Pirmā Svētā Komūnija – 1st Communion

Klāt pavasaris, laiks, kad Īrijas katoļu skolās notiek 1st Communion jeb Pirmā Svētā Komūnija.
Neatklāšu Ameriku, apgalvojot, ka latviešu bērnu lielākā daļa Īrijā mācās tieši katoļu skolās, tāpat nav noslēpums, ka liela daļa šo bērnu vecāku paši nav katoļi. Portāls baltic-ireland.ie jau ir rakstījis par 1st Communion no vecāku un materiālās puses, šoreiz pievērsīsimies 1st Communion skaidrojumam no katoļu baznīcas viedokļa.

Vecākiem, kuri paši ir katoļi, visticamāk viss, kas saistīts ar 1st Communion, ir vairāk vai mazāk skaidrs. Pārējiem latviešu bērnu vecākiem 1st Communion skaidrojumu sniedz Latvijas katoļticīgo misijas Īrijā kapelāns Andris Solims (attēlā):

“Pavasaris ir laiks, kad daudziem skolas vecuma bērniem pienāk ilgi gaidītais brīdis – Pirmā Svētā Komūnija. Latvijā dažādu vecuma grupu bērni iziet apmācības pie draudzēm esošajās svētdienas skolās, kur no rudens līdz pavasarim cītīgi mācās katehismu – katoliskās Baznīcas mācību par baušļiem un svētajiem sakramentiem, kā arī iemācās dažas lūgšanas un sāk piedalīties dievkalpojumos. Svētdienas skolas nodarbības parasti pasniedz speciāli sagatavoti ticības mācības skolotāji – katehēti, kuriem ir jāsaņem attiecīgs sertifikāts vai diploms par studijām Rīgas Augstāko Reliģijas Zinātņu Institūtā. Bet svētdienas skolas noslēgumā bērnus eksaminē attiecīgās draudzes priesteris, pārbaudot bērna zināšanas un sagatavotību pirmo svēto sakramentu pieņemšanai.
Īrijā šādas apmācības un sagatavošana notiek pārsvarā skolās 2. klasē, jo Īrijas Republikā dominējošais ir katolicisms un lielāku pamatskolu daļu vada katoliskā Baznīca. Tāpēc gribētos vairāk paskaidrot, kas tad reāli tiek svinēts Pirmās Svētās Komūnijas svētkos tik daudziem tūkstošiem bērnu gan Īrijā, gan Latvijā un visā pasaulē. Vecāki rūpējas, lai viņu bērniem būtu skaisti un nereti arī padārgi apģērbi, sapucējot mazos draugus kā līgavaiņus uz laulībām. Ģimenēs notiek spraigs ārējās sagatavošanās darbs šiem lielajiem svētkiem bērna dzīvē, bet bieži izpaliek izpratne par šo svētku būtību un garīgo nozīmi. Patiesība ir arī tas apstāklis, ka daudziem mūsu tautiešiem tieši Īrijā notiek pirmā ciešāka saskarsme ar katolisko Baznīcu, kuras vadītajās skolās viņi vēlas skolot savus bērnus. Un tādā veidā viņi saskaras arī ar šādiem ticības svētkiem, kurus daudzi uzskata par zināmu lielu pasākumu skolas dzīvē, neiedziļinoties svētku saturā. Tomēr prieks ir arī par to, ka citreiz caur saviem bērniem arī vecāki pietuvojas garīgās dzīves vērtībām un pieņem kristību un citus svētos sakramentus.
Vispirms mums ir jānoskaidro, kas tad ir Pirmā Svētā Komūnija (The First Holy Communion). Latīņu valodas vārds „communio” apzīmē vienotību vai savienošanos ar kādu vai ar kaut ko. Jēzus Kristus ir vēlējies, lai ticīgie paliktu ciešā vienotībā ar viņu, teikdams: „Palieciet manī, un es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja nepaliek pie vīna koka, tā arī jūs nē, ja jūs nepaliksiet manī. Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt.” (Jņ 15,4-5) Šī ciešā vienotība ar Kristu reāli izpaužas sakramentālā veidā, kur caur redzamām zīmēm tiek izteikta neredzama būtība, kas nodrošina ticīgajiem pestīšanas žēlastību jeb Dieva pārdabisko palīdzību.
Dieva Dēls kļuva par Cilvēku, lai mūsu vietā izpirktu pirmdzimtā grēka nāvīgi ievainoto cilvēci, kas atradās sātana un nāves varā. Ar savu nāvi viņš satrieca Nāves varu un ar savu Augšāmcelšanos atjaunoja mums mūžīgās dzīves dāvanu, ko bijām zaudējuši. Pēc Jēzus Debesīsuzkāpšanas (40. dienā pēc viņa Augšāmcelšanās) pestīšanas darbs tiek turpināts caur Kristus dibināto Baznīcu virs zemes, kas piedzima Vasarsvētkos jeb Svētā Gara nosūtīšanas svētkos (50. dienā pēc Augšāmcelšanās) un ir dibināta vienskaitlī kā „viena, svēta, vispārēja (grieķiski=katoliska) un apustuliska Baznīca.” (sk. Nikejas koncila „Ticības apliecinājumu”) To vada pats Kristus kā Baznīcas galva, dāvādams tai arī nepieciešamos pestīšanas līdzekļus, kurus saucam par svētajiem sakramentiem. Līdz ar to Baznīcu varam salīdzināt ar pestīšanas kāpnēm, lai ar to palīdzību mēs spētu izrāpties no grēka bedres, kurā atrodamies šeit virs zemes, un sasniegtu debesu valstību. Paturpinot šo salīdzinājumu, varam teikt, ka gan Rietumu, gan Austrumu Baznīca ir kā divas margas, pie kurām ticīgie stingri turas, ejot pa septiņiem pakāpieniem, kas sasaista šīs margas kopā, un tie ir 7 svētie sakramenti: Kristība, Iestiprināšana (Confirmation), Vissvētākais Sakraments jeb Euharistija, Gandarīšana (Confession), Slimnieku sakraments, Priesterība un Laulība.
Pats pirmais pakāpiens ir Kristības sakraments, kas ir cilvēka garīgās un mūžīgās dzīves sākums. Varētu teikt, ka tā ir zaļā gaisma šajā pestīšanas ceļā uz debesu valstību, kas dod tiesības tālāk virzīties pa pestīšanas kāpnēm uz augšu. Tātad, bez Kristības nav atļauts un nav iespējams pieņemt nevienu citu no svētajiem sakramentiem, kas nebūtu derīgi un būtu liels svētzadzības grēks. Ar Kristības žēlastību cilvēks saņem visu grēku (ieskaitot pirmdzimtā grēka) piedošanu, nomirstot mūsos vecam, grēcīgam cilvēkam un piedzimstot jaunam Dieva bērnam. Taču arī pēc šīs atdzimšanas priekš debesīm mēs turpinām savu cilvēcisko dzīvi virs zemes un esam stipri padoti neskaitāmiem kārdinājumiem uz grēku, jo mūsu cilvēciskā daba ir nāvīgi ievainota ar pirmdzimto grēku, kas pārmantojas ikvienā cilvēkā jau viņa ieņemšanas brīdī. (sal. 51./50. Psalma 5.p.) Diemžēl mēs turpinām grēkot arī pēc Kristības sakramenta pieņemšanas, jo esam vāji. Bet Pestītājs labi pazina cilvēciskās dabas vājumu un zināja par cilvēku atkrišanu vecajos grēkos, kas atkal tiem laupītu saņemto pestīšanas žēlastību. Tāpēc viņš arī vēlas būt kopā ar saviem ticīgajiem visas dzīves laikā, lai turpinātu viņiem palīdzēt piecelties no grēku kritieniem un atjaunot savu pestīšanas ceļu.
Šim nolūkam Kristus dāvāja grēka slazdos iekritušajiem iespēju nožēlot savus grēkus, atzīties tajos Dieva priekšā un saņemt no jauna piedošanu jeb izlīgšanu ar debesu Tēvu. Šo dāvanu grēcinieks saņem Gandarīšanas jeb Samierināšanas sakramentā, uz kuru pirmo reizi tiek gatavoti skolas vecuma un svētdienas skolu bērni. Viņu Pirmā Grēksūdze ir Dieva bērna stāvokļa atgūšana pēc Kristības esošajā periodā, kurā jau tika paveikti dažādi grēki, ar kuriem tika zaudēts dvēseles svētdarošais stāvoklis jeb Dieva bērna statuss. Arī ikdienišķie vai nelielie grēki pēc kāda laika var veidot diezgan lielu smagumu dvēselē tāpat kā smagie jeb nāvīgie grēki, tāpēc arī no tiem ir jāatbrīvojas Grēksūdzē. Saņemot grēku piedošanu Grēksūdzē, cilvēks stingri apņemas labot savu grēcīgo dzīves veidu, kas ir kā nepieciešamais nosacījums paralēli grēku nožēlai, kas savukārt ir galvenais nosacījums Samierināšanās sakramentā.
Mūsu dvēseles un miesas spēku stiprināšanai cīņā ar grēku, kas turpinās mūs vajāt visu apzinīgo dzīvi, Jēzus deva sevi kā barību, aicinot savienoties ar viņa svēto Miesu un Asinīm mūsu miesā un dvēselē. Pestītājs vēlas palikt mūsos un ar mums visās mūsu dzīves dienās. Viņš grib būt mūsu Emanuēls jeb „Dievs ar mums”. Šo vienotību jeb savienošanos – Komūniju – ar mums Kristus realizē caur redzamajām maizes un vīna zīmēm, kuras Svētās Mises laikā jeb Euharistijā Svētā Gara spēkā kļūst par viņa Miesu un Asinīm. Pieņemot šo konsekrēto maizi un vīnu, cilvēks ticībā savienojas ar īstu Kristus Miesu un Asinīm. Tas ir liels pestīšanas un mūsu ticības noslēpums, kad bezgalīgais un mūžīgais Dievs kļūst par mazu maizes ripiņu, lai varētu savienoties ar savu niecīgu radību – cilvēku, kuru ir paaugstinājis Dieva bērnu godā kā kādreiz Ādamu un Ievu pirms viņu pielaistā pirmdzimtā grēka. Tā ir vislielākā debesu Tēva Mīlestības dāvana cilvēkiem, kurā tiek dāvināts pats Dieva Dēls, kurš kļuva mūsu Glābējs un Draugs. Tāpēc šo noslēpumu arī sauc par Vissvētāko Sakramentu, kurā zem maizes un vīna redzamajām zīmēm mājo īstais Pestītājs ar savu svēto Miesu un dārgajām Asinīm. Šīs konsekrētās (pārvērstās/Dievam Tēvam upurētās) maizes zīmes tiek uzglabātas speciālā traukā (ciborijā), kas atrodas dekorētajā metāliskajā seifā, ko sauc par tabernākulu (=namiņš). Šis Dieva namiņš parasti atrodas galvenā altāra centrālajā daļā vecā stila dievnamos, vai sānu sienā, vai arī speciālajā sānu kapelā Vissvētākā Sakramenta godam modernajos dievnamos, un tā priekšā deg lampada – „mūžīgā uguntiņa”, kas liecina par Saimnieka – Kristus klātbūtni šajā namiņā un dievnamā. Ejot garām tabernākulam, ticīgie loka ceļus vai godbijīgi paklanās, atdodot godu tur esošajam Pestītājam zem maizes redzamajām zīmēm. Tātad Kristus Miesas un Asiņu pieņemšana saucas Svētā Komūnija, kas tiek pirmo reizi dāvāta bērniem attiecīgi pēc Pirmās Grēksūdzes Svētās Mises laikā, kad tiek svinēta Kristus Upura piemiņa, ko saucam par Euharistiju (grieķiski: euharistein – pateikties, veikt pateicības darbības). Katru dienu katoļticīgo dievnamos tiek svinēta Kristus Lieldienu Upura piemiņa, kurā tiek atjaunots un vislielākā mērā turpinās mūsu atpestīšanas darbs. Un šī dievkalpojuma laikā ticīgie katru svētdienu un svētku dienās caur pašu Kristu tiek intensīvi aicināti piedalīties cilvēces atpestīšanas darbā un saņemt vislielāko dāvanu – dzīvo Pestītāju Svētajā Komūnijā. Iedibinājis sava Lielās Piektdienas Upura piemiņu Pēdējo vakariņu laikā Lielajā Ceturtdienā (ko citas konfesijas nereti arī sauc par Svēto Vakarēdienu), Jēzus mūs aicina caur priestera atkārtotajiem vārdiem: „Ņemiet un ēdiet no tās visi, jo tā ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota! (..) Ņemiet un dzeriet no tā visi, jo tas ir manu Jaunās un Mūžīgās derības Asiņu biķeris, kas par jums un par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai!” (Mt 26,26-28) Un beigās arī izskan Kristus pavēle un griba: „Dariet to manai piemiņai!” (Lk 22,19) Ir ļoti svarīgi neaizmirst un neignorēt šo Kristus pavēli un mīlestības aicinājumu, lai tik daudziem bērniem Pirmā Svētā Komūnija nekļūtu arī par pēdējo viņu garīgajā dzīvē, kā tas diezgan bieži notiek praksē. Jēzus vēlas regulāri būt kopā ar mums, jo zina, ka bez viņa mēs neko nespējam savā dzīvē. Būt ar Kristu komūnijā virs zemes – nozīmē saņemt garantijas būt ar viņu arī debesīs. Pestītāja Miesas un Asiņu kā dvēseles un miesas barības pieņemšana ir uzstādīta kā nepieciešamais pestīšanas nosacījums caur pašu Jēzu Kristu, kurš to nepārprotami saka savā Evaņģēlijā: „Es esmu dzīvības maize,.. kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu.. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.. Ja jūs cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens un manas Asinis ir patiess dzēriens. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī, un es viņā.” (sk. Jņ 6,48-57) Lūk, cik nopietni ir Jēzus vārdi, kurus tikai ticīgais cilvēks var pareizi saprast un novērtēt. Tāpēc ir ļoti svarīgi labi sagatavoties uz šo tikšanos ar Pestītāju Euharistijā, kurā viņš kļūst par šo mūžīgās dzīves Maizi. Katra Svētā Komūnija ir liels brīnums ticīgajam, un uz to brīdi viņa dvēsele tiek gatavota visa dievkalpojuma laikā, klausoties Dieva Vārdu, kad tiek lasīti Svētie Raksti, un tiek salikta pateicība par upurēto maizi un vīnu, kas tiek arī pieņemti ar lielu godbijību un ticību.
Gatavojoties uz Pirmo Svēto Komūniju, vajag piegriezt daudz lielāku uzmanību šī sakramenta garīgai pusei, lai bērns varētu apzināties, ka viņš pirmo reizi tiksies ar savu vislabāko Draugu un Glābēju – Jēzu, kas viņu ļoti mīl un grib, lai arī bērns Jēzu mīlētu no visas sirds. Lai gan maziem draugiem ir diezgan grūti saprast šo sakramentu, kas nemaz nav viegli arī pieaugušajiem, jo tas ir vislielākais mūsu ticības noslēpums, tomēr ir iespējams padarīt viņiem šo mirkli kā brīnumu, uz ko bērni ir vienmēr atvērti. Protams, arī ārējais svētku aspekts var palīdzēt bērniem izjust šī mirkļa svarīgumu viņu dzīvē, jo Pirmā Svētā Komūnija tik tiešām ir lieli svētki, kurus var palīdzēt iemūžināt skaistas bildes vai video ieraksti. Tāds mirklis palika atmiņā pat lielajam karavadonim Napoleonam Bonapartam, kurš noslēdza savu dzīvi izsūtījumā sv. Helēnas salā, atzīdams Pirmo Komūniju kā visskaistāko notikumu savā tik daudziem piedzīvojumiem bagātajā dzīvē.
Īrijas skolās bērniem tiek dota iespēja vēlreiz pārdzīvot skaistu tikšanos ar Jēzu Euharistijā viņu Iestiprināšanas sakramenta piešķiršanas dienā, kas notiek parasti 6. klasē. Tā ir laba iespēja daudziem sakramentālo dzīvi nepraktizējošiem bērniem pēc četriem gadiem vēlreiz pieņemt Kristus Miesu un Asinis jau apzinīgākā vecumā, caur hrizmas eļļu svaidījumu saņemot Iestiprināšanā Svētā Gara zīmogu uz pieres. Bet par šī svarīgā Ievadīšanas kristietībā sakramenta būtību varētu pārdomāt kādā citā reizē, ja būs ieinteresētība par to vairāk uzzināt. Gribas novēlēt visiem Pirmās Svētās Komūnijas bērniem gan Īrijā, gan Latvijā un citur, lai viņi neaizmirstu pildīt savu solījumu, kuru deva Jēzum, kad viņu pirmo reizi pieņēma savā no grēkiem attīrītajā dvēseles mājoklī, ka viņi mīlēs Jēzu vienmēr un bieži nāks pie viņa ciemos svētdienās un svētkos kā pie sava vislabākā drauga, kuram vienmēr var uzticēties un saņemt no viņa palīdzību grūtajos dzīves brīžos. Bet vecākiem gribu novēlēt neliegt bērniem bieži piedzīvot šo brīnumu un veicināt viņu un arī savu personīgo garīgo izaugsmi, ejot kopā ar saviem mazajiem draugiem pestīšanas ceļu un apzinīgi veicot šo svarīgo garīgās audzināšanas darbu.

Patiesā cieņā un mīlestībā:
priesteris Andris Solims.”

FOTO: no Andra Solima personīgā arhīva