Katoļu dievkalpojumi decembrī

TONNA+ saka:

Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).

Administrācija

TONNA+ saka:

Inkvizīcija Goa – izveidošanas iemesli un darbība

Katoļu baznīcas autoritātes uzskatīja, ka jebkura cita reliģija vai novirziens ir bīstams “īstās” reliģijas ienaidnieks, kas visiem spēkiem apkarojams. Inkvizīciju radīja, lai izrēķinātos ar tiem “jaunajiem kristiešiem” – ebrejiem un musulmaņiem, kuri katolicisma aizsegā turpināja kopt savu priekšteču ticību. Jauniegūtajās teritorijās , t.sk. Indijā, bīskapi savu uzmanību vērsa arī uz vietējām reliģijām – gan sen radušos hinduismu, gan jaunāko islamu. Inkvizīcija vajāja visus, kas slepus vai atklāti nepakļāvās Romas kristietībai. Katoļticība !”atrodas briesmās”!, tādēļ koloniālā vara inkvizīciju izmantoja kā pilsoniskās un sociālās kontroles instrumentu – tā bija arī lielisks līdzeklis, ar kura palīdzību varēja konfiscēt upuru īpašumus par labu katoļu struktūrām.

Lielākā daļa inkvizīcijas ierakstu tika iznīcināti pēc 1812.g., kad tā izvācās no Goa, tādēļ upuru patieso skaitu noteikt nav iespējams. Balstoties uz saglābtajiem dokumentiem, pētnieki H.P.Solomon[s]s un I.S.D. Sassoon[s], secinājuši: kopš darbības sākuma 1561.g. līdz pagaidu apturēšanai 1774.g. inkvizīcija Goa sodījusi vairāk kā 16 202 cilvēkus. Precīzi zināms, ka 57 no tiem notiesāti uz nāvi, turklāt vēl 64 sadedzināti. Citiem apsūdzētajiem piespriests mazāks sods, bet lielākās daļas upuru liktenis vairs nav zināms.

Drīz pēc ieviešanas Goa inkvizīcija ieguva sliktu reputāciju sakarā ar pielietotajām spīdzināšanas metodēm. Franču filosofs Voltērs to apstiprinājis sekojoši: “Goa ir bēdīgi slavena ar savu inkvizīciju, kas guvusi vienādus panākumus gan necilvēcībā, gan komercijā. Portugāļu mūki mūs pārliecināja, ka visi Indijas iedzīvotāji godina nelabo, un tam aktīvi kalpo”. Kā atzīmējis franču vēsturnieks Lavāls, kurš pētījis tieši “svētā” tribunāla darbību, Goa inkvizīcija savā cietsirdībā pārspējusi pat Spānijas un Portugāles inkvizīciju (Lavalle J. Histoire des Inquisitions religieuses d’ltalie, d’Espagne et de Portugal. Paris, v. 2, 1809, p. 5).

Goa inkvizīcijas uzmanības fokusā atradās ne tikai t.s. “jaunie kristieši”. Ļoti labprāt tā izrēķinājās ar angļiem un francūžiem, jo tiem bija līdzīgas intereses šajā reģionā. Visus, kas nelūgti bāza savu degunu portugāļu īpašumos, varēja pavisam vienkārši apsūdzēt ķecerībā ar visām izrietošajām sekām. Viens no šiem “ķeceriem” – francūzis Dilons, kam arī gadījās nokļūt Goa inkvizīcijas rokās, vēlāk savus pārdzīvojumus publicēja trīssējumu atmiņās (Voyages de Mr. Delon avec sa relation de l’Inquisition de Goa augmente de diverses pieces curieuses, et l’Histoire des dieux qu’adorent des gentile des Indes, v. 1-2, Cologne, MDCCXI).

Dilons savās atmiņās min faktu, ka sievietes tikušas zāģētas ar metāla asmeņiem, kam izveidoti lieli zobi. Mirstošo upuru vaidi un kliedzieni visvairāk bijuši dzirdami pēc vakariņām, jo eksekūcijas īpaši tika taupītas “dieva kalpu” pirmsmiega izklaidei.

Kādēļ portugāļi bija tik aizrautīgi katolicisma sludinātāji? Tam par pamatu kalpoja pāvesta Nikolaja V “Romanus Pontifex” – dokuments, kurā solīts visa veida atbalsts tam, kurš propagandēs kristietību Āzijā. Pēc Vasko Da Gamas ierašanās Indijā 1498.g. tirdzniecība kļuva ārkārtīgi ienesīga, taču portugāļi vairāk uzmanības veltīja impērijas iedzīvotāju kristīšanai. Tirgotājiem pa pēdām sekoja tikko dibinātās Jēzus Biedrības locekļi (jezuīti), kurus uz Goa sūtīja, lai tie palīdzētu portugāļu varasiestādēm pievērst kristietībai vietējos iedzīvotājus. Trūcīgākajiem biedriem tika garantēta iztika, vidusslāņa pārstāvjiem solīja amatus administrācijā; bez tam tika nodrošināts arī vietējo varasiestāžu militārais atbalsts.

Franciska Ksavjē[ra] ierosinātā inkvizīcija Goa pavalstī tika ieviesta astoņus gadus pēc šī misionāra nāves. Tālajā Indijā inkvizīcija darbojās faktiski pēc saviem ieskatiem, jo Portugāles karalis atradās pārāk tālu, lai kaut ko varētu reāli ietekmēt. Šī tiesa paralēli savai pamatmisijai – izspiegot, notvert, tiesāt un sodīt maskējušos jūdaisma piekritējus, ar visiem pieejamiem līdzekļiem katolicismam pievērsa arī vietējos pamatiedzīvotājus. Tika aizliegta pamatvaloda, nedrīkstēja audzēt svēto augu tulasi un piekopt senos rituālus. Indieši, protams, portugāļu plāniem pretojās, un rezultātā notika masveida emigrācija uz dienvidiem un zemes vidieni.

Lai kaut cik mazinātu etnisko izmaiņu apmērus, vietējie bramīni bieži pieņēma kristietību, kas vairāk nozīmēja atpirkšanos no koloniālās varas. Patiesībā daudzviet slepeni tika pielūgtas senās dievības. Lai arī portugāļi bija nopostījuši simtiem tempļu un svētumus sabojājuši vai sasvieduši akās, cilšu iedzīvotāji savus elkus atrada, un paslēpa mežos, kur tos slepeni pielūdza.

Nav precīzi nosakāms, cik Goa inkvizīcijas upuru bija indiešu vidū – dokumentēti ir ap 16 000 izrēķināšanās gadījumu. Pavisam ierasts bija, ka inkvizīcijas moku kambaros nokļuva sievietes, kas nepakļāvās kolonistu varas pārstāvju fiziskajai iekārei. Ar savu uzvedību kolonizētajā Goa teritorijā portugāļi panāca, ka arī milzīgs skaits vietējo pareizticīgo kristiešu zvērēja nekad nepakļauties Romas diktātam (daļa notikumu atainota fragmentā no Andronika Elpidinska grāmatas “18 gadi Indijā”).

..

TONNA+ - saka:

Pagarš raksts,bet tanī ietvertais humoriņš ir tā vērts,lai izlasītu.

“Dibena slavinājums”

«Nolaizi man pakaļu!» – tā Mārtiņš Luters, pēc viņa paša vārdiem, kādu nakti atbildējis pār mēru uzmācīgajam Sātanam. Sātans atkāpies, tā kārtējo reizi apliecinot šīs nepelnīti nievātās ķermeņa daļas būtisko nozīmi cilvēka dzīvē.
Dibens un Sātans
Neskaitāmi argumenti un dievbijīgas rupjības ir atskanējušas viduslaiku diskusijās par to, ir vai nav Sātanam dibens. Pārliecinošāks it kā bija 13. gadsimta teologa Cēzarija Eisterbaha apgalvojums, ka dēmoni nespēj pieņemt pilnīgu cilvēka veidolu – tikt pie pilnvērtīga dibena viņiem nu nekādi neizdodoties. Ņemot vērā šo Sātana vājumu, Luteram arī izdevies pielietot teologu ieteikto paņēmienu – atgādināt nelabajam tā trūkumu. (Par šo atsvabināšanu lielais reformators domubiedriem stāstījis 1532. gadā.)
Bet kā gan tādā gadījumā izskaidrot Sātana dibena nospiedumu, kas atrodams kādā Francijas pilsētiņā? Nācās vien teologiem pieļaut, ka nelabais šādā veidā ņirdzīgi imitējis Jēzu, kura pēcpuses nospiedums it kā atrodams aiz Reimsas katedrāles altāra.
Taču ar šo atspēkojumu vien strīdi nebeidzās. Par Sātana pakaļu tolaik tika uzskatīts spogulis, jo šī ierīce, pēc viduslaiku ieskatiem, mudina cilvēkus uz valšķību, iedomību, jutekliskumu. Savukārt cilvēka anālā atvere tika cieši saistīta ar Elles caurumu. Franču rakstnieks Anrī Estjēns 1566. gadā rakstīja: «Kā jūs domājat – kas ir Elle? Jūs redzat šo caurumu? Tas pamatīgi smird, bet ticiet man – Elles caurums ir vēl sliktāks.»
Un kur nu vēl daudzās raganu prāvu liecības, kurās tika apgalvots, ka Sātans saviem piekritējiem licis skūpstīt savu pēcpusi! Teologi mulsa, bet tikmēr pēcpuses demonstrēšanas metodi no Sātana aizņēma virkne brīvdomātāju. Leģenda vēsta, ka uz līdzīgu cieņas izrādīšanu pāvestam bijis gatavs arī slavenais Fransuā Rablē. Tiesa, viņam bijis priekšnoteikums – svētajam dibenam jābūt labi nomazgātam.
Vēl nepieklājīgāk rīkojās kāds 17. gadsimta dzejnieks: 1661. gadā Parīzē sakarā ar simpātijām pret sodomiju un augstdzimušu personu aprunāšanu tika sadedzināts kāds Žaks Šusons, kurš pat uz sārta pamanījās nozaimot Dievu, nāvi sagaidot nevis stāvus, bet gan noguļoties uz sārta ar pēcpusi pret debesīm.
Dibens un Dieviņš
Ņemot vērā šīs izdarības, ir labi saprotami Svētā Džeroma vārdi: «Sātana vara mīt muguras lejasdaļā.»
Ko bija darīt? Protams, Sātanu bija jāmēģina paspaidīt – un kas gan var būt vēl harmoniskāks un Dieva acij tīkamāks kā dibena puslode un to perošā plauksta vai apaļumu apvijoša pātaga? Vai nu citādi jezuītu klosteros un skolās savulaik būtu speciāli nozīmēti brāļi-pērēji.
Reizumis gan Dieviņš rīkojās ironiski: viena no visu laiku varenākajām pēršanām notika Franču revolūcijas laikā, kad revolucionāri masveidā pēra mūķenes. Kopā tika noslānīts 621 apaļums – 310 dibeni un vienas klostera māsas pēcpuse, kurai kādā nelaimes gadījumā viens apaļums bija norauts. (Šī pēršana, starp citu, izgaisināja fantāzijas par mūķeņu «dievišķajām» pēcpusēm – lielākajai daļai dibeni, kā stāsta aculiecinieki, bijuši brūni un pat melni, it kā viņas cauras dienas būtu pavadījušas sodrēju kaudzē.)
Kopš tiem laikiem pagājuši gadu simti, un mūsdienu sabiedrība pret visāda veida dibenu demonstrēšanu ir krietni iecietīgāka. Šā gadsimta 70. gados dibeni pirmoreiz visā savā godībā parādījās reklāmās. Savukārt Šveices Augstākā tiesa pirms gadiem desmit pat izlēma, ka apvainojoša pret citu cilvēku var būt tikai reproduktīvo orgānu izrādīšana, taču dibens par tādu nav uzskatāms, tāpēc ir demonstrējams droši.
Dibens un vīrietis
Un galu galā – nav izslēgts, ka gan Sātans, gan nabaga Žaks, gan mūsdienu dibendemonstrētāji (atcerēsimies kaut vai skotu futbola līdzjutējus) gluži vienkārši pamatoti lepojas ar savām pēcpusēm.
Ne bez pamata: jā, vēderiņš izspiedies, matu uz pakauša arī palicis gauži maz, taču pusmūža vīrietim vismaz par savu pēcpusi nav jākaunas. Tā parasti ir tikpat glīta kā pirms divdesmit gadiem – atšķirībā no sievietes pēcpuses, kam parādās nejaukas tauku krokas, celulīts, noslāņošanās un kas nu tur vēl.
Francijā ir izdarīts dibenu pētījums, salīdzinot no 1885. līdz 1950. gadam tapušās pēcpušu fotogrāfijas. Slēdziens: vidusmēra dibens ir kļuvis formīgāks un glītāks, kaut gan tik un tā nav kļuvis tikpat muskuļains vai stiegrains kā pārējais ķermenis. Un vēl joprojām sievietes pēcpuse ir nesalīdzināmi tuklāka nekā vīrietim.
Te nu lielais paldies, protams, jāsaka dabas mātei. Ja vīrietim ir aptuveni 20 miljoni tauku šūnu, tad sievietei – divreiz vairāk. Vīrieša dibena izskats atkarīgs no muskuļaudiem, sievietes – no taukaudiem. Vīrieša ķermenī taukaudi pirmām kārtām izvietojas ap svarīgākajiem orgāniem, bet sievietes ķermenī tie atrodami pēcpusē, uz gurniem, rokām un kājām.
Dabas māte arī ir tā, kas vīrieša smaguma centru novietojusi tā, ka tas ērti jūtas pat karatista stajā ar uz priekšu izvirzītiem gurniem, bet sieviete, atskanot komandai «Brīvi!», noteikti atkārs dibentiņu. Rezultātā novērojama būtiskākā sieviešu un vīriešu futbola atšķirība: ja vīrietis pēc paklupināšanas parasti krīt uz priekšu, tā izraisot līdzjutēju simpātijas un atbalstu, tad sieviete šādā situācijā parasti pret zemi atsitīsies… jā, protams, ar pēcpusi.
Protams, tas neattiecas uz pasaules grandiozāko dibenu īpašniekiem – sumo cīkstoņiem. Patiesībā šajā gadījumā var runāt pat par dibeniem – slepkavām: parasti sumo cīkstoņi mirst 50-55 gadu vecuma, un nāves cēlonis ir milzīgo tauku masu (kuras pārsvarā koncentrētas ķermeņa vidusdaļā un īpaši vīrieša smagumcentrā – dibenā) radītās sirds un asinsvadu kaites, kā arī diabēts. Tiesa, tas arī ir gandrīz vienīgais gadījums, kad dibens kaitē cilvēkam. Parasti ir otrādi.
Dibens un burciņa
Maskavas 67. klīniskās slimnīcas proktoloģiskās nodaļas ārsti cita starpā nodarbojas arī ar dažādu priekšmetu izvilkšanu no cilvēku dibeniem. Nodaļas darbinieki ierīkojuši pat īpašu stendu, kurā atrodama niecīga daļiņa priekšmetu (aptuveni 40), kuri izvilkti no nelaimīgo pacientu pēcpusēm.
Daudzi priekšmeti ir diezgan pamatīgi – burciņas, dezodorantu flakoni, radiolampas, sveces, kanalizācijas tīrāmā drāts, bleķa krūzīte, biljarda bumba. Savukārt Lielbritānijā izdotajā The Mammoth Book of Oddities publicētajā no cilvēku pēcpusēm izvilkto lietu sarakstā minēta arī viskija pudele, tējas tasīte, šampūna pudele kopā ar ziepju gabalu, brilles, sasaldēta cūkas aste, žurnāls, cirvja kāts, cieti novārīta ola, sīpols, kālis.
Kā tad visi šie garšīgie vai saimniecībā noderīgie priekšmeti nonāk pacientu (parasti vīriešu) pēcpusēs? Protams, ka pasaulē ir gauži maz maniaku, kuru vājība ir dažādu priekšmetu stūķēšana nevainīgo upuru dibenos. Vainojami ir paši dibenu īpašnieki, kuri tādējādi cenšas palielināt seksuālo baudu, parasti ar šiem eksperimentiem nodarbojoties vienatnē.
Eksperimenti tik bieži traģiski (reizēm nākas izdarīt gluži nopietnas operācijas) beidzas tāpēc, ka taisnās zarnas muskuļi orgasma brīdī saraujas. Tā rezultātā dibenā iestūķētais priekšmets tiek ierauts dziļāk un cilvēka paša spēkiem vairs nav izdabūjams. Būtiski ir arī tas, cik drīz pēc nelaimīgās seksuālās fantāzijas realizēšanas pacients vēršas pie ārsta. Reiz pie proktologiem ieradies vīrs, kuram vairākas dienas nācies iztikt bez tualetes apmeklēšanas.
Pacienti pēc operācijas parasti aši izzūd, cenšoties neatstāt nekādas ziņas par sevi. Tiesa, ir bijis viens izņēmums – kāds vīrs aizkavējies, lai atprasītu no viņa pēcpuses tikko izvilkto mākslīgo locekli: galu galā tāds veikalā maksājot vismaz 15 dolāru.
Dibens un asinsdarbi
Dibens reizēm noveco lēnāk nekā tā īpašnieks, taču reizēm – arī ātrāk. Kad vairs nepalīdz ne masāža, ne speciāli vingrinājumi, atliek tikai vērsties pie ķirurga, kam šādā bēdā ir vairākas receptes.
Ja dibens nešpetni aptaukojies un klāts tauku krokām, var līdzēt tauku atsūkšana un, protams, skalpelis, ar ko tiek izgriezti veseli tauku slāņi. Var arī mēģināt pacelt nošļukušus dibenus, palielināt sīkas pēcpuses ar tauku iešļircinājumu vai silikona palīdzību un mainīt dibenu formu.
Taču tā vien šķiet, ka dibenam netīk iejaukšanās viņa dzīvē un nolemtībā: tauki uzsūcas un operācijas ir jāatkārto, savukārt silikona spilventiņi reizēm nošļūk un rada kaut ko līdzīgu seglu somām. Dibens aizceļojis, jo nav spējis izturēt necilvēcīgo izturēšanos…
Lai gan – kas nu tā par necilvēcīgu izturēšanos. Lūk, viduslaikos – jā, tad nu gan. Nejauks dibenu (un to īpašnieku) mocīšanas veids bija – atdalīt brāļus apaļumus vienu no otra: parasti tas tika veikts ar zāģi, pakarot cilvēku aiz kājām un sazāģējot viņu uz pusēm. Nāvīte nemaz tik drīz neiestājās – tā kā upuris karājās ar galvu uz leju, asinis smadzenēm pienāca gluži labi.
Otra populāra «dibenspīdzināšanas» metode – sēdināšana uz mieta. Tur gan vajadzēja savu zināšanu. Pirmkārt, dibenā tika izdarīti iegriezumi, lai cilvēks uz mieta turētos stabili un droši. Otrkārt, lai pagarinātu mocības, mieta gals tika viegli noapaļots, lai tas pārdurtu tikai vismaigākos audus, bet visi svarīgākie orgāni vienkārši tiktu pastumti malā. Reizēm līdz nāves atnākšanai pagāja pat trīs dienas.
Viszemiskākā dibena mocīšana ar žurkas palīdzību notika senajā Ķīnā. Moceklim pie pēcpuses piestiprināja cauruli, kurā bija iesprostota žurka. No caurules otra gala žurku pamudinot ar nokaitētu stieni, tika panākts, lai tā mēģinātu no situācijas izkļūt, caur anālo atveri ieēdoties cilvēka ķermenī. Nāve gan iestājās salīdzinoši ātri – pāris stundu laikā, toties sadistiskajiem ķīniešiem sagādāja lielu prieku.
Dibens un dabas māte
Jā, cilvēka saprāts šķiet nesaraujami saistīts ar nežēlību pret sev līdzīgām būtnēm (un to dibeniem). Taču izrādās, ka saprāta rašanās visnotaļ cieši ir saistīta arī ar dibenu parādīšanos.
Kārtīgs dibens, uzskata daudzi zinātnieki, piemīt vienīgi cilvēkam un ir tieši saistīts ar cilvēkam raksturīgo vertikālo pārvietošanās veidu. Pat «brāļiem» pērtiķiem ar īstiem dibeniem, izrādās, neesot nekāda sakara. Ja cilvēks nebūtu piecēlies un sācis staigāt uz divām kājām, viņam nebūtu ne saprāta, ne dibena. Un tātad pasaulē pirmā «īstā» dibena dzimšana saistīta ar australopiteka parādīšanos pirms trim miljoniem gadu.
Tiesa, pērtiķiem gan šajā sakarā šis tas būtu sakāms. Ar pēcpusi – lai tā būtu vai nebūtu saucama par dibenu – lielā mērā ir saistīta pērtiķu seksuālā dzīve, un šo funkciju viņu dibengals veic gluži labi. Daudzām sugām periodā, kad mātītei pienācis pārošanās laiks, viņas pēcpuse vai no pēcpuses saskatāmie dzimumorgāni maina krāsu. Pēcpuse tad arī tiek demonstrēta pērtiķdžentlmeņiem.
Bet ko bija darīt cilvēksievietei, kurai sakarā ar aizsākto staigāšanu uz divam kājām pēcpuse gan ieguva tīkamu formu un izskatu, taču atradās kaut kur tālu lejā un nebūt nebija tik uzskatāma kā iepriekš? Un ko darīt sievietei tagad, kad dibena demonstrēšana vīriešiem vispār nav pieņemta? Ir zinātnieki, kas uzskata, ka pēcpuses lomu pārņēmušas krūtis un lūpas: krūtis atgādina pēcpuses apaļumus, bet akcentētas lūpas atgādina pērtiķienes pēcpuses detaļas.
Ir arī cita analoģija. Pērtiķu pēcpuse uzmanību piesaista arī ar krāšņiem ekskrementu plūdiem un citiem efektiem. Cilvēkam, kā minēts, dibena funkcijas daļēji izpilda seja, un vai tādā gadījumā ir jābrīnās par to, ka cilvēks no dzīvniekiem ir tas, kurš visbiežāk šķauda, klepo, puņķojas, spļaudās un vemj.
Dibens un mūzas
Tas gan nenozīmē, ka cilvēku dzimums ir pilnībā atsalis pret pamatīgu sievietes pēcpusi. Vēl joprojām pēc pēcpuses apmēriem sievietes skaistums tiek vērtēts Āfrikā: Mauritānijā, piemēram, pastāv iestādes, kas palīdz nepiedienīgi slaidām sievietēm uzēst kārtīgu dibenu.
Tiesa, ne jau tikai tumsonīgā Āfrika vien pēdējos gadsimtos ir interesējusies par sieviešu pēcpušu apmēriem. Kamdēļ gan, kā jūs domajat, piemēram, 17. gadsimta Eiropas sieviešu modē tik noteicoša vieta bija kleitām, kuru apakšdaļa ar dažādu viltīgu konstrukciju palīdzību bija mērāma kubikmetros? Un kamdēļ gan flāmu gleznotāju attēlotie dibeni, raugoties no mūsdienu viedokļa, ir teju ne pilnīgas dibenu degradācijas paraugs – celulītiski, tukli, nošļukuši un šļaugani?
«Pakaļaina sieviete ir sievišķīguma molekulāra epika, sievišķās anatomijas dievišķā komēdija,» – šie vārdi pieder mūsdienu kinomākslas klasiķim Federiko Fellīni. Taču viņš, nabaga flāmi un citi pamatīgo pēcpušu atbalstītāji mūsdienās tomēr ir palikuši mazākumā. Vairākums visu sugu mākslinieku un rakstnieku atbalsta elegantākus, formīgākus un sulīgākus dibentiņus.
Par formīgiem dibentiņiem jūsmoja jau 16. gadsimta Francijas un Itālijas dzejnieki, kad viņi, neraugoties uz baznīcas modro aci, ķērās pie sievietes detalizētas apdziedāšanas. Tiesa, pastiprinoties baznīcas spaidiem, ne vienam vien nācās dzejoļus «atsaukt» ar citiem, kuros dibens jau tika lamāts pēdējiem vārdiem.
Savu ieguldījumu dibenu klasifikācijā ir devis arī marķīzs de Sads, kurš uzskatīja, ka simpātiskam dibenam jābūt baltam un formīgam, jaunam un apaļam, pilnīgam un nedaudz iesārtam, stingram un labi veidotam. Ko vērts ir arī Salvadors Dali, kura otai pieder arī ne pārāk afišēts viņa brīžam nīstās, brīžām dievinātās māsas portrets ar nosaukumu Manas māsas attēls / viņas anuss sarkans / no asiņainiem mēsliem.
Būtiski pasaules sabiedrisko domu sieviešu dibenu jomā mainīja Bridžita Bardo, kura filmā Un Dievs radīja sievieti… pirmoreiz pasaules kino radīja optimistiskā dibena tēlu – tāda dibena, kurš neapjauš savu seksuālo pievilcību un dzīvo bez kauna un aizspriedumiem.
Dibens un roka
Tiesa, arī pēc tam dibens ir un paliek rupja humora objekts, īpaši šajā ziņā ciešot sievietēm, kuru pēcpuse turklāt vai visos gadsimtos bijusi kārots vīriešu roku pielikšanas objekts. Prasmīgie un atklātie itālieši pat izveidojuši veselu terminoloģiju dibenu tvarstīšanai: pizzicato ir īsa un ātra mīkstuma satveršana ar diviem pirkstiem, vivace – vairāku kampienu virkne, izmantojot vairākus pirkstus, sustenuto – ieilgusi riņķveidīga mīkstuma spaidīšana. Francijā vēl ir pazīstama arī metode Jūsu roka kurvītī, kuras būtība ir gluži labi noprotama no nosaukuma, un patinage – rokas slidināšana pa pēcpuses gludo, atsperīgo virsmu.
Bet ko sieviete domā par vīriešu dibeniem? Kurš nebūs dzirdējis par 1992. gada pētījumu, saskaņā ar kuru vairāk nekā puse sieviešu pirmām kārtām uzmanību pievērš nepazīstama vīrieša pēcpusei, īpaši tad, kad vēl nav saskatāmas nepazīstamā svešinieka acis. Tiesa, rezultāts šiem vērojumiem reti ir īsti labs: īsti pievilcīgo dibenu īpašnieki, kā rāda tas pats pētījums, parasti jau ir aizņemti ar citu sievieti vai – jo glītāks dibens, jo biežāk – ar citu vīrieti…
Ne bez pamata Plūtarhs apgalvoja, ka pat Hēraklam homoseksuālu kontaktu ir bijis bez sava gala: kurš gan bija homoseksuālismu iecienījušo antīko grieķu «dibenetalons», ja ne tas pats Hērakls ar savu sportisko pēcpusi, kas vienlaikus ir gan muskuļaina un vīrišķīga, gan arī bezgala sentimentāla. No tās pašas «operas» ir arī Kvebekas mākslas zinātnieces Sjuzenas Žirū pieņēmums, ka homoseksuālā ģēnija Leonardo da Vinči Monas Lizas smaids patiesībā ir jauna zēna horizontāli pavērsta dibena sprauga…
Dibens un seja
Ne jau modernā mākslas zinātniece vien saskatījusi dibena un sejas līdzību: Francijas 19. gadsimta žargonā dibens tika saukts par bezdeguna seju, ķermeņa lejasdaļas ģīmi vai eņģeli ar piepūstiem vaidziņiem; ir bijis ne mazums mēģinājumu dibenā saskatīt gan cilvēka temperamenta atspīdumus, gan pastāvīga rakstura iezīmes. Puspajokam tiek norādīts pat uz to, ka dibens cilvēkam ir piesaistīts daudz ciešāk nekā citi orgāni: atšķirībā no, teiksim, sirds vai nierēm, dibenu nav iespējams pārstādīt.
Kādas «dibenteorijas» autori uzskata, ka nedaudz atšauta, ieapaļa dibena īpašnieks parasti ir optimists, labs mīļākais un gudrinieks. Kvadrātveida dibena īpašnieks ir nopietns cilvēks, kuram karjera un darbs ir svarīgāki nekā personiskā dzīve. Plakana dibena īpašnieks gan ir īsts pedants un sausiņš, kuram dzīvības sulas nav saglabājušās pat pēcpusē. Savukārt cilvēks, kura pēcpusi nenosaukt citādi kā par atkarājušos, ir diezgan nepaciešama radība ar smagu raksturu.
Kā uzskata dzejiskākas dvēseles, dibeni nekad nav lepni, svabadi individuālisti. Vai jūs varat iedomāties tikai vienu puslodīti? Nē, gandrīz vienmēr tās ir kopā, radot stabilitātes, harmonijas un drošuma sajūtu. Kad jūs satverat vienu puslodi, jums gluži nevilšus gribas satvert arī otru.
No sava parasti apspiestā un pasīvā stāvokļa dibens gan atbrīvojas dejā – tas sāk šūpoties un rada brīnišķas vibrējošas sajūtas pašam dejotājam. Liela mērā tieši tāpēc baznīca Parīzē 1212. gadā izlēma, ka dejošana ir vēl lielāks grēks nekā zemes apstrādāšana svētdienā.
Visbeidzot – kā jebkuram dzīvam organismam arī dibenam reiz pienāk nāve, kas, kā uzskata tikai un vienīgi dibeniem veltītas grāmatas Pakaļskats autors Žans Liks Hennigs, dibenam piešķir sava veida luminiscenci, dzīves laikā nemanītu skaistumu un cēlumu. Tas saskatāms pat fotogrāfijā, kurā redzami Āfrikā nogalinātu melnādainu karotāju kalni: zili melnie dibeni smalki harmonē ar violeti zilganajām Āfrikas vakarīgajām debesīm…
Lato Lapsa

TONNA+ - saka:

Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).

Administrācija

TONNA+ - saka:

Precizēšu-pagānu lūgšanas.