Izklausījās pārāk labi, lai būtu patiesība

Lai cik bieži uzklausīta sieviešu rūgtā pieredze, kuras devušās strādāt uz ārzemēm, joprojām atkārtojas situācijas, kad sievietes izmisuma, naivuma vai vieglprātības vadītas uzticas svešiem cilvēkiem un nonāk tur, kur nebūt nevēlētos nonākt. Cilvēku tirgotāji darbojas un maldīgs ir priekšstats, ka tas notiek tikai trešās pasaules valstīs.

Šoreiz piedāvājam labdarības organizācijas Ruhama* publiskoto Beatrises (vārds mainīts) stāstu, īpaši tām sievietēm, kuras šobrīd varbūt šaubās – ticēt vai nē kāda daiļrunīga svešinieka solījumiem. Šim stāstam ir salīdzinoši laimīgas beigas – Beatrise ir drošībā un varbūt kādreiz spēs aizmirst visu ļauno, kas ar viņu noticis.

“Es esmu Beatrise. Esmu no nelielas pilsētas Latvijas austrumos. Dzīvoju kopā ar savu māti un divām jaunākajām māsām un tas bija ļoti grūts laiks, jo mamma bija ļoti slima, un bija maz iespēju nopelnīt naudu. Es jutos atbildīga par savu ģimeni un, lai savējos atbalstītu, strādāju gan par apkopēju, gan istabeni, kā arī darīju jebkuru citu darbu, ko varēju atrast.
Reiz brālēns iepazīstināja mani ar savu draugu Georgu, kurš teica, ka viņš varētu sagādāt darbu Īrijā par auklīti. Viņš teica, ka es varēšu dzīvot ģimenē, arī mācīties angļu valodu, un pelnīt pietiekami daudz, lai varētu dzīvot labi un sūtīt naudu arī uz mājām. Tas izklausījās pārāk labi, lai būtu patiesība. Tā arī izrādījās.
Kopā ar Georgu ierados Dublinā. Biju cerību pārpilna un satraukta pirms tikšanās ar ģimeni, kurā būs jāstrādā. Lidostā satikām īru vīrieti un ar auto aizbraucām uz kādu dzīvokli. Kad mēs tur nonācām, Georgs teica, ka man būs jāatmaksā visa nauda, ko esmu parādā par ceļu šurp. Es teicu, ka es varētu to izdarīt no savas auklītes algas, bet viņš smējās. Tad pēkšņi viņš iesita man pa vēderu un kad es paliku bez elpas, īrs mani sagrāba un viņi abi mani izvaroja. Tas bija ļoti sāpīgi, un man reiba galva. Kad tas beidzās, īrs paņēma manus dokumentus un teica, ka ir citi veidi, kā es atmaksāšu naudu, ko esmu parādā. Georgs teica, ka man vienkārši jādara viss, ko man liek, citādi cietīs mana māte un māsas. Viņš teica, ka policijā viņam ir paziņas, un neviens neticēs tam, ko es šeit teikšu.
Es gandrīz nerunāju angļu valodā, un pat īsti nezināju, kur atrados – es jutos slima un kā slazdā.
Dzīvoklī bija vēl trīs citas meitenes un mums bija jādalās ar istabām. Īrs sacīja, ka citas meitenes mani uzraudzīs un pateiks viņam, ja kaut ko nedarīšu pareizi. Tagad es domāju, ka to pašu viņš teica arī pārējām, bet tajā laikā es neuzticējos nevienam, tāpēc ar pārējām meitenēm pat īsti nesarunājos. Es tikai ierāvos sevī un centos izdzīvot dienu no dienas.
Dzīvoklī ieradās vīrieši un man bija pateikts, ka man jāpiekrīt seksam ar viņiem. Mobilais telefons varēja iezvanīties jebkurā laikā un vienalga, vai gulēju vai ēdu, man bija jāiet uz guļamistabu un jāgaida. Tas bija kā elektrošoks: katru reizi, kad telefons iezvanījās, viss mans ķermenis nodrebēja. Daži vīrieši bija ļoti rupji. Daži kļuva īgni un teica, piemēram, “tu varētu vismaz izlikties, ka pati izjūti baudu.” Dažreiz viņi man nodarīja sāpes vai nelietoja prezervatīvu, apgalvojot, ka samaksājuši papildus. Bet es nekad nezināju vai tā ir, man nebija kontroles pār to, kas notika. Es sastingu…
Kādu nakti ieradās Garda un aizveda mani no dzīvokļa. Redzot, cik biju nomocīta, viņi piezvanīja Ruhama. Es atjēdzos Ruhama drošajā mājoklī. Tur sievietes iedeva man normālas drēbes, pabaroja mani un ierādīja istabu, kur nomazgāties un atpūsties. Viņas teica, ka esmu drošībā un varu ar viņām parunāt, ja vēlos, bet es tikai gulēju. Es nevarēju runāt, un, lai gan sākumā nezināju, vai tiešām esmu drošībā, tur tomēr sāku justies mazliet drošāk.
No tā brīža lietas mainījās uz labo pusi. Es satikos ar sociālo darbinieci, kas pastāstīja par to, kas ir organizācija Ruhama un kā viņi varētu man palīdzēt. Viņa man neko neuzspieda. Kad Garda gribēja ar mani runāt, sociālā darbiniece nāca kopā ar mani, jo biju ļoti noraizējusies un nobijusies. Bet viņi tiešām vēlējās atrast Georgu un otru vīrieti, lai sodītu par to, ko viņi bija nodarījuši man un citām meitenēm. Ruhama piešķīra man arī konsultantu un es pamazām sāku stāstīt par to, kas ar mani noticis. Man palīdzēja sazināties ar ģimeni. Bija tāds atvieglojums uzzināt, ka viņi ir drošībā un viss ir labi. Es raudāju un raudāju.
Ir pagājuši daži mēneši un pateicoties Ruhama es atkal spēju uzticēties. Tas, ka man ticēja, kad es tomēr sāku stāstīt, nozīmēja ļoti daudz. Pagāja laiks, līdz es sapratu, ka man palīdz cilvēki, kas pretī neko no manis nevēlas.
Esmu bijusi tik pievilta un ievainota, bet šodien jau sāku justies atkal kā cilvēks. Tas notiek lēni, bet tagad vismaz es spēju atskatīties uz pagātni, es piedalos nodarbībās, sāku izvirzīt dažus mērķus un spēju saskatīt sevi nākotnē. ”

*Ruhama – 1989.gadā dibināta nevalstiska labdarības organizācija, kas Īrijā palīdz sievietēm, kas cietušas no prostitūcijas vai citiem seksuālās ekspluatācijas veidiem.

Foto: baltic-ireland.ie