Vienmēr vieglāk ir dot nekā lūgt

„Diakoniju varētu definēt kā Baznīcas rūpes un ieinteresētību cilvēku likteņos”, rakstīts Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas „Diakonijas programmā”.
Savukārt teoloģe Dace Rubļevska ir teikusi, ka „diakonija ir savienojums starp altāri un sabiedrību”. Bet ko tas nozīmē reālajā dzīvē, iespējams, tā īsti nav saprotams daudziem. Tāpēc portāls uz sarunu aicināja LELB Latviešu draudzes Īrijā diakonijas nozares vadītāju Ēriku Bērziņu un mācītāju Uģi Brūkleni.

Runājot par diakonijas iespējām, mācītājs uzsver, ka tieši tā varētu būt būtisks atbalsts cilvēkiem krīzes situācijā, jo baznīcai ir milzīgas iespējas palīdzēt – gan draudzes, gan arī kristiešu patiesā motivācija dalīties ar citiem mīlestībā, kas ir saņemta no Kristus. Palīdzēt līdzcilvēkiem praktiski un garīgi, ne tāpēc, lai pašapliecinātos un parādītu, cik esmu labs un līdzcietīgs, bet lai parādītu, ka Dievs ir tas, kurš mīl visus un palīdz visiem, es esmu tikai kalps. Sengrieķu vārds diakonos nozīmē „kalps”.
Lai arī latviešu luterāņu draudze Īrijā ir tikai 2 gadus jauna un tai nav ne savu telpu, ne materiālo resursu, arī tajā reāli notiek kalpošana, palīdzot jebkuram, kurš to lūdz.
Ērika Bērziņa uzskata, ka Īrijas valsts sociālās palīdzības sistēma ir izstrādāta labi, tāpēc nav nepieciešams “no jauna izgudrot velosipēdu”, galvenais ir sniegt grūtībās nonākušajiem tautiešiem informāciju un palīdzēt pārvarēt valodas barjeru. Ļoti daudz var palīdzēt Citizens Information centri, tur pieejama informācija gan par cilvēkiem, gan par iestādēm, kur risināt dažādus jautājumus, gan labdarības organizācijām, kas palīdz nelaimē nonākušajiem.
Ērika stāsta, ka visbiežāk, protams, pēc palīdzības griežas tautieši, kad viņi ir nokļuvuši kādā ekstremālā situācijā – paši vai tuvinieki cietuši avārijā, kā rezultātā gūtas smagas traumas, vai arī smagu slimību gadījumos. Bieži lielākais šķērslis problēmas risināšanā ir valodas nezināšana. Ja cietušajam ārstējoties medicīnas iestādē valsts nodrošina tulku, tad tuviniekiem, kas ierodas šeit, lai koptu nelaimē nonākušo, un bieži angļu valodā nesaprot ne vārda, pašiem jāmeklē palīgs, lai orientētos situācijā, atrastu slimnīcu vai jebkuru iestādi, galu galā iepirktos veikalā. Ērika sniedz šādu palīdzību tautiešiem un atzīst, ka, lai cik dīvaini tas nebūtu, informāciju par draudzi un iespēju saņemt atbalstu cilvēki atrod caur Latviju – no radiem, draugiem un paziņām.
Mācītājs Uģis stāsta, ka viņa kalpošanas laikā Īrijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad pēc palīdzības griezušies cilvēki, kas zaudējuši dzīves jēgu un, nespējot tikt galā ar samilzušajām problēmām, kā vienīgo izeju redz aiziešanu no dzīves. Šādās situācijās būtiska problēma ir – atrast neitrālu telpu vai vietu, kur uzaicināt šo cilvēku uz sarunu „aci pret aci”. Lai vai kā, bet līdz šim šādos gadījumos, nešķirojot, vai izmisumā nonākušais cilvēks ir kristietis vai nē, mācītājam ir izdevies palīdzēt un novērst vairākus pašnāvības gadījumus. Viņš atzīmē, ka šajās reizēs skaudri arī izjūt „komandas” trūkumu. Latviski runājošs mediķis, vēlams – psihiatrs, būtu nepieciešams, lai noteiktu, kad cilvēkam vienkārši ir vajadzīgi medikamenti, bez kuriem jebkura palīdzība ir neiespējama. Otrs aspekts – cilvēkiem bieži ir dažādi aplami priekšstati par to, ko var sagaidīt no mācītāja, tāpēc viņi labprātāk savas rūpes uzticētu psihologam. Uģis Brūklene atzīst, ka mūsdienu cilvēks ir pieradis vienuviet saņemt vairākus pakalpojumus, piemēram, lielveikalā nopirkt gan maizi un pienu, gan automašīnas riepas. Ja būtu iespējams tikšanās noorganizēt vietā, kur bieži ierodas tautieši, piemēram, vēstniecībā, daudz vairāk cilvēku, iespējams, izmantotu iespēju sarunai ar mācītāju.
Mācītājs atzīst, ka diakonijas darba pamatā ir žēlsirdības darbs, bet tas nav iespējams bez tā, ko grūtā situācijā nonākušais pats uzņemas un dara savā labā.
Bieži vien tie, kas ikdienā palīdz cilvēkiem, pēc kāda laika piedzīvo milzīgu vilšanos un atzīst, ka jūtas kā „izspiesti citroni” – jo vairāk palīdzi, jo vairāk no tevis prasa. Palīdzēt nenozīmē izdarīt otra vietā, bet gan – parādīt ceļu, kā viņš to var paveikt pats, palīdzēt atsperties, spert pirmo soli.
Draudzē ir vairāki cilvēki, kas regulāri veic diakonijas darbu gan savās darba vietās, gan brīvajā laikā palīdzot tautiešiem. Lai viņi varētu saprast, kad tiešām ir krīzes situācija un jāreaģē nekavējoties, bet kad palīdzības lūdzējs ir viltīgs izmantotājs, draudzē tiek plānots organizēt kursus. Tajos pieredzē un zināšanās varētu dalīties gan mācītājs Uģis Brūklene, gan speciālisti no LELB Diakonijas centra, gan tie, kam ir praktiska pieredze palīdzības meklējumos Īrijas iestādēs. Mācītājam Uģim ir septiņu gadu praktiska pieredze darbojoties kā kapelānam medicīnas un sociālās aprūpes iestādēs, gan maģistra grāds humanitārajās zinātnēs, kas sevī iekļauj
psiholoģiju, psihoterapiju un ģimeņu konsultācijas. Tiek domāts arī par semināriem par tautiešus interesējošām problēmām – atkarībām, vientulību, attiecību krīzi utt.
Mācītājs Uģis Brūklene saka, ka kalpošanas darba mērķis nav padarīt šo pasauli perfektu, bet gan ļaut cilvēkam ar citādākām acīm paraudzīties uz dzīves laiku šajā pasaulē. Viņš uzsver, ka diakonija un mācītāja kalpošana ir droša vide. Mācītājs pēc sava amata tur noslēpumā to, kas uzticēts privāta sarunā vai grēksūdzē. Šī drošība ir svarīga, jo tās katastrofāli trūkst Īrijā.
Ērika Bērziņa, piebilstot, ka vienmēr vieglāk ir dot nekā lūgt, tomēr aicina cilvēkus, kas ir nokļuvuši nelaimē vai krīzes situācijā, griezties pēc palīdzības draudzē. Tas nav viegli – uzticēt savu sāpi, bet tur jums patiesi palīdzēs! Vienmēr tiek gaidīti arī cilvēki, kas vēlas līdzdarboties žēlsirdības darbā.
Kontakti:
Diakonijas nozares vadītāja Ērika Bērziņa – tālrunis: +353 851401910, e-pasts: eberzina@tvnet.lv
Mācītājs Uģis Brūklene – tālruņi: +353 876399490, +353 863743796, +371 29116662(Latvijā); e-pasts: ugis.bruklene@lutheran.lv

FOTO: baltic-ireland.ie