Vai viegli būt… vientuļajam tēvam Īrijā

Ievērojot tradīcijas, arī šogad, atzīmējot Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā Pirmais sekretārs Jeļena Lobzova un portāls baltic-ireland.ie devās apciemot kādu, Īrijā dzīvojošu, latviešu ģimeni. Šogad mūsu ceļš veda uz Tullyallen, Co. Louth, kur kopā ar savām divām meitām – 14 gadus veco Diniju un 11 gadus veco Sintiju – dzīvo Bruno Aleidzāns.

Kā jau ciemiņiem pieklājas, viesi Bruno Aleidzāna mājās ieradās ar nelielām piemiņas dāvanām, kas Īrijā dzīvojošajai ģimenei atgādinās par Latviju. Savukārt saimnieki ciemiņus sagaidīja ar pašceptiem speķa pīrādziņiem un magoņmaizītēm, kas citos apstākļos neizraisītu mūsu izbrīnu, bet ne šajā gadījumā, jo, kā jau noprotat, Bruno ir vientuļais tēvs un našķus, ar meitu palīdzību, bija cepis pats!
Baudot kafiju spodrajā virtuvē, ko apskaust varētu pat čakla mājsaimniece, sākam sarunu par dzīvi. Bruno Īrijā dzīvo jau četrus gadus. Stāsts par braukšanu uz Īriju, pazīstams līdz mielēm – Latvijā Bruno bija paņēmis kredītu un, lai to ātrāk atdotu, tika pieņemts lēmums braukt peļņā uz ārzemēm. Izvēli par labu Īrijai noteica tas, ka šeit jau dzīvoja un strādāja mūsu stāsta varoņa māsa.
Pirmos divus gadus Bruno strādāja kādā privātā firmā, kurā, kā vēlāk izrādijās, par darbiniekiem netika maksāti nodokļi, bet pēc tam vienu gadu Droghedā labi zināmajā dārzeņu fasēšanas uzņēmumā “Natures Best”. Sākoties ekonomiskajai lejupslīdei, 2009. gada janvārī Bruno zaudēja darbu un vēl šobrīd viņam nav piešķirts bezdarbnieka statuss un, līdz ar to, arī pabalsts. Palīdzību šā jautājuma risināšanā Aleidzāna kungam apsolīja Lobzovas kundze.
Tālāk mūsu saruna risinās jau par personīgām lietām, Bruno bez mulsuma un kautrēšanās stāsta, ka ir vientuļais tēvs. Bet stāsta sākums meklējams laikā, kad Bruno Īrijā bija nodzīvojis nepilnu gadu. Toreiz pie viņa ciemos atbrauca meitas un no sarunām tētis uzzināja, ka mammai Latvijā ir draugs. Šī un droši vien arī citu iemeslu dēļ, meitas izteica vēlēšanos dzīvot ar tēvu Īrijā. Kopš tā laika Bruno, Dinijas un Sintijas dzīve rit Īrijā. Sākums, protams, nebija viegls – meitām pastiprināti bija jāapgūst angļu valoda, lai turpinātu skolas gaitas Īrijā, kā arī nācās risināt ar jauno statusu saistītās sadzīves problēmas. Tomēr ar laiku viss nokārtojās, Dinija un Sintija ātri apguva valodu un labi iejutās jaunajā skolā, kuru šovasar vecākā meita jau absolvēs, bet jaunākajai līdz tam vēl divi gadi. Īrijas valsts ģimenei piešķīra jaunu, trīs guļamistabu sociālo māju, kurā ģimene dzīvo nu jau divus gadus un nedēļā par to maksā 40 €, kā arī Bruno saņem vientuļā vecāka pabalstu.
Dinija un Sintija atzīst, ka neilgojas ne pēc mammas, ne Latvijas. Abām meitenēm ir labi panākumi mācībās un sportā (abas māsas nodarbojas ar karatē), par ko ir saņemtas dažādas balvas. Dinija šoruden uzsāks mācības koledžā, bet nākotnē sapņo kļūt par frizieri. Šī profesija saistoša šķiet arī jaunākajai māsai. Meitenēm ir daudz īru draugu gan skolā, gan dzīvesvietā.
Savukārt tētis visu savu laiku velta meitām, ģimene dzīvo draudzīgi un visu dara kopīgi, t. sk. rūpējas par mazo suņuku un zivtiņām akvārijā. Bruno vaļasprieks ir makšķerēšana, kam arī tiek atlicināts laiks. Ģimenes galva cer atkal atrast darbu, tādējādi jau tā nesliktos dzīves apstākļus padarot vēl labākus. Portāls baltic-ireland.ie no sirds novēl Aleidzānu ģimenei saticību, savu sapņu piepildīšanos un nezaudēt optimistisko skatu uz dzīvi!

FOTO: baltic-ireland.ie