Atbrauca ciemos un palika

Mēdz teikt, ka katram ir svarīgi, lai viņam būtu divi cilvēki, uz ko var paļauties, – savs ārsts un savs frizieris. Nav viegli tos atrast svešā zemē un iemesli tam ir vairāki. Ne visiem ir pietiekoši labas valodas zināšanas, pastāv dažādi aizspriedumi un mīti, kā arī tradīciju un mentalitātes atšķirības. Šoreiz stāstīsim par uzņēmīgu Īrijas latvieti, kura var kļūt par vienu no šiem diviem ļoti vajadzīgajiem cilvēkiem ikvienam.

Ir dzirdēta daudzu tautiešu raibā pieredze un stāsti par laba friziera meklējumiem gan salonos, gan starp tiem meistariem, kas strādā mājās. Arī es neesmu izņēmums un šoreiz dodos uz Smithfield, Dublin 7, kur nelielā un mājīgā skaistumkopšanas salonā kopš februāra saimnieko liepājniece Aija Bumbiere. Mūsu saruna notiek, kamēr frizierītes rokas darbojas ar šķērēm, fēnu un citiem amata piederumiem, un rodas iespaids, ka rāmums un miers tām nepavisam nav ierasts.
Aijas stāsts par ierašanos Zaļajā salā ir diezgan pārsteidzošs. Ja visbiežāk cilvēki saka, ka sākotnēji atbraukuši šurp peļņā uz pāris mēnešiem, pus gadu, gadu vai konkrētu laika periodu, tad viņa pirms sešiem gadiem atbrauca uz pāris dienām ciemos pie sava puiša, kurš Īrijā jau strādāja. Atbrauca un palika. Piezvanīja mammai un paziņoja, ka meklēs darbu šeit. Neskatoties uz to, ka bija gluži labs darbs Liepājā, frizētavā „Balbieris”. Aija stāsta, ka vēl tagad ir pateicīga par tur iegūtajām iemaņām, lielisku praktisko pieredzi un toreiz saņemtajiem pieredzējušo kolēģu padomiem.
Īrijā pēc pāris mēnešu ilgiem darba meklējumiem Aija sāka strādāt fabrikā, kurā tika izgatavoti mobilie telefoni, un tur aizritēja trīs gadi. Tad uzņēmumu slēdza un nācās meklēt darbu citur. Tā kā nu jau bija apgūta angļu valoda, Aija sāka strādāt savā profesijā – frizētavā Dublinā, Drumcondra. Un vērojot meistarītes roku veiklumu un sajūtot viņas iekšējo enerģiju, gluži loģisks šķiet arī turpinājums. Kad Aijai piedāvāja īrēt salona telpas un strādāt pašai sev, viņa piekrita. Ne bez šaubām un bailēm, bet tomēr riskēja. Noīrēja salonu, paši to izremontēja un pārkārtoja, paņēma nelielu kredītu, lai varētu iepirkt materiālus darbam, nokārtoja pašnodarbinātās statusu un sāka strādāt. Pilnīgi viena. Cerībā, ka varēs nopelnīt vismaz tik daudz, lai pietiktu īrei.
Šajā gadījumā risks ir attaisnojies. Nu jau Aijai vairs nav vienai jāstrādā garas stundas sešas dienas nedēļā, viņai ir divi palīgi – Evita Sīle, kura ir manikīre, liek gēla nagus un veic dažādas skaistumkopšanas procedūras, kā arī lietuviešu tautības frizieris, kurš dažas dienas nedēļā frizē vīriešus.
Par klientu trūkumu salonā Aija nesūdzas, šurp nāk gan latvieši, poļi, lietuvieši un citi iebraucēji, gan arī vietējie īri. To skaits pamazām pieaug, darba netrūkst un, kā jau vairumam frizieru, vislabākā reklāma ir darba kvalitāte. Savas profesionālās iemaņas Aija ik pa laikam pilnveido, apmeklējot dažādus seminārus un kursus. Meistare ir atsaucīga un pretimnākoša klientēm, kuras īpašos gadījumos nepieciešams apkalpot agrāk no rīta vai vēlāk vakarā, arī cenas ir pat ļoti pieņemamas.
Brauciens ciemos pie drauga ir izvērties par lielām pārmaiņām Aijas dzīvē. Nu jau viņi ir trijatā un audzina četrus gadus jauno dēliņu, kurš pašlaik izbauda sauli, jūru un ne tik bieži pieejamo vecmāmiņas gādību un rūpes Latvijā. Uz jautājumu par to, cik ilgu laiku Aijas mājas būs Zaļajā salā, viņai tikai pasmaida un parausta plecus. Varbūt tāpēc, ka bizness uzsākts pavisam nesen un laiks rādīs turpmāko, bet varbūt tāpēc, ka šī tēma pārāk smeldzīga… Viņa tikai atzīst, ka šeit cilvēki ir laipnāki un atvērtāki nekā Latvijā, klientiem ļoti svarīga ir arī komunikācija un saruna ar meistaru.
Šīs tikšanās rezultātā esmu ieguvusi skaistu frizūru, pozitīvas emocijas, vielu pārdomām un pārliecību, ka salonā atgriezīšos. Aija ir lieliska meistare, pie kam, viņai ir, kā tautā mēdz teikt, „viegla roka” ne tikai uz matu griešanu, bet, šķiet, arī attiecībā uz biznesu. Un milzīgas darbaspējas un drosme. Tieši tāpēc nav šaubu, ka šis ir tikai ceļa sākums.

FOTO: baltic-ireland.ie