Par dzimstību un migrāciju

Inese Riežniece (Norwich, UK)
Šķiet nevar nepamanīt pēdējā laikā publiskajā telpā aktualizēto jautājumu par dzimstības problēmām Latvijā un anti-abortu kampaņu. Un kā likums, pie katras ziņas tiek piedraudēts – ja neuzlabosies demogrāfija, tad piedraud ar migrāciju.
Protams, nebūsim jau naivi – skaidri redzams, ka šīs kampaņas autori ir PLL (politiskā apvienība “Par labu Latviju”, red. piezīme), bet rupori – viņiem piederošie mēdiji.

Var tikai minēt par iemesliem, kādēļ PLL politiķi šādas kampaņas veic. Bet ne par to es gribētu runāt. Mani vairāk uztrauc, vai patiesi tiek meklēti īstie cēloņi.
Par to, ka abortu aizliegšana neglābs Latviju, bet gan iegrūdīs vēl lielākās problēmās, jau rakstīju iepriekšējā bloga ierakstā. Šoreiz vairāk dzimstību un migrāciju.
Latvijas iedzīvotāju skaits sarūk. Par to nav šaubu. Protams, kad tiek rādītas statistikas līknes, redzam, ka dzimstība samazinās, mirstība pieaug. Tik tālu viss šķiet primitīvi un vienkārši. Tam seko arī politiķu visprimitīvākais aicinājums paaugstināt dzimstību, ierobežojot abortus. Bet vai viss tiešām ir tik vienkārši un primitīvi?
Man šķiet, ka politiķiem, kas tik naski baida latviešus ar iebraucējiem, garām paslīdējuši dati par pašu latviešu (korekti laikam būtu teikt – Latvijas valstspiederīgo) aizbraukšanu. Protams, precīzu ziņu jau nav, bet Īrijas Sociālo un ģimenes lietu ministrijas apkopotie dati liecina, ka uz Īriju pēdējos gados izbraukuši vairāk 44 tūkstoši, savukārt Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas (Home Office) dati liecina, ka uz Lielbritāniju pārcēlušies aptuveni 70 tūkstoši (mani ieskaitot). Salīdzinājumam – uz šīm 2 valstīm vien izbraukuši visi Liepājas, Kuldīgas un Saldus iedzīvotāji kopā ņemot. Un cilvēki turpina izbraukt. Un turpinās.
Slavenais Neo jebšu Ilmārs Poikāns šodien tvīto, ka salīdzinot 2007.gada jūlijā nodarbināto un 2010.gada marta bezdarbnieku skaitu, 3 gadu laikā kaut kur pa vidu pazuduši ir aptuveni 116 līdz 146 tūkstoši iedzīvotāju (tā kā Daugavpils un Rēzekne kopā ņemot). Mans pieņēmums – lielākā daļa vai nu ir izbraukuši no valsts vai arī strādā nelegāli.
Un te nu ir jājautā – ko dos klaigāšana par abortiem un dzimstību, ja cilvēki turpinās aizbraukt. Kuri tad būs tie dzemdētāji? Un ko dos, ja piedzemdēs un drīz vien sakrāmēs čemodānus un aizbrauks?
Līdzībās runājot – politiķi tagad mudina atgriezt vairāk krānu, domājot, ka piepildīs krūzi, kura ir saplīsusi. Varbūt vispirms salīmēt to saplīsušo krūzi un tad domāt par plašāku krāna atgriešanu?
Un to jau mēs zinām, kas ir ‘izsitis caurumu krūzei’ – aizbraukšanas iemesli ir dažādi – vieni aizbrauc mācīties, citi aizprecas, citi bēgot no rasisma Latvijā, citi piekusuši no Latvijas korumpētās un beztiesiskās vides, bet visbiežāk – ekonomisku iemeslu dēļ.
Bet ko darīt? Kā apstādināt aizbraucēju plūsmu? Nedomāju, ka te palīdzēs kaunināšana vai Grūtupa neaizbraukšanas reklāmas klipiņi. Kur nu vēl solījumi par skaisto nākotni pēc 18 gadiem.
Kāda kaunināšana vai kādas kampaņas palīdzēs ģimenēm, kam vienkārši nav ko ēst? Tām, kurām nav ko ēst TAGAD. Vai solījumi par skaistāku nākotni pēc 18 gadiem piepildīs viņu tukšos vēderus tagad?
Kas Latvijā noturēs tos skolotājus un ārstus, kuru darba vietas likvidē, bet alternatīvas nepiedāvā?
Un kas Latvijā noturēs ģimeni, kas ticēja Latvijai un uzsāka savu biznesu, bet kā izrādījās – krīzes un milzīgo nodokļu dēļ bizness ir apstājies, bet bankās ņemto kredītu piedzinēji klauvē pie durvīm?
Ko darīt tiem, kam visa ģimene jau ir prom un viņš viens Latvijā sitās kā pliks pa nātrēm?
Kāda kampaņa noturēs Latvijā cilvēku, kas par korupcijas gadījumu ziņoja KNAB un viņam skaidri un gaiši pateica – Latvijā viņš vairs darbu nedabūs (un nedabūja ar’ – vienmēr bija kāds, kas jaunajam darba devējam pačukstēja, ka šis bīstams cilvēks, jo var aiziet uz KNAB/VID utt.)?
Kas noturēs Latvijā sievieti, kas no darba valsts iestādē atlaista, kamēr bija bērna kopšanas atvaļinājumā un kura pēc tam nevar atrast citu darbu, kur maksātu vismaz tik, lai pietiktu Ls 200 par privātu bērnudārzu un Ls 150 par dzīvokļa īri un vēl kaut ko, ko ēst un apģērbties?
Kāda kampaņa palīdzēs Latvijā palikt sievietei, kuras tumšādaino bērnu uz ielas sit? Un kam pietiks dūšas mudināt Latvijā palikt geju, kam uz ielas uzbrūk dēļ tā, kas viņš ir?
Šos jautājumus varētu turpināt un turpināt… tik vien, ka Latvijas politiķi atbildes uz šiem jautājumiem nepiedāvā. Latvijas politiķi izvēlās fokusēties uz neīstajiem iemesliem demogrāfijas sarukumam. Vieglāk taču ir vainot abortus, nekā pašu radīto koruptīvo vidi Latvijā vai iznīcināto ekonomiku. Vieglāk solīt skaistu nākotni pēc 18 gadiem, nekā atzīt savas kļūdas 15 gadu garumā.
Cilvēki ir vīlušies Latvijā un aizbrauc. Un turpinās aizbraukt. Zinu ģimenes, kas ar saviem bērniem ārvalstīs pat vairs nerunā latviski. Kad jautāju kādēļ, atbilde bija: „Mēs tāpat neplānojam vairs Latvijā atgriezties un viņam ir Lielbritānijas pase”. Atļaušos minēt: lielākā daļa Latvijā neatgriezīsies. Skumji, bet fakts.
Tā vietā lai klaigātu par abortiem, vajadzētu gādāt, lai Latvija būtu tāda vieta, kur cilvēki gribētu dzīvot, bērnus dzemdēt un audzināt. Lai cilvēkiem nebūtu vēlme pamest šo valsti.
Un vēl kas – derētu arī domāt par dubultpilsonības atļaušanu. Tad nu pie Latvijas pilsonības noturētu aizbraucējus, kas ir gatavi pieņemt jaunās mītnes valsts pilsonību. Un kas zina – varbūt vecuma sentimenta vadīti varbūt arī atbrauks uz Latvijas laukiem savus pensijas gadus pavadīt (protams, par pensiju un uzkrājumiem, kas iegūti citā valstī).