Ernestiņa stāsts

Mūsu dēliņš – Ernests – ģimenē bija ļoti gaidīts bērniņš. Ernests piedzima 2007.gada 20.jūnijā. Dzemdības noritēja ātri, bez starpgadījumiem, mūsu puisītis piedzima vesels un viss bija kārtībā. Ernesta pirmais dzīves gadiņš arī aizritēja bez starpgadījumiem un viss bija vislabākajā kārtība – puika auga un attīstība noritēja perfekti – ātri sāka skriet pats ar savām kājelēm, gada vecumā sāka iet dārziņā, kur samācījās pats lietot dakšiņu un atskrūvēt visus āra dārza ūdens krānus (ūdens krānu atskrūvēšana, protams, vienmēr beidzās ar slapjām drēbēm), bija ļoti aktīvs un smaidīgs puisītis.

Ernesta pēkšņā saslimšana bija ļoti liels šoks mums visiem – gan vecākiem, gan vecvecākiem, gan pārējiem līdzcilvēkiem. Viss notika ļoti ātri:
2008.gada 18.septembrī Ernestam jau no rīta bija paaugstināta ķermeņa temperatūra, bet bērns pats jutās labi, iedzērām temperatūru pazeminošas zālītes un dzīvojāmies pa māju. Šīs pašas dienas vakarā Ernestam sākās vemšana – izsaucām ātro palīdzību, ātrās palīdzības dakteris iešpricēja temperatūru pazeminošas zālītes un saslimšanas iemesls vairāk tika saistīts ar zobu nākšanu, tāpēc arī uz slimnīcu nebraucām. Visu nākamo dienu puika gulēja, negribēja ēst, mazliet tikai padzērās, temperatūra pēc zāļu lietošanas pazeminājās, bet tikko kā zāļu iedarbība beidzās tā atkal ķermeņa temperatūra paaugstinājās. Trešās dienās rītā ievēroju, ka bērnam raustās acu zīlītes, nekavējoties izsaucām atkārtoti ātro palīdzību un devāmies uz Jelgavas pilsētas slimnīcu. Tālāk notikumi attīstījās ļoti dramatiski – Jelgavas slimnīcā Ernestam tika konstatēts meningīts ļoti smagā formā, tāpēc mēs tikām pārvesti uz Rīgas bērnu slimnīcu. Rīgas dakteri papildus diagnosticētajam bakteriālajam meningītam, konstatēja reti sastopamu, jo īpaši bērniem, infekciju (infekcija attīstās pie smagām infekciozām saslimšanām) – aukstuminfekciju, kura asinīs salipina eritrocītus, līdz ar to bērna organismā, kā teica paši ārsti – „sāka pazust asinis”. Ernests tika ievietots Reanimācijas nodaļā, kurā nogulēja trīs nedēļas – Ernestam atteicās darboties nierītes, tāpēc bērns tika pieslēgts mākslīgajai nierei, tika veikta asins pārliešana, asins plazmoferēze un ļoti daudz citas manipulācijas.
Neviens ārsts mums nedeva ne pat vienu procentu cerības, ka bērns izdzīvos. Bet Ernests izdzīvoja, jo ļoti, ļoti mūs mīlēja. Pēc trīs nedēļām Ernesta veselības stāvoklis atļāvu viņu pārvietot uz palātu Neiroloģijas nodaļā, kurā mēs nogulējām divas nedēļas. No slimnīcas mājās Ernests atgriezās nekustīgs (nekustināja ne rokas, ne kājas, ne galvu), bez acu skata fiksācijas, ar zondes barošanu – Ernestam bija bojāta gan centrālā nervu sistēma, gan galvas smadzenes (smadzenītēs bija sākušas iet bojā smadzeņu šūniņas, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ, kā mums apgalvoja paši reanimācijas dakteri, smadzenēs pēkšņi tika konstatēts asins izplūdums).
Pēc atgriešanās mājās no slimnīcas ir pagājis gandrīz pusotrs gads. Šī pusotra gada laikā bērna attīstībā esam tikuši diezgan tālu, bet ļoti tāls ceļš mums vēl ejams. Ernests šobrīd aktīvi pārvietojas pa istabu veļoties, dažus solīšus rāpojot un ejot uz celīšiem, Ernests ļoti, ļoti grib celties kājās un staigāt, bet vēl nav attīstījusies koordinācija, lai to izdarītu. Ernests fiksē acu skatu, ar acīm īslaicīgi seko līdzi dažādām kustībām, jo īpaši Ernestam patīk skatīties televizoru un vērot, kas notiek laukā aiz loga. Tagad Ernests jau atpazīst tēti un mammu un pārējos līdzcilvēkus. Daudz runā savā valodiņā, saprotamas zilbītes vai vārdus vēl nesaka, un uz savu vārdiņu atsaucās diezgan reti. Ernests ēd un dzer pats, bet apkārtējās pasaules izzināšanā neizmanto savas rociņas – Ernests neko neņem rociņās un viņam nav interese par rotaļlietām, nav vēlēšanā tās aptaustīt vai satvert – diezgan ir traucēta bērna apkārtējās pasaules uztvere.
Lai Ernestam palīdzētu atveseļoties braucam uz nodarbībām pie fizioterapeita, logopēda, kineziologa, ergoterapeita, jājam ar zirdziņu (reiterterapija), apmeklējam ūdensprocedūras un, protams, daudz darbojamies mājās ar Ernestu paši, darām visu. kas ir mūsu spēkos. Esam atraduši iespēju bērniņam palīdzēt, veicot cilmes šūnu operāciju Vācijā x-cell klīnikā. Saņēmām pozitīvu atbildi no klīnikas, ka viņu spēkos ir mums palīdzēt. Bet operācijai nepieciešami 17800 eiro, neskaitot uzturēšanās izmaksas.. Tādu naudas summu diemžēl mums pašu spēkiem nav iespējams savākt, tādēļ vēršamies pie Jums ar lūgumu palīdzēt mums. Būsim no sirds pateicīgi par katru ziedoto eiro.
Neskatoties uz visu pārciesto, Ernests ir ļoti aktīvs ļoti, ļoti smaidīgs, prieka un pozitīvas enerģijas pārpilns bērns, ar ļoti skaidrām, gudrām, rudzupuķu zilām acīm.

Ernesta mamma
Linda Gūtmane

Konts ziedojumiem:
Linda Gūtmane
pk. 110283-10013
as SEB Banka
UNLALV2X
LV42UNLA0050015199316
Ziedot būs iespējams arī 20.martā grupas „Chance” gada jubilejas pasākumā Droghedā.