K. Dimiters, mēs, Īrija, mūzika, draudze…

Dziesminieks Kaspars Dimiters:
“Pirms pāris gadiem, neko daudz un dziļāk par Īrijas latviešiem nezinot, rakstīju mūziku Ivara Zviedra dokumentālajai filmai “Sib-Īrija”. Dziesmu “Brīvība trimdā” veltīju saviem tautiešiem, ko Latviju postošie ekonomiskie grupējumi “maigi” deportēja. Lai kā cienīju īru folku, nostāstus par druīdiem un bardiem, ar latviešiem tas nu nekādi man nesaistījās.

Pat tad ne, kad šajā virzienā jau bija devušies pārdesmit tūkstoši letiņu. Un pat tad vēl ne, kad radās minētā dziesma. Arī es turpināju dzīvot aprobežoti klišejiskos priekšstatos par savu tautiešu jauno trimdu.

Nogurušu no divu mēnešu garumā ilgušās palīdzēšanas partijas “Visu Latvijai” jaunajiem politiķiem, no šī stāvokļa īru salā mani izcēla Imants Miezis – Īrijas letiņu konsolidētājs, kas vada vienīgo nopietno un lasītāko Īrijas latviešu portālu Baltic-Ireland.ie Imants ir arī aktīvs Dublinas luterāņu draudzes dzīves atspoguļotājs un visam “īru Latvijas” plašumos notiekošajam līdzi sekotājs. Ar mācītāja Uģa Brūklenes svētību, ērti izprintētajām biļetēm ķešā un jaunāko dēlu Stefanu Ezru līdzās devāmies ceļā. Pavisam īsi pirms pacelšanās gaisā vēl nodomāju, ka laikam labāk būtu bijis palikt mājās, jo ko es tur svešumā pie man svešajiem… Te doma aprāvās un es jau lidoju.

Ar Imantu lidostā tikāmies kā sen neredzējušies dienesta biedri. Senāk bijām tikušies Krimuldas Krusta skolas laikos. Pirmajā apkampienā iegailējās atmiņas no 90-to gadu sākuma pirmajiem apkampieniem ar Otrā pasaules kara trimdiniekiem Savienotajās Valstīs, Vācijā, Zviedrijā. Kaut kas pazīstams, taču tai pat laikā jauns un neparasts. Imants ir mans laikabiedrs, nekāda kara taču nav bijis un pavisam taču neesam sveši?

Viņa vitalitāte un pateicības pilnās liecības par zemi, valsti, tautu, kas pieņēmusi viņu un ļāvusi izbēgt izmisumam visai viņa ģimenei, deva dūres sitienam līdzīgu signālu pakrūtē – esmu dzīvojis banālu klišeju gūstā par saviem latviešu brāļiem un māsām šajā tikai man svešajā svešumā.

Man nebija nekādu mērķu, taču tas radās vienā mirklī: Kaspar, tev ir jāpārved mājup uz Tēvzemi kaut pirmā kripata liecības, ka viņi joprojām ir latvieši, ka mēs joprojām esam no vienas tautas miesas, ka, lai arī ar dažādiem ienākumiem, tomēr vienādi pārdzīvojam visu, kas notiek Latvijā.

Vienā tekstā par maz vietas visam, ko šajās dažās dienās piedzīvoju. Taču būtiskākais bija tas, ka man visu laiku smeldza sirds – līdzjūtībā savējiem dzimtenē un savējiem Īrijas trimdā. Vai tiešām tikai zaudējuši Tēvzemi mēs to iemīlam dzīvāk, apjēdzam savas identitātes dziļās saknes, kopības nozīmi, lai plašajā pasaulē viens otram nepazustu? Man vēl nav daudz un gatavu atbilžu. Tikai zinu – viņi, kas nav iejukuši vai nojukuši, dzīvojot sāpīgi tālu no mājām, pulcējas savā draudzē, klausās Dieva Vārdā, viens otrā, sirsnīgi pieņem mani un sajūt, ka neesmu ieradies formālā viesturnejā pie tiem, kas pelna vairāk par mani. Jā, viņi mani uzņēma kā ciemiņu, jo paši jau ir saraduši ar jaunajām mājām. Jā, es jutos svešs šai zemei un nedaudz atsvešināts šiem savējiem, taču tikai līdz bīrdim, kad pamodās zaudētā kopības apjausma. Un to taču vispirms esam zadējuši tur, Tēvzemes ārēs. Tur, Latvijā, esam ļāvušies, lai mūs sašķeļ mūsu tautai daudz svešāki ļaudis, kas tur joprojām runā latviski un arī pirms šīm vēlēšanām darīja visu, lai mūs šķeltu vēl un vēl. Dublinas un Limerikas latviešiem, ko sastapu pirmoreiz, jutos daudz tuvāks, kā tiem, kurus LV TV vai tīmekļa plašumos esmu spiests redzēt ik dienas daudzu gadu garumā.

Ar Īrijas latviešiem nu esmu Latvijas traģēdijas vienots. Neattaisnoju tos, kas joprojām klīst Īrijas plašumos viens otram pazuduši – gan tos vēl samedīsim. Protams, ja Latvija dos kaut vienu cerības signālu. Taču nu zinu, ka Imants Miezis ar savu ģimeni Dublinā, Uģa Brūklenes draudzes ļaudis, Indulis Antsons ar savējiem Limerikā ir mani draugi, par kuriem lūgšos un domāšu Latvijas Ceturtās atmodas atslēgā.

Šī atslēga bija man rokā, kad kopā ar simtiem Īrijas tautiešu virinājām vēlēšanu iecirkņa durvis, lai balsotu… Latvija ziņoja, ka vēlētāju aktivitāte bijusi nožēlojami zema. Īrija ziņo, ka latviešu aktivitāte šai pusē – nepieredzēti augsta. Es vēlēju kopā ar viņiem. Viņi nebalsoja par Latviju, uz kuru sūtīt no Īrijas naudu. Mēs visi kopā balsojām par Latviju, kurā atgriezties – dod Dievs, ka pēc jaunajām un vecajām trimdām beidzot uz visiem laikiem. Apmēram tādā smeldzošas cerības frekvencē dziedāju Dublinas draudzes Māceklības dienā, Limerikas latviešu pulciņā un dziļi dziļi savā sirdī. Ceru, ka vienbalsīgi ar savu dēlu Stefanu Ezru, kam šīs bija pirmās ārzemes. Ne pie dubliņiem vai limerikāņiem, bet pie latviešiem. Īrus iepazīt būs jāatbrauc citreiz.”

Portāls baltic-ireland.ie atgādina, ka Kaspara Dimitera un Stefana Ezras Dimitera turnejas noslēguma koncerts notiks šodien, 3. oktobrī, pulksten 15.30 24 Adelaide Road, Dublin 2. Ieeja par ziedojumiem.

FOTO: Arvis Ziemelis
www.arvisphotos.com