Ko dara bērni Korkas latviešu skoliņas bēbīšu klasītē?

LSC (Latviešu Sabiedrība Korkā) paspārnē darbojas ne tikai latviešu bērnu nedēļas nogales skoliņa jaunāko klašu skolēniem, bet arī bēbīšiem. Pieredzē (kas noderēs ikvienam maza bērna vecākam), kā mācīt divgadniekus un trīsgadniekus, ar portāla baltic-ireland.ie lasītājiem dalās LSC skolotāja Anita Litauniece:
“Mūsu nodarbībām Ineta Dzirīte – mazās Amandas mamma – piedāvāja savu omulīgo dzīvokli. Nodarbības uzsākām jau septembra sākumā.

Tiekamies katru otrdienu plkst. 10 no rīta. Nodarbība rit 1 stundu. Dažreiz nodarbībā kādu māmiņu ar lieliskām sekmēm aizvieto arī tētis vai ciemos no Latvijas atbraukusī omīte. Kāds cits tētis pasēž un pavēro.

Rudenī mums lapu stundas. Lapas noder gan papriecāties par krāsām, gan salīdzināšanai pēc lieluma – garuma, platuma, sarindojot citu citai blakus vai samērīšanai, uzliekot vienu otrai virsū, gan kā paraugs lapas zīmēšanai, to apvelkot, ar pirkstiņu, izstaigājot pa dzīsliņām, mēģinot līdzīgas iezīmēt savā lapā ar zīmuli.

Dabas materiāli ir pateicīgs un mazuļu iecienīts mācību līdzeklis. Kustību koordinācijas treniņam noder riekstu (tik pat labi – kastaņu, zirņu) pārbēršana, skaitīšana, ripināšana pa slīpu virsmu.

Mēs visi zinām, cik jauki zīmēt smiltīs, mums tādam nolūkam labi noder kurpju kastu vākos iebērta manna. Pavērojot savus bērnus, Jūs pamanīsiet, ka viņi jau no dabas ir lieliski skolēni, jo, redzot kaut ko jaunu, mēdz ļoti uzmanīgi, pat ilgstoši vērot un pēc tam atdarināt, bieži vien vairākkārt atkārtojot. Tas liecina, ka bērnu galvenā mācīšanās metode šajā vecumā ir atdarināšana. Tāpēc, ja vēlamies kaut ko iemācīt savam mazulim, vispirms un ar prieku darām to paši, tad, piesaistījuši bērna uzmanību, aicināsim pievienoties. Mamma, pirms rādīt meitai, pati izmēģina, kā ar vieglu “smiltiņu” sakratīšanu zīmējums izzūd, un var atkal sākt nākamo. Vēlāk mācīsimies rakstīt “smiltiņās” arī drukātos burtus. Pārliekot burtu kartītes un pārzīmējot visus burtiņus “smiltiņās” vienu pēc otra, alfabēta mācīšanās ir kā spēle.

Sākot burtu rakstīšanu, netaupiet savu laiku, pasekojiet līdzi, lai bērni velk svītriņas no augšas uz leju un no kreisās puses uz labo nevis otrādi. Pirms rakstīšanas izmēģiniet kopā ar bērnu šīs kustības vienkārši gaisā. Tas ir svarīgi tāpēc, ka jau tagad 2-3 gadu vecumā veidojas bērna rakstīšanas paradumi, kurus vēlāk labot ir grūti, jo tas, kas ierasts pašam bērnam liekas pareizāk un vieglāk. Laikā, kad sākas rakstīšana burtnīcās, mācīšanās no jauna rada lieku stresu vecākiem un bērniem. Jūsu pūles, darbojoties tagad kopā ar mazuli, atmaksāsies, un pārvērtīsies par viņa panākumiem.
Gita, Katrīnas mamma, rāda, kā var zīmēt ar pirkstiņkrāsām. Katrīna gan ne visai vēlas smērēt pirkstiņus, Arī Dāvis pirmajā nodarbībā nav apmierināts, ka krāsa pieķeras pirkstiņam, tāpēc mēs ņēmām rokās otas, ko var redzēt bildītēs.
Ar katru nodarbību vairāk un vairāk zīmēšana kļuva par bērnu iemīļotu nodarbošanos gan ar otām, gan ar pirkstiņiem, arī ar spiedodziņiem un krītiņiem. Zīmējot ar pirkstiņu, bērns labāk un ātrāk izprot, jo jūt, kā krāsa klājas vieglāk, kā krāsas krājums izbeidzas un tas atkal jāpapildina.
Kārtojot nodarbībai materiālus, vienmēr atceros ielikt līdzi krāsas, jo lai arī nodarbība ir bijusi piepildīta ar citiem darbiņiem, mazie vienmēr pajautā: ”Un kad mēs krāsosim?”

Konstruēšana no visdažādākiem materiāliem ir noderīga gan pirkstiņu vingrināšanai, gan iztēles un abstraktās domāšanas attīstībai. Sakumā atpazīt mammas veidoto, pēc tam prieks pašam salikt no skaitāmiem kociņiem cilvēciņu, koku, māju, mašīnu, aku, pēc tam var sākt papildināt ainu ar citām detaļām.

Pēdējā nodarbībā mēs sākām aukliņu vēršanu kartona figūriņās, tās izrotājot. Piemēram, ar papīra caurumotāju visapkārt princeses kartona kleitai izveidojam caurumiņus, tad, verot krāsainas aukliņas ap maliņām vai pāri kleitai, veidojas skaists tērps. Interese bija nedalīta un tika padarīts liels darbs, kas attīsta uzmanību, pirkstiņu veiklību un mazuļu pacietību. Šādai nodarbei var izgriest visdažādākās figūras, lai mazuļi var izvēlēties, piemēram, dzīvnieciņus, arī burtus.

Nav jābaidās, ka mazuļi burtus redz, spēlējās ar tiem, dzird, kā tie skan ļoti agri. To pat jācenšas nodrošināt, lai mazulim būtu iespēja tos iegaumēt automātiski, tā sakot, pa ceļam, piemēram, kamēr būvē torni no klucīšiem: “Kāds burtiņš tornim pašā augšā? Dāvja burtiņš – D! Un kur ir mans – mammas burtiņš? Re, re atradu M – te pie vārtiem!” Mazuļi ir ārkārtīgi uzmanīgi klausītāji! Ja Jums ir mājās pareizie klucīši, un Jūs mēdzat, spēlējoties ar bērnu, vienkārši papriecāties par rokās nonākušo burtiņu un attēlu, tad alfabēta zināšana (bez mācīšanās) 2-3 gadu vecumā mazulim ir nieka lieta. Pēc tam atliek tikai pareizi ierādīt, kā burtiņi savelkami kopā, un bērns būs iemācījies lasīt tikpat dabiski, kā dzert no krūzītes, rāpot vai staigāt.
Mazuļiem “pareizie” jeb vislabākie ir tie klucīši, uz katra no kuriem ir tikai viens burts un otrā pusē – tam atbilstošs attēls. Tie ar daudziem burtiem derēs nākamajā posmā, kad bērns jau pazīst burtus un lasa zilbes.

Lieliska ideja ir sajūtu taciņas, pa kurām staigājot zeķītēs (vai vēl labāk – basām kājām), bērni iepazīst dažādas sajūtas. Tā ir taciņa, kuru veidojam no visdažādākajiem materiāliem, faktūrām. Vēsi, cieti oļi, akmens, gofrēts kartons, auksts metāla vāks, kāds metāla režģis, tālāk jau mīksta, silta šalle, patīkams koks, žagariņi, čaukstošas lapas, pupas, zirņi, visāda veida makaroni, rīsi, gluda ādiņa, pinums, takas galā, ja apstākļi atļauj, arī smiltiņas un ūdens trauks. Staigājot pa tādu taciņu, sākumā māmiņas palīdz pateikt – silts, ciets, auksts, ass, gluds, patīkams, pūkains, čaukstošs. Mazulis iemācās koncentrēties uz savām sajūtām, un tās nosaukt pats. Māmiņām, savukārt, ir iespēja labāk iepazīt savu mazuli, kas viņam patīk, cik uzņēmīgs, drošs, uzmanīgs, izturīgs vai aizrautīgs viņš vai viņa ir.

Protams, mazuļi labprāt spēlējas ar burtu kartītēm, tās vienkārši sakārtojot, kā nu kuram patīk, nosaucot pazīstamās bildītes, atrodot to, kuru grib redzēt mamma vai tētis. Kopā ar mammu izdodas salikt stāstu attēlus pareizā secībā.

Bēbīšu klasītē var novērot, ka lasīt grāmatas šajā vecumā īstenībā nozīmē skaņot grāmatas. Grāmatas skaņošanu veic tas, kuram bērns iekārtojas blakus vai klēpī, un tad, kad mazuļa uzmanība, skatiens vai pirkstiņš pievēršas lappusei, mamma, tētis, omīte atskaņo bērnam uzrakstīto un uzzīmēto, nereti uzrunājot mazuli pašu, piesaistot klāt viņa pieredzi. Šajā vecumā arī ģimenes foto albūms var būt kā jauka grāmata, kuru šad un tad “palasīt” ar mazuli, veidojot priekšstatu par laika ritumu, par viņu pašu, atceroties agrākos notikumus, pēc bērna reakcijas uzzinot arī, cik daudz un ko tieši viņš pats atceras.
Bērniem, kuri izaug un nemīl lasīt, nav bijuši klāt pacietīgi, ieinteresēti skaņotāji. Kā gan bērns var zināt, ka katra grāmata tik atšķirīgi un interesanti skan, ja skaņotājs bijis aizņemts ar savām lietām, ja viņiem nav lasītāja, kuru atdarināt?!

Lieliskākais un mazuļu iemīļots valodas attīstības līdzeklis bēbīšu klasītē ir bērnu folklora: pirkstu skaitāmpanti, rotaļas, dziesmas, šūpuļdziesmas. Piemēram, skaitot: “Šis pirkstiņš vectētiņš, tas vecmāmiņa, šis lielais – tētis, tas māmiņa, bet tas maziņais – tas jau tas labiņais, to samīļo, to sabučo!”, var vienkārši rādīt uz mazuļa pirkstiņiem, bet var arī viegli paspiest katru pirksta galiņu, un tūlīt pat arī saskaitīt pirkstiņus: 1,2,3,4,5. Tad bērns ļoti ātri iemācīsies darīt gan vienu, gan otru un paspiedīs arī mammas vai tēta pirkstu galus, cenzdamies izrunāt skaitāmpanta vārdus un skaitīt līdz 5.

Nodarbības beigās Ineta mūs cienā ar tēju un cepumiem, un kādu pusstundu mēs vēl pavadām kopīgās sarunās, pārspriežot svarīgākos jaunumus Latvijaā, mūsu pašu veiksmes un neveiksmes pagājušajā nedēļā, un kaļot nākamos plānus. Paldies, Inetai, visiem vecākiem un čaklajiem bēbīšu klases skolēniem!”

FOTO: No Anitas Litaunieces personīgā arhīva