Par tautas kalpu atalgojumu

Latvijas politiskajā dzīvē daudz ko varētu noregulēt ar tautas kalpu – deputātu un ierēdņu – atalgojumu. Respektīvi, tam būtu jābūt adekvātam stāvoklim valstī un „vienkāršu“ ļaužu ienākumiem.
Ar saviem priekšlikumiem par deputātu atalgojumu portālu baltic-ireland.ie iepazīstināja Pēdējās partijas deputātu kandidāts Ansis Ataols Bērziņš:

“Mans piedāvājums ir maksāt deputātiem nevis algu, bet pabalstu – pēc tāda paša principa, kā maksā sievietei, kad viņa dodas dekrēta atvaļinājumā, vai, attiecīgi, kādam no vecākiem bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Dzemdēt un uzaudzināt bērnu taču ir pienākums pret savu valsti un tautu? Tieši tāpat arī būt par deputātu ir pienākums pret savu valsti un tautu. Tātad apmaksas princips var būt tāds pats. Par procentu likmi vēl varētu diskutēt, varbūt tie varētu būt 90%, nevis 70%. Pabalsta minimālais apmērs varētu būt valstī noteiktā minimālā mēnešalga (ja jau parasts cilvēks ar to var iztikt, tad arī deputāts varēs), maksimālais – piecas minimālās mēnešalgas. Galvenais ir princips – ievēlēts par Saeimas deputātu, pilsonis nekļūst bagātāks un tā ienākumi nepalielinās. Valsts tam maksā pabalstu, kas tam ļauj saglabāt gandrīz tādu pašu dzīves līmeni, kā pirms kļūšanas par deputātu. Līdz ar to atkristu tie, kas „deputēšanos“ uzskata par savu labi apmaksātu pamatdarbu un palielinātos to īpatsvars, kas balotējas ideālu un pārliecības vadīti, kam būt par tautas kalpu ir gods, nevis ienākumu avots.
Protams, visādas piemaksas ancukiem, spēkratiem, dzīvokļiem un palīgu algošanai būtu jāatceļ: ja jau citi ļaudis spēj to maksāt no saviem ienākumiem, tad arī deputāts varēs – no pabalsta.
Kas attiecas uz ierēdņiem – ministriem, ministriju darbiniekiem u.tml., tad to atalgojums būtu jāpiesaista vidējajai algai valstī, piemēram, ministru prezidents varētu saņemt trīs vidējās algas, ministri – pa pustrešai u.t.t.. Reizi ceturksnī Centrālā statistikas pārvalde sniegtu ziņas par pēdējiem trim mēnešiem, un attiecīgi nākošos trīs alga tiktu maksāta saskaņā ar iepriekšējā ceturkšņa datiem. Tas šiem ļaudīm ļautu kaut nedaudz sajusties atkarīgiem no sava darba rezultātiem, kas, kā zināms, ir čaklumu un apdomību rosinošs faktors.
Pēc tāda paša principa arī pašvaldību darbinieku atalgojumu varētu piesaistīt vidējajam atalgojumam attiecīgajā pašvaldībā.
Bieži vien, kad publiskajā telpā ir runa par „svarīgu“ ļaužu atalgojuma samazināšanu, atskan saucieni, ka tad jau neviens sakarīgs speciālists nestrādāšot, visi aiziešot uz privāto sektoru vai vispār aizbraukšot uz ārzemēm. Ticiet man: strādās. Tikai ar citu motivāciju: nevis ar vēlmi nopelnīt, bet ar vēlmi padarīt savu valsti labāku, realizēt savus ideālus. Un tas nāks par labu mums visiem!”