Īrijā ir lielākas izredzes sevi realizēt

Iegriežoties Īrijas dievnamos, ne viens vien varētu būt pievērsis uzmanību seno statuju izskatam. Sevišķi mazajās baznīciņās tās laika gaitā ir zaudējušas savu sākotnējo spožumu un izskatās gana bēdīgi. Taču, izrādās, Īrijā ir tikai daži meistari, kas spēj šo lietu vērst par labu. Kādā nelielā Īrijas preses izdevumā izlasīts raksts, kurā Raimondam Karveckim bija izteikta pateicība par vietējās baznīcas statuju restaurēšanu, ļāva noprast, ka meistars ir latvietis.

Mēs uzrunājām mākslinieku, lai uzzinātu vairāk par viņa darbu, dzīvi un nākotnes plāniem.
Stāsta Raimonds:
„Esmu no Rīgas, jau 10 gadus dzīvoju Īrijā, Killaloe pilsētiņā, netālu no Limerikas. Pirms 10 gadiem ar draudzeni atbraucām uz gadu piepelnīties, lai varētu nopirkt dzīvokli Rīgā, bet tā sanāca, ka esam mazliet aizkavējušies…
Vietā, kur mēs dzīvojam, ir tikai pāris latviešu. Lai arī sanāk tikties arī ar citiem latviešiem, vairākumā tomēr ir radušies īru tautības paziņas un draugi. Tādiem īstiem tusiņiem godīgi sakot nav laika un īpašas vēlēšanās, ņemot vērā 20 gadus ilgo darba pieredzi bāros un diskoklubos…. Viss tas līdz kaklam jau apnicis. 90-tajos gados sāku strādāt slavenajā krogā „Sēnīte” Rīgā uz Ģertrūdes ielas, pēc tam sekoja naktsklubi „Bimini” un „Olē”, tad atvēru savu bāru „Picasso”.
Gleznot man ir paticis vienmēr. Taču tajos laikos ar mākslu daudz ko nopelnīt nevarēja, tāpēc nācās bārus izvēlēties kā pamatdarbu, bet mākslu un restaurēšanu atstāt kā hobiju.
Kad atbraucu uz Īriju, brīvajā laikā turpināju nodarboties ar glezniecību, darbus sāku arī tirgot. Cilvēkiem patika, viņi pirka, daudzus darbus gleznoju arī uz pasūtījuma. Pirka īri, amerikāņi, francūži…
Vienmēr esmu vēlējies darīt un pelnīt ar to, kas patīk pašam. Bet bija riskanti pamest darbu un uzsākt savu biznesu. Tomēr, pateicoties krīzei un apstākļiem, radās izdevība realizēt sen iecerēto.
Esmu mācījies Florences Mākslas skolā pie brīnišķīgiem vecmeistariem, apguvis itāļu dekoratīvo glezniecību, kā arī vecmeistaru zeltīšanas tehnikas. Tur arī ieguvu jaunus draugus un paziņas.
Aktīvi sadarbojos ar Latvijas restaurācijas kompāniju „Restaurācijas centrs”, kura jau 20 gadus darbojas šajā jomā. Kopīgi ir paveikti daudzi restaurēšanas darbi.
Šeit, ciematā, jau biju pazīstams kā radoša personība. Sanāca tā, ka vietējai baznīcai bija jārestaurē viena statuja. Ar rezultātu vietējais mācītājs bija ļoti apmierināts, pēc tam sekoja vēl 11 statujas, tad vēl 4. Pēc tam par manu aktivitāti parādījās raksts avīzē un cilvēki paši sāka zvanīties un mani meklēt.
Cik zinu, Īrijā ir vēl tikai 2 meistari, kas nodarbojas ar reliģisko statuju restaurēšanu, viens Korkā, otrs Galvejā.
Īrijā ir daudz baznīcu un daudz veclaicīgu reliģisku statuju, kuras ir mēģināts restaurēt gan ar silikona palīdzību, gan ar parastām grīdas krāsām. Es uzskatu, ka to visu var paveikt daudz labākā veidā, izmantojot vecmeistaru tehnikas, kādas bija 100 gadus atpakaļ un atgūt statuju īsteno izskatu, kādam tam jābūt.
Par nākotnes plāniem grūti spriest. Ļoti jau gribētos vēl kādu laiku pavadīt Florencē, šī pilsēta mani iedvesmo. Vienmēr esmu gribējis atgriezties Latvijā, bet patreiz tur savu vietu neredzu. Šeit, Īrijā, ir lielākas izredzes sevi realizēt.”
Vēl tikai jāpiebilst, ka tikko ir nākusi klajā arī Raimonda mājas lapa, kurā iespējams apskatīt viņa atjaunotās statujas, kā arī izlasīt (gan tikai angļu valodā) par darbiem, kurus mākslinieks piedāvā veikt – www.ecclesiastical-restoration.com.
Šoreiz krīze un apstākļi ir spēlējuši pozitīvu lomu un pamudinājuši mākslinieku uzdrošināties un piepildīt savu sapni – nopelnīt, darot to, kas paša sirdij tuvs. Lai veicas!

Foto no Raimonda Karvecka personīgā arhīva