Vai īriem ir tik īsa atmiņa?

Nav noslēpums, ka ekonomisko grūtību laikā izskan dažādi viedokļi un tiek parādīta dažāda attieksme pret iebraucējiem Īrijā. Piedāvājam laikrakstā Drogheda Independent 26.augustā publicētu viedokli.
Rasisms tiek definēts kā “pārliecība, ka katrai rase vai etniskajai grupai piemīt specifiskas īpašības, spējas vai dotības, kas to pazemina vai paaugstina attiecībā pret citu grupu”. Skumji atzīt, bet pašlaik šis uzskats ir dzīvs, zeļ un plaukst lielā daļā vietējo iedzīvotāju valstī, kurā liels skaits imigrantu ir ieradušies, lai šeit iesakņotos.

Jā, tas vienmēr šeit ir bijis, un varbūt tas kaut kā ir ietekmējis mūsu nesenās ekonomikas likstas, bet, vadoties no tā, kas ir dzirdams pēdējā laikā, nav šaubu, ka aizvien pieaug antagonisms pret tiem, kas pārstāv citu rasi, ādas krāsu vai reliģisko pārliecību.
Protams, ir bijusi diskriminācija pat Ķeltu Tīģera laikā, tomēr tad vairākums baudīja greznu dzīvi un mazāk interesējās par to, kas ir kas. Cits stāsts ir tagad, kad pieaug pabalstu saņēmēju rindas un ērgļa skats tiek vērsts tālu un plaši.
Viss bija kārtībā, kad cilvēki ieradās no citām valstīm darīt zemu apmaksātos “sulaiņu” darbus, kurus īru jaunbagātnieki uzskatīja par viņu necienīgiem, bet recesija ātri visu izmainīja.
Pēkšņi daļa vietējo īru izrāda gatavību un vēlmi pieņemt darbu nozarēs, kurās viņi nebūtu strādājuši tikai dažus īsus gadus atpakaļ.
Regulāri tiek cilāti jautājumi par to, kāpēc nesen ieceļojušie iedzīvotāji izmanto sociālās labklājības sistēmu laikā, kad nav pietiekami daudz naudas valsts kasē mums pašiem?
Vērojama bīstama tendence, kad labējā spārna darba kārtībā uzbāzīgi tiek reklamēts uzskats, ka visi ārzemnieki jāsūta mājās, tā rezultātā atstājot vakances un visu sociālo budžetu tā dēvētajiem īstajiem īriem. Ir grūti novērtēt, no kurienes šis viedoklis nāk, un saprast cilvēku rasi, kas paši gadsimtiem masveidā emigrējuši uz katru zemeslodes stūri.
Vai mums tiešām ir tik īsa atmiņa?
Amerikas Savienotajās Valstīs no 1892. līdz 1954.gadam ieradās vairāk nekā 12 miljoni imigrantu.
Šī masveida migrācija nāca galvenokārt no Eiropas, kuras daļa bijām arī mēs, īri, un ir patiešām aizkustinoši klausīties sirdi plosošus stāstus par mūsu emigrantiem, kas bija spiesti pamest mājas, lai meklētu sākumu jaunai dzīvei, kurā nebūtu konfliktu, nabadzības un bada.
No Īrijas 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā notika cilvēku aizplūšana masveidā. Kā gan mēs varētu kādreiz aizmirst daudzos tūkstošus, kas pavisam nesen, astoņdesmitajos gados, pameta šos krastus, lai meklētu darbu un labāku dzīvi citur? Apdomājiet, kā jutās šie cilvēki un viņu priekšteči, kuri nevēlējās, bet bija spiesti atstāt šos krastus, kā viņi mēģināja atrast iespējas svešā zemē, kur ārkārtīgi daudzi no viņiem dzīvoja nelikumīgi? Kas notiktu, ja viņiem nebūtu iespējas strādāt vai lūgt palīdzību attiecīgajā valstī, ja tie nevarētu atrast sev darbu?
Turklāt valstij jādomā par to, ko ārvalstu valdību laipni uzņemtie ekspatrianti Lielbritānijā, Austrālijā un citur ir sasnieguši, kā rezultātā ieguvēji ir gan viņi tur, gan mēs šeit, mājās.
Mājās atgriezās gan nauda, gan cilvēki ar jaunām iemaņām un zināšanām, piesaistot ārvalstu tiešās investīcijas un sadarbības palīdzību nesenajiem imigrantiem. Ieguvumu saraksts ir bezgalīgs.
Mēs esam lieliska maza nācija, ja runa ir par cīņu pret diskrimināciju, ko izraisījuši citi. Ziemeļīrijas katoļi, aparteīds Dienvidāfrikā un Palestīnas valsts izveidošana ir dažas no augsta līmeņa ilgstošām kampaņām, kurās mēs esam spēlējuši aktīvu lomu.
Kā mums izprast un pieņemt, ka cilvēki no nelabvēlīgajām tautām Eiropā, Āfrikā un citur ir līdzīgi īriem, jo cenšas uzlabot savas iespējas pārtikušākā vietā?
Lielākā daļa ir ieradušies šeit strādāt, piedalīties sabiedrības dzīvē un nepaļauties uz sociālajiem pabalstiem. Jaunie Īrijas iedzīvotāji ir zaudējuši darbu tāpat kā daudzi no mums un, likumīgi šeit dzīvojot, viņiem ir tiesības saņemt valsts atbalstu.
Nevar ignorēt faktu, ka tik daudz mūsu pašu jau gadu desmitiem ir atbalstījuši sistēmu, kad tika saņemts bezdarbnieka pabalsts un tajā pašā laikā strādāts, tādējādi gūstot divkāršu labumu?
Patiesībā, ir laiks saprast un pieņemt, ka mēs neesam izolacionistu valsts, bet daļa no pasaules, kurā ikvienam ir tiesības uz mobilitāti un dalību.
Kā tika teikts 1916.gadā proklamējot valsti, mums ir “vienlīdz jālolo visi nācijas bērni”, jāaizsargā mūsu viesmīlīgās Īrijas labā slava un jāizskauž rasisms.