Kas liktu aizbraucējiem atgriezies?

Inese Riežniece (Norwich, UK)
Pēc mana iepriekšējā ieraksta izvērsās diskusija par to, kas tieši būtu jādara, lai cilvēki neaizbrauktu, un kas aizbraukušajiem liktu atgriezties? Providus pētniece Dace Akule norādīja, ka emigrējušo iemeslus risinot, risina arī jautājumu par tālākas emigrācijas ierobežošanu. Tad nu šoreiz par aizbraucējiem un to iespējamiem iemesliem atgriezties.

Mans skats uz notiekošo nav diez ko cerīgs: kā jau rakstīju iepriekš – cilvēki aizbrauc un turpinās aizbraukt. Manuprāt, tie, kas aizbraukuši, lēmumu jau ir pieņēmuši. Parasti tas ir vienā virzienā: prom.
Un tomēr, lai tas nebūtu tikai mans viedoklis, nolēmu veikt tādu kā mazu aptauju – sociālajā tīklā Draugiem.lv vairākās domubiedru grupās – aptaujāju cilvēkus, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju, Īriju un Kanādu. Jautājums bija pavisam vienkāršs - Kam būtu jānotiek Latvijā, lai jūs vēlētos tur atgriezties?
Aptaujas rezultāti nebūt nav pārsteidzoši – atbildēs bija tieši tas, ko mēs jau visi zinām. Dominēja vispārējs pesimisms un neticība Latvijai, reti kurš izteica vēlmi atgriezties. Daudzi norāda, ka pārcelšanās uz citu valsti (īpaši, ja tas bijis ar visu ģimeni) ir bijis pietiekami sarežģīts un smags process, un nevēlas tam atkal iet cauri.
Apkopojot atbildes, tās varētu iedalīt tādās kā 3 kategorijās:
1) Jāmainās cilvēkiem, to attieksmei. Ar to visbiežāk domāta kultūra un cilvēku savstarpējās attiecības – spēja atvainoties, būt laipnam, tolerantam un godīgam. Cilvēki, kas ir iedzīvojušies Īrijā un Lielbritānijā, uzsver šo nāciju spēju uzticēties. Tieši uzticēšanās ir iemesls, kādēļ tur dzīve ir daudz vienkāršāka, kādēļ ir mazāk birokrātijas. Tam iepretim tiek stādīta Latvijā dominējošā vēlme krāpties, mānīties, kukuļot, un tam sekojošā tendence visu birokratizēt un kontrolēt.
2) Nepieciešamas būtiskas izmaiņas Latvijas politikā. Atbildēs izskan milzīga vilšanās esošajos politiķos, neticība. Ja citās valstīs valsts ir priekš cilvēkiem, tad Latvijā cilvēki ir priekš valsts un valstsvīru iegribu apmierināšanas un maku piepildīšanas. Daudzi uzsver nespēju ietekmēt politiķu lēmumus, politiķu nevēlēšanos sadzirdēt tautas vēlmes, politiķu dubulto dabu pirms un pēc vēlēšanām. Šajā sakarā izskan arī 2 galēji pretēji aicinājumi – boikotēt vēlēšanas, jo ‘nav par ko balsot’ (visi ir blēži) un gluži pretēji – ir jāsaņemas un jādodas balsot, lai kaut ko patiesi mainītu.
3) Un protams, bez pārsteigumiem – galvenais apspriežamais jautājums ir ekonomiskā situācija un ar to saistītās sociālās drošības garantijas. Cilvēki ir gatavi atgriezties, ja viņiem tiktu garantēts darbs un regulāri un pietiekami ienākumi (ar to domāta alga virs Ls 400 “uz rokas”, kas turklāt patiesi pārskaitīta uz kontu), ja zinātu, ka slimības vai bezdarba gadījumā valsts spētu parūpēties gan par viņiem, gan par viņu bērniem. Visbiežāk izskanējusī frāze: „vēlos dzīvot un nevis eksistēt”. Salīdzinājumam tiek minēts, ka Latvijā par minimālo algu cilvēkam ir jāizvēlas – pabarot izsalkušos bērnus vai apmaksāt elektrības rēķinu, lai neatslēdz. Turpretim Lielbritānijā ar minimālo algu var ne tikai visus rēķinus apmaksāt, bet pat dzīvot kaut cik cilvēcīgu dzīvi (Lielbritānijā minimālā alga par pilnas slodzes darbu ir apmēram Ls 700).
Bija arī tādi, kas dalījās pieredzē – bija kādu laiku dzīvojuši Lielbritānijā, bet sentimenta vadīti atgriezušies Latvijā. Kādu laiku mēģinājuši cīnīties un dzīvojuši „ar tukšu maku, bez darba, bez nākotnes”, līdz atkal devušies uz Lielbritāniju.
Izskanēja pat doma, ka patiesībā Latvija nemaz nav gatava uzņemt atpakaļ tos aizbraucēju tūkstošus, jo jau tagad reāli Latvijā trūkst gan darba vietas, gan bērnudārzi un labas skolas. Ja Latvija vēlas realizēt mērķtiecīgu tautiešu atgriešanos Latvijā, tad būtu jābūvē rūpnīcas, jārada darbavietas, lai, cilvēkiem atgriežoties, būtu šī garantija par darbu un drošības sajūta par nākotni.
Tāpat kā šķērslis tika norādīts tas, ka atgriežoties Latvijā būtu jāmaksā izveidojusies nodokļu starpība, ko daudzi uzskata par netaisnīgu.
Protams, vienlaikus izvērtās arī diskusija par to, kuram tad šīs izmaiņas jānodrošina – palicējiem vai aizbraucējiem. Daudzi atzina, ka pārmaiņas jāsāk ar sevi: mainoties pašiem cilvēkiem, mainīsies arī valsts. Tajā pašā laikā pārmaiņas ne vienmēr viegli nāk, piedzīvojot neveiksmes un vilšanos Latvijā, cilvēki galvenokārt nolēmuši būt paši savas laimes kalēji – ja nevar mainīt Latviju, tad brauc prom un paši maina savus dzīves apstākļus.
Kā jau minēju – aptaujā neizskanēja nekas tāds, ko mēs jau nezinātu.
Atliek vien skumji secināt: kamēr Latvija nemitīgi meklē savu Nokia un pārbauda Latvijas uzņēmēju spēju izdzīvot ekstrēmos apstākļos (nemitīgos nodokļu palielinājumos un korumpētā vidē) tikmēr Latviju pamet tie, kam pietiek uzņēmības mainīt, ja ne valsts, tad vismaz savu dzīvi.

FOTO: baltic-ireland.ie