniegt ko vairāk, ne tikai strādāt par pārdevēju. Skumja nots ieskanas Līvas teiktajā: „Es neredzu savu vietu Latvijā.” Šeit, atšķirībā no dzimtenes, vari paļauties uz to, ko esi panācis ar savu darbu.
Līva nav pametusi novārtā arī savas profesionālās iemaņas, vakaros un brīvajos brīžos viņa šuj. Saistībā ar to jaunā sieviete lolo tālejošus plānus – viņa vēlas uzsākt savu biznesu. Un Līva uz to iet pamazām un neatlaidīgi, soli pa solim. Vispirms viņa uzsāka mācības Grafton Academy of Dress Designing – privātajā modes dizaina koledžā, kura Īrijā darbojas jau septiņdesmit gadus. Pēc tam, meklējot informāciju un „izurbjoties tai cauri” pati izveidoja internetā savu mājas lapu www.highfashionpassion.com . Varētu šķist, ka nekas daudz tas nav, bet nevar noliegt – ļoti mērķtiecīgi. Mājas lapā Līva raksta: „Man nekas nav neiespējams. Ja tu vari to izsapņot – vari to izdarīt.”
Pašlaik Līva ir izvēles priekšā. Mācības Grafton Academy viņai zināmā mērā ir sagādājušas vilšanos, tās nesniedz gaidīto. Tomēr šīs koledžas diploms varētu pavērt daudzas iespējas un ne tikai Īrijā. Tā nu Līva vēl nezina, vai septembrī atsāks mācības, vai tomēr nolems iekrāt naudu, lai ieguldītu to savā biznesā. Viņa vēl vērtē un izsver visus par un pret.
„ Es esmu pacietīgs cilvēks, es nekur nesteidzos.” Un tāds miers un pārliecība ir jūtama viņas balsī, ka nav pamata šaubīties par panākumiem. Šeit īsti vietā ir paruna – „kas lēni nāk, tas labi nāk”, tā pamatīgi un pa īstam.