Viss sākās pavisam vienkārši.
Ilze (vārds mainīts) ar vīru un bērniem, no kuriem jaunākajam dēliņam nebija pat gadiņš, dzīvoja Latvijā, vienā no rajonu centriem. Vīrs strādāja, viņa pati bija bērna kopšanas atvaļinājumā un saņēma ”māmiņalgu”. Dzīvot varēja, pietika visam. Līdz brīdim, kad vīrs pazaudēja darbu. Sāka uzkrāties parādi, nācās meklēt izeju. Un, protams, ņemot vērā situāciju valstī, ģimenīte lūkojās pāri robežām un vienojās, ka uz ārzemēm brauks tas no vecākiem, kuram pirmajam radīsies šāda iespēja.
Ilzei „paveicās” pirmajai. Kad viņa griezās firmā Acorns SIA(Rīgā, Brīvības 73-4), kas nodarbojas arī ar darbā iekārtošanu ārzemēs, viņai tika piedāvāta izvēle – darbs sēņu fermā Īrijā vai zivju pārstrādes uzņēmumā Lielbritānijā. Ilze izvēlējās zaļo salu, samaksāja firmai 260 latus par sagādāto darbu, nopirka lidmašīnas biļeti un pašā vasaras vidū devās uz Dublinu.
Protams, tagad Ilze saprot, ka vajadzēja painteresēties vairāk par Acorns SIA, noskaidrot visu, kas saistīts ar dzīvi Īrijā, likumus un savas tiesības, vajadzēja vispirms iemācīties angļu valodu. Bet toreiz viņa bija kā spārnos, ticot, ka problēmas teju, teju būs atrisinātas, viņa, lai arī būs šķirta no savējiem, bet spēs nodrošināt ģimenei iztiku.
Kad tika iedots līgums angļu valodā (ko Ilze toreiz nesaprata praktiski nemaz) un firmas darbiniece īsiem vārdiem pārstāstīja tā saturu, daudz nedomājot, cerību spārnotā sieviete to parakstīja. Tika apgalvots, ka darbam sēņu fermā angļu valodas zināšanas nav vajadzīgas.
Dublinā, kā solīts, atbraucējus sagaidīja latviešu puisis, kas viņus nogādāja kādā sēņu fermā netālu no pilsētiņas Cashel, iekārtoja katru savā istabiņā tādās kā kopmītnēs un pēc vienas dienas atpūtas Ilze sāka strādāt. Supervaizers jeb brigadieris paziņoja, ka iesācējiem kā mācekļiem pirmo mēnesi alga tiks maksāta pēc minimālās stundu likmes (8,65 eiro stundā), vēlāk – pēc padarītā.
Tomēr Ilzei algu jau otrajā darba nedēļā izmaksāja par padarīto. Ņemot vērā, ka pieredzes šādā darbā nebija, strādājot vidēji apmēram 12 stundas dienā, sešas dienas nedēļā, viņas alga bija 50 eiro. Par dzīvesvietu bija jāsamaksā 45 eiro… Pie kam – darba līgumu slēgt neviens nepiedāvāja, alga tika maksāta aploksnē, tātad par nodokļiem nebija pat runas. Arī par PPS numuru Ilze pat neko nezināja. Vēlāk, iztulkojot līgumu, kas tika parakstīts Latvijā, izrādījās, ka tajā teikts – darba samaksa būs 8,65 eiro stundā, darba devējs Īrijā ar strādnieku slēgs darba līgumu uz 1 gadu.
Uz jautājumu,- cik pelnīja pārējie fermas strādnieki, kas pārsvarā bija ķīniešu tautības cilvēki, Ilze atbild– nezinu, es taču angļu valodā sapratu labi ja pāris vārdus…
Šeit jāpiebilst, ka pirms došanās uz Īriju Acorns SIA darbiniece apgalvoja Ilzei, ka gadījumā, ja darba apstākļi, alga vai kas cits viņu sēņu fermā neapmierinās, lai droši zvana vai raksta uz e-pastu, viņai tiks piemeklēts kāds cits darba piedāvājums.
Pēc pāris nedēļām, ņemot vērā šos solījumus, gan viņa, gan vīrs Latvijā sāka zvanīt un sūtīt e-pasta vēstules, bet vienīgā atbilde no Acorns SIA puses bija stindzinošs klusums.
Pēc apmēram pusotra mēneša Ilze jau bija pilnīgā izmisumā un nedēļas beigās, saņēmusi kārtējos 50 eiro, no sēņu fermas aizbrauca. Pirms tam ar interneta palīdzību atradusi pazīstamu sievieti, devās pie viņas uz Kildare.
Kādu laiku dzīve likās iestūrējusi mierīgākās sliedēs, Ilze beidzot nokārtoja PPS numuru un atvēra arī bankas kontu. Kopā ar paziņu tīrīja mājas, mācījās angļu valodu un varēja pat savējiem aizsūtīt nedaudz naudas. Tomēr apstākļi iegrozījās tā, ka sieviete, kas viņai palīdzēja, atgriezās Latvijā un Ilze atkal bija viena – bez darba un pajumtes.
Viņa apņēmīgi devās uz Dublinu, cerībā atrast darbu, pirms tam gan portālā baltic-ireland.ie uzmeklējusi visu informāciju par to, kur griezties pēc palīdzības krīzes situācijās. Un ne velti.
Tā kā naudas bija pavisam maz un pajumtes nebija, vispirms Ilze devās uz Dublin Homeless Agency, kur ļoti atsaucīgi darbinieki iekārtoja viņu uz 2 nedēļām sieviešu krīzes centrā, palīdzēja arī ar darba meklējumiem. Tomēr šai ziņā panākumu nebija un, kad noteiktais laiks pagāja, viņai bija jādodas prom. Dienās Ilze staigāja pa pilsētu, meklējot darbu, pirmās divas naktis zvanīja “nakts busam” (The Night Bus), kurš bez pajumtes palikušajam atbrauc pakaļ uz jebkuru vietu Dublinā un nogādā patversmē, šāda iespēja pastāv 2 reizes, pēc tam tiek ieteikts griezties Foreign Nationals HPU (77 Upper Gardiner Street), kas bezpajumtnieku repatriē atpakaļ uz mājām.
Ēst gāja uz bezmaksas zupas virtuvēm, kur iepazinās ar tautiešiem, kas jau vairākus gadus Dublinā dzīvo uz ielas. Vairākas naktis Ilze pavadīja, klīstot pa pilsētas ielām, tomēr atsakoties pievienoties latviešu pulciņam viņu “dzīvesvietā” –mazā, klusā centra ieliņā. Iespējams, tika pieredzēts vēl daudz kas, par ko Ilze nevēlas runāt.
Viņa saka – ielu dzīve ir kā muklājs, kurā pavisam viegli ir iestigt, zaudējot vēlēšanos kaut ko mainīt, grimstot alkohola, narkotiku un citās atkarībās. Īrijā bezpajumtniekam ir ļoti daudz iespēju saņemt palīdzību – var bez maksas paēst vairākās zupas virtuvēs, var nomazgāties dušā, ir vietas, kur var apmainīt veco un netīro apģērbu pret jaunu, saņemt guļammaisus, pat bez maksas mācīties angļu valodu un saņemt medicīnisko palīdzību. Uz ielas dzīvojošie latvieši apgalvo, ka tad, ja ir “vēlēšanās pastrādāt”, daļa no viņu kompānijas dodas lasīt izsmēķus vecpilsētā, bet citi – ubagot bankomātu tuvumā. 50 eiro dienā sanākot bez īpašas piepūles… Pārtika nav jāpērk, apģērbs arī, par pajumti nav jāmaksā, tātad šī nauda tiek tērēta alkoholam vai narkotikām. Ilze stāsta, ka bezpajumtnieku vidū sastapusi arī citu tautību cilvēkus – īrus, poļus, lietuviešus, slovākus, turkus un āfrikāņus. Ir arī tādi, kas saņem sociālos pabalstus, bet tomēr dzīvo uz ielas.
Katoļu mūķenes no Fatima klostera, pie kurām izmisusī sieviete arī meklēja palīdzību, mēģināja sagādāt viņai jebkādu pajumti, tomēr tas neizdevās. Viņas palīdzēja, cik spēja – pabaroja, deva iespēju nomazgāties dušā, iedeva tīru apģērbu un arī latviešu luterāņu draudzes diakones telefona numuru. Ilze piezvanīja un šobrīd kāda latviešu ģimene ir uzņēmusi viņu savās mājās.
Viņa vairākkārt saka –zinu, vairums Latvijā nenoticēs, bet rakstiet vēl un vēl, ka tagad Īrijā darba nav, lai latvieši nebrauc šurp!
Pati Ilze mēģinās līdz gada beigām vēl cīnīties, meklēs darbu, ja neizdosies, tad brauks mājās. Lai gan tur sagaida izmisums… Lai kā gribētos būt blakus savam gadu vecajam dēliņam, kas pa šo laiku ir nosvinējis pirmo gada jubileju, iemācījies staigāt un Ilze tikai telefona klausulē var dzirdēt sava mazuļa balstiņu sakām: mamma, viņa tomēr vēl ir šeit un no dienas dienā iet meklēt darbu. Vai tā ir neatlaidība, spīts vai izmisums? Iespējams, viss kopā.
Var tikai apbrīnot sievietes spēku, kas liek nekurnot, nesūdzoties un nevienu nevainojot ķepuroties ārā no šīs situācijas. Cerams, ka potenciālie darba devēji to novērtēs.
“Esmu bijusi tik zemu, ka tagad vienīgais ceļš – augšup,” saka Ilze.
Ja kādam ir vēlēšanās un iespēja palīdzēt Ilzei darba meklējumos vai ar dzīvesvietu, lūgums rakstīt uz e-pastu info@baltic-ireland.ie.
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie
Jā tonna tiešAM dulls palicis.
Parastais andris pēdējā laikā liels malacis.Tā turpināt…
Ziniet, lasu un sāku saprast, kāpēc latviešiem ir tieši tāda valdība un Latvija ir tur, kur tā ir….
Visi viens par otru gudrāki – pasakas, sacerējums, izdomājumi… atliek vienai vārnai noķērkties un vesels bars ķērc līdzi,lai arī pirms tam dziedājis citu dziesmu. Un ka tik ieknābt, ka tik ieknābt…
Varētu padomāt, ka Īrijā ir tikai viena sēņu ferma un viens saimnieks. Un ja arī Ilze nepateica visu – kuram no jums skapī nav kāds skelets??? Ja kāds tagad bļauj – man nav!!!, tad ziniet, viņam ir vesels bars.
Ilze pelna cieņu jau ar to vien, ka cīnās un nepadodas. Novēlu viņai stāvēt pāri suņu rejām un – tik uz augšu!
Lieta jau tāda, ka nav tāds standarta latvietis Īrijā, katrs spriež pēc sevis un domā, ka tā kā dzīvo viņš, tā dzīvo visi. Man nesen viens cilvēks teica: nu ko mūs te par sēņu vācējiem sauc, neviens latvietis taču Īrijā nestrādā sēnēs! Jo cilvēks dzīvo un strādā pavisam citā vidē un pat nenojaušs, ka pat ļoti daudzi strādā sēnes. Mani par piemēru izbrīna tās pakistāniešu sievas, jo es nevienu tādu ģimeni nepazīstu, bet tāpēc jau nekliedzu – meli.
Latviešus Īrijā vispār varētu sadalīt vairākās daļas, tie, kuri te ir gadus 10, tad tie, kuri iebrauca pēc 2004. gada, un tie, kas iebrauc tagad. Visām šīm grupām ir citādāks skatījums uz lietās un pakistāniešu sievām vēl citādāks. Nu un, protams, atsevišķā kategorijā ir Tonna+!
Mēs te dzīvojam ļoti noslēgtā vidē, vienā kompānijā tusējam un tas arī viss, ko zinam. Es biju gan dzirdējis par mūsējiem bezpajumtniekiem, un alkašiem, un cik vēl netup ķurķī.
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija
Hmmm es te nesen, un reizēm nesaprotu kas ir kas. Piedod Tonni, bet ar tevi vienā ziņā kaut kas nav lāga. Kaut gan – par cilvēku var spriest pēc viņa darbiem. Varbūt Tonnis kā savādāk palīdz latviešiem? Vai viņu kāds pazīst?
SVEIKI!KO ILZE STASTA TAS NAV PASAKAS.IR TADS SAIMNIEKS,KAS MAZ MAKSA SAVAM KINIETEM.KAD VINAM PRASA LAI CEL PRASIBU TIESA,TAD VINAS ATBILD,KA VINAM PIETIEK.BET KASELAS PUSE IR DAUDZ SENU FERMU.VAREJA MEKLET DARBU TUR.MES ARI SAKAM AR MAZU ALGU,BET IZCINIJAM.KAD DOMA BRAUKT UZ ARZEMEM VAJAGA TOMER LIKUMUS MAZLIET ZINAT.BET MES JAU ZINAM,KA LATVIETIM ,LATVIETIS IR LABAKAIS EDIENS.TA,KA ILZE TURIES.GAN JAU TEV ARI VISS NOKARTOSIES.
Vai tad kāds vēl šaubās, kas ir Tonna? Protams, ka Solims, jo kurš gan cits nepārtraukti var runāt par baznīcu, ja ne katoļu priesteris! Ļoti taktisks gājiens, it kā caur nonievāšanu visu laiku tomēr tiek reklamēta baznīca.
ai firziki, es nupat paarsmeejos par Tavu uzrakstiito , vismaz labi, ka uzlaboji garstaavokli kur taadu stulbiibu izdomaat, ka TONNA+ ir Solims, lai reklameetu bazniicu!
varbūt Tonna+ kļuvis par firziķi…
Jā, es tur strādāju GUDRINIEK!
PPS nr jau jākārto pašam un tu esi pilnīgi atbildīgs par to pats. Tas nav jādara darba devējam un ja to dara darba devējs tad tas ir viņa “LABAS GRIBAS ŽESTS” un nekas vairāk. Un Andrim varu pateikt, ka pats sāku sēņu fermā Cashel apkaimē, kā sēņu lasītājs, bet nu neviens tev te neko nepaskaidros, ja pats neinteresēsies kas un kā. Nezināšana nevienā valstī neatbrīvo no atbildības!
…nu ,jā ir jau daudz urlu,kas muti nevar atvērt ,tad kad ir vajadzīgs,par strādāšanu bez PPs numura pirmkārt prasīs atbildību no darba devēja,nevis strādnieka un darba devējs ir normāls ,tad arī palīdzēs to numuru nokārtot…
Nu protams ka darba devējam būs mēsli, kā tas te jau pierādījies un šobrīd neviens sēņu fermas īpašnieks neriskēs strādāt bez dokumentiem, situācija šobrīd ir mainījusies. Pārāk lieli sodi un tas var novest līdz fermas slēgšanai. Nezinu gan kurš saimnieks tā brīvprātīgi grib atteikties no savas peļņas??? Nu par Nr runājot, tā ir ka darba devēja interesēs ir, lai tas nr būtu
Lasu komentārus un brīnos.ti daudz jaunumu:)……viens gudrinieks esot palīdzējis nokārtot pabalstu 342 eiro nedēļā! Tādus pabalstus maksā laikam tikai Latvijā:)….īrijā līdz šim brīdim bija valsts moteikts pabalsts 204.30 eiro nedēļā:), tad vēl izrādās ka īrijas katoļu mācītājs reklamē savu baznīcu rakstot komentārus:), Izskatās ka Īrija ir viena liela sēņu ferma….te nekā vairāk nav kā tikai fermas, sēnes, visi bosi tikai ir riebīgi onkuļi ar lieliem alus vēderiem, kuri vairāk neko nedara kā tikai krāpj latviešu daiļavas. Te alga katru nedēļu ir tikai 50 eiro, un latvieši lūdzu nebrauciet no savas tēvu zemes pasaulē laimi meklēt, jo var sanākt kā trešajai tēva meitai Antiņu Ilzei:), bet tie kas jau gadiem dzīvo Īrijā- noteikti atcerieties kā jums pašiem gāja:)…..Ziniet , atceroties ir patiešām prieks, jo gāja jauki, labs darbs, jauki cilvēki…liela alga! To pašu es novēlu visiem!