Viss sākās pavisam vienkārši.
Ilze (vārds mainīts) ar vīru un bērniem, no kuriem jaunākajam dēliņam nebija pat gadiņš, dzīvoja Latvijā, vienā no rajonu centriem. Vīrs strādāja, viņa pati bija bērna kopšanas atvaļinājumā un saņēma ”māmiņalgu”. Dzīvot varēja, pietika visam. Līdz brīdim, kad vīrs pazaudēja darbu. Sāka uzkrāties parādi, nācās meklēt izeju. Un, protams, ņemot vērā situāciju valstī, ģimenīte lūkojās pāri robežām un vienojās, ka uz ārzemēm brauks tas no vecākiem, kuram pirmajam radīsies šāda iespēja.
Ilzei „paveicās” pirmajai. Kad viņa griezās firmā Acorns SIA(Rīgā, Brīvības 73-4), kas nodarbojas arī ar darbā iekārtošanu ārzemēs, viņai tika piedāvāta izvēle – darbs sēņu fermā Īrijā vai zivju pārstrādes uzņēmumā Lielbritānijā. Ilze izvēlējās zaļo salu, samaksāja firmai 260 latus par sagādāto darbu, nopirka lidmašīnas biļeti un pašā vasaras vidū devās uz Dublinu.
Protams, tagad Ilze saprot, ka vajadzēja painteresēties vairāk par Acorns SIA, noskaidrot visu, kas saistīts ar dzīvi Īrijā, likumus un savas tiesības, vajadzēja vispirms iemācīties angļu valodu. Bet toreiz viņa bija kā spārnos, ticot, ka problēmas teju, teju būs atrisinātas, viņa, lai arī būs šķirta no savējiem, bet spēs nodrošināt ģimenei iztiku.
Kad tika iedots līgums angļu valodā (ko Ilze toreiz nesaprata praktiski nemaz) un firmas darbiniece īsiem vārdiem pārstāstīja tā saturu, daudz nedomājot, cerību spārnotā sieviete to parakstīja. Tika apgalvots, ka darbam sēņu fermā angļu valodas zināšanas nav vajadzīgas.
Dublinā, kā solīts, atbraucējus sagaidīja latviešu puisis, kas viņus nogādāja kādā sēņu fermā netālu no pilsētiņas Cashel, iekārtoja katru savā istabiņā tādās kā kopmītnēs un pēc vienas dienas atpūtas Ilze sāka strādāt. Supervaizers jeb brigadieris paziņoja, ka iesācējiem kā mācekļiem pirmo mēnesi alga tiks maksāta pēc minimālās stundu likmes (8,65 eiro stundā), vēlāk – pēc padarītā.
Tomēr Ilzei algu jau otrajā darba nedēļā izmaksāja par padarīto. Ņemot vērā, ka pieredzes šādā darbā nebija, strādājot vidēji apmēram 12 stundas dienā, sešas dienas nedēļā, viņas alga bija 50 eiro. Par dzīvesvietu bija jāsamaksā 45 eiro… Pie kam – darba līgumu slēgt neviens nepiedāvāja, alga tika maksāta aploksnē, tātad par nodokļiem nebija pat runas. Arī par PPS numuru Ilze pat neko nezināja. Vēlāk, iztulkojot līgumu, kas tika parakstīts Latvijā, izrādījās, ka tajā teikts – darba samaksa būs 8,65 eiro stundā, darba devējs Īrijā ar strādnieku slēgs darba līgumu uz 1 gadu.
Uz jautājumu,- cik pelnīja pārējie fermas strādnieki, kas pārsvarā bija ķīniešu tautības cilvēki, Ilze atbild– nezinu, es taču angļu valodā sapratu labi ja pāris vārdus…
Šeit jāpiebilst, ka pirms došanās uz Īriju Acorns SIA darbiniece apgalvoja Ilzei, ka gadījumā, ja darba apstākļi, alga vai kas cits viņu sēņu fermā neapmierinās, lai droši zvana vai raksta uz e-pastu, viņai tiks piemeklēts kāds cits darba piedāvājums.
Pēc pāris nedēļām, ņemot vērā šos solījumus, gan viņa, gan vīrs Latvijā sāka zvanīt un sūtīt e-pasta vēstules, bet vienīgā atbilde no Acorns SIA puses bija stindzinošs klusums.
Pēc apmēram pusotra mēneša Ilze jau bija pilnīgā izmisumā un nedēļas beigās, saņēmusi kārtējos 50 eiro, no sēņu fermas aizbrauca. Pirms tam ar interneta palīdzību atradusi pazīstamu sievieti, devās pie viņas uz Kildare.
Kādu laiku dzīve likās iestūrējusi mierīgākās sliedēs, Ilze beidzot nokārtoja PPS numuru un atvēra arī bankas kontu. Kopā ar paziņu tīrīja mājas, mācījās angļu valodu un varēja pat savējiem aizsūtīt nedaudz naudas. Tomēr apstākļi iegrozījās tā, ka sieviete, kas viņai palīdzēja, atgriezās Latvijā un Ilze atkal bija viena – bez darba un pajumtes.
Viņa apņēmīgi devās uz Dublinu, cerībā atrast darbu, pirms tam gan portālā baltic-ireland.ie uzmeklējusi visu informāciju par to, kur griezties pēc palīdzības krīzes situācijās. Un ne velti.
Tā kā naudas bija pavisam maz un pajumtes nebija, vispirms Ilze devās uz Dublin Homeless Agency, kur ļoti atsaucīgi darbinieki iekārtoja viņu uz 2 nedēļām sieviešu krīzes centrā, palīdzēja arī ar darba meklējumiem. Tomēr šai ziņā panākumu nebija un, kad noteiktais laiks pagāja, viņai bija jādodas prom. Dienās Ilze staigāja pa pilsētu, meklējot darbu, pirmās divas naktis zvanīja “nakts busam” (The Night Bus), kurš bez pajumtes palikušajam atbrauc pakaļ uz jebkuru vietu Dublinā un nogādā patversmē, šāda iespēja pastāv 2 reizes, pēc tam tiek ieteikts griezties Foreign Nationals HPU (77 Upper Gardiner Street), kas bezpajumtnieku repatriē atpakaļ uz mājām.
Ēst gāja uz bezmaksas zupas virtuvēm, kur iepazinās ar tautiešiem, kas jau vairākus gadus Dublinā dzīvo uz ielas. Vairākas naktis Ilze pavadīja, klīstot pa pilsētas ielām, tomēr atsakoties pievienoties latviešu pulciņam viņu “dzīvesvietā” –mazā, klusā centra ieliņā. Iespējams, tika pieredzēts vēl daudz kas, par ko Ilze nevēlas runāt.
Viņa saka – ielu dzīve ir kā muklājs, kurā pavisam viegli ir iestigt, zaudējot vēlēšanos kaut ko mainīt, grimstot alkohola, narkotiku un citās atkarībās. Īrijā bezpajumtniekam ir ļoti daudz iespēju saņemt palīdzību – var bez maksas paēst vairākās zupas virtuvēs, var nomazgāties dušā, ir vietas, kur var apmainīt veco un netīro apģērbu pret jaunu, saņemt guļammaisus, pat bez maksas mācīties angļu valodu un saņemt medicīnisko palīdzību. Uz ielas dzīvojošie latvieši apgalvo, ka tad, ja ir “vēlēšanās pastrādāt”, daļa no viņu kompānijas dodas lasīt izsmēķus vecpilsētā, bet citi – ubagot bankomātu tuvumā. 50 eiro dienā sanākot bez īpašas piepūles… Pārtika nav jāpērk, apģērbs arī, par pajumti nav jāmaksā, tātad šī nauda tiek tērēta alkoholam vai narkotikām. Ilze stāsta, ka bezpajumtnieku vidū sastapusi arī citu tautību cilvēkus – īrus, poļus, lietuviešus, slovākus, turkus un āfrikāņus. Ir arī tādi, kas saņem sociālos pabalstus, bet tomēr dzīvo uz ielas.
Katoļu mūķenes no Fatima klostera, pie kurām izmisusī sieviete arī meklēja palīdzību, mēģināja sagādāt viņai jebkādu pajumti, tomēr tas neizdevās. Viņas palīdzēja, cik spēja – pabaroja, deva iespēju nomazgāties dušā, iedeva tīru apģērbu un arī latviešu luterāņu draudzes diakones telefona numuru. Ilze piezvanīja un šobrīd kāda latviešu ģimene ir uzņēmusi viņu savās mājās.
Viņa vairākkārt saka –zinu, vairums Latvijā nenoticēs, bet rakstiet vēl un vēl, ka tagad Īrijā darba nav, lai latvieši nebrauc šurp!
Pati Ilze mēģinās līdz gada beigām vēl cīnīties, meklēs darbu, ja neizdosies, tad brauks mājās. Lai gan tur sagaida izmisums… Lai kā gribētos būt blakus savam gadu vecajam dēliņam, kas pa šo laiku ir nosvinējis pirmo gada jubileju, iemācījies staigāt un Ilze tikai telefona klausulē var dzirdēt sava mazuļa balstiņu sakām: mamma, viņa tomēr vēl ir šeit un no dienas dienā iet meklēt darbu. Vai tā ir neatlaidība, spīts vai izmisums? Iespējams, viss kopā.
Var tikai apbrīnot sievietes spēku, kas liek nekurnot, nesūdzoties un nevienu nevainojot ķepuroties ārā no šīs situācijas. Cerams, ka potenciālie darba devēji to novērtēs.
“Esmu bijusi tik zemu, ka tagad vienīgais ceļš – augšup,” saka Ilze.
Ja kādam ir vēlēšanās un iespēja palīdzēt Ilzei darba meklējumos vai ar dzīvesvietu, lūgums rakstīt uz e-pastu info@baltic-ireland.ie.
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie
Tu ha ha kungs esi līdzīgs vecai lauku tantei, kas vairāk neko nedara kā tikai ievāc informāciju un protams, ka pārsvarā tikai negatīvo. Pēc tevis teiktā tu varii kļūt nākamais kandidāts kā aprakstīts pasakā par laviešu meiteni Ilzi.Bezdarbnieki ir un būs visos laikos. Mana ģimene nekad nav bijusi bezdarbniekos, ne Latvijā ..ne tagad īrijā. Darba nav tāpēc, ka daudzi cilvēki savā dzīvē neko negrib mainīt. Vienmēr ir jāseko līdzi pieprasījumam un jāapgūst jaunas lietas vai arī pašam jāuzsāk savs bizness,Bet krāpniekiem tāds liktens- atdod valstij atpakaļ to ko ir negodīgi izkrāpuši. Pareizi ir..es vēl to liktu atdot dubultā!!
Un runājot par īriem, tie nav skaudīgie latvieši, tieši šogad Īrijas valsts uzsāka bezmaksas jaunu kadru apmācību, vairāki miljoni tika iedalīti imigrantu apmacībai; kā valodas mācībām tā arī jaunu profesiju apguvei atbilstoši tirgus pieprasījumam. Kura valsts vēl tevi par velti mācīs un 1000 eiro maksās lai tu būtu siltumā. apģērbts un paēdis. Bet tādi virtuālie uzbrucēji kā tu ha ha kungs, aiz sava slinkuma ne tikai nevēlas apgūt neko jaunu, bet ir slinki lai iemācītos mītnes valsts valodu un izstudētu savas tiesības un iespējas. Kurš gan tādam dos darbu?
Nu un kur tu skriesi ar savu FAS kursu? Nekur, sis upskilling veids ir parak nenozimigs kopeja katla.
Gribi macities magistros sava profesija? Nu ap 10 tukst bus jaizdod pasam no savas kabatas. Ja esi loti uzcitigs, pirmais no kadiem 100 studentiem, varbut dabusi apmaksatas macibas. Tas ta…
Par anglu un franchu valodu nestriidos,bet iiru valodu iemaaciities ir gan problemaatiski nevienu iebrauceeju nezinu kursh buutu to iemaaciijies.
NU NESTRIDOS GAN.
Cik més te gudri,ka nav pat ko uz poda pasútít.Lai Dievins dod nevienam no mums nenonak sádá situácijá jo ístam Latvietim labáká maltíte ir otrs Latvietis nu un,ka vins/vina jau pie zemes tápat vél uzkápt vajag!
Tāpēc es visiem saku, ja brauc uz Īriju – šodien tas ir risks. Ok, ja tomēr brauc, tad lidmašīnas biļete un vismaz 2000 eur kabatā, lai 1-2 mēnešus var staigāt un meklēt darbu. Vēlams, zeķē papildus iebāzt naudu atpakaļbiļetei, ja nesanāk atrast neko.
Vēlreiz pārlasot to stāstu, tas ir baigais sacerējums, jo neiet kopā tur nekas. Viss info ir Ok bet par to Ilzi kaut kā neiet kopā; Kā var 50 eiro pelniit katru nedēļu? Jau 3 nedēļā vajadzētu būt kaut 60 eiro! Kā tas ir ka mācījusies valodu, draudzene aizbrauc un paliek bez darba? Vai tad darbu ar paņēma līdzi uz Latviju??? Un istabiņu jau var atrast. vienkārši kādu laiku uz mājām nesūtītu. Vīram tak bezdarbniekus maksāja? Vajadzētu iztikt.
Domāju ka kādam ir labas sacerēšanas spējas…
Tikko palidzeju dzekam nokartot pabalstu par 342eiro per week
..bet tu, Andris Kociņš, sēņu fermu vispār esi redzējis,lielais zintniek????????
Man arī šis tas liekas jocīgi, bet neviens neminētu konkrētus nosaukumus, ja tas būtu sacerējums. Tad nu man liekas tā, ka Ilzei, tā kā viņa bija viena starp ārzemniekiem un valodu neprata, neviens nepateica, ka maksā par padarīto un ka jāstrādā ātri. Varbūt arī teica, bet viņa nesaprata. Nu un tā viņa tur čunčinājās, domādama, ka maksā par stundām.
Bet vispār es gribēju teikt, ka mēs visi kaut kā ātri esam aizmirsuši savus pirmos soļus Īrijā. Es nezinu, kur tagad būtu un ko darītu, ja būtu nokļuvusi tādā situācijā kā Ilze. Man paveicās tādā ziņā, ka pirmajā darbā bija latviešu kolektīvs, jo valodu toreiz nepratu. Kolēģi tad pateica gan kā pareizi jādara darbs, gan par PPS numuru, jo boss par to nelikās ne zinis, gan par imigrācijas oficieri, kur jāreģistrējas (bija tāda lieta pirms Lv iestājās ES).
Ja godīgi,tad man arī tas izskatās pēc laba sacerējuma.
Jaa, tas tiesam ir sacerejums, vai nu tai sievietei ir 5-klasu izglitiba ko tad tas viirs darija ???? Vai tad viiram nebija jabrauc rukat uz senu fermu ??? Cilveks kurs dodas uz citu valsti vispirms internetaa uzzina vismaz kaut ko par to, par tas likumiem, darbu, cilvekiem, sabiedribu utt…..
Es pati dzivoju Irijaa un tas raksts ir pasakas……., lai neteiktu vairak , varbut taas ir pasakas prieks viira ???? Un ko vel gaidit gada beigas, ja tik slikti iet, vai tad nebija jabut majas pie berniem, mulkigi !!!!
Visi,kuri maceja un gribeja stradat,Latviju pameta,jau sen!!! Saprotiet,ka gribat.
1.5 gadu laika te nekas nav mainijies…. tonna tikai dullaks palicis….. stulbi!
cicAndri!piekrītu tev un arī viena -otra kaza arī dikti *gudra*,ka nelabi metas
Nu nevar but tada nauda nekadigi jo es pate stradaju senu ferma kadreiz .Ja pirmas algas ir mazinas bet ar katru nedeklu tas algas kluva lielakas .Taka galigas mulkibas par tiem 50e. Visu laiku rakstam interneta lai cilveki nebrauc ka darba nav , Tik Ttiesam vajag vairak informacijas uzzinat pirms maksat naudas un skriet surp.Cilveki ir jocigi.