“Puķu un dārza trakums” turpinās arī Īrijā

Cik dažādi ir latvieši Latvijā, tikpat dažādi esam arī šeit, Īrijā. Dzīvojam kur nu kurais, darām dažādus darbus un, protams, arī brīvo laiku pavadām atšķirīgi. Kādam hobijs ir dziedāšana korī vai dejošana, citam – kandžas dzīšana, vēl kādam makšķerēšana. Citi audzē puķes. Aizrautīgi, ieliekot milzīgu darbu, mīlestību un pacietīgi gaidot sava darba rezultātus.

Līga Platā ir Īrijā kopš 2005.gada. Atbrauca uz Rušu, lai strādātu, kā ļoti daudzi latvieši, lauksaimniecībā. Pastrādājusi aizbrauca atpakaļ uz Smilteni, bet vēl pēc laiciņa tomēr atgriezās Zaļajā Salā. Nu jau šeit viņa ir sastapusi savu draugu, šeit dzīvo visi trīs viņas bērni – dēls un divas meitiņas, šeit top Līgas izsapņotais un pēdu pa pēdai pašas rokām izkoptais puķu dārzs.
Gandrīz neticami skan Līgas atzīšanās, ka kādreiz ar dārzkopību un zemes darbiem bijusi uz „jūs”, līdz pavisam vienkārši noticis „klikšķis” un viss mainījies. Kā Līga raksta savā dārzkopja profilā portālā garden.ie, aptuveni pirms 10 gadiem viņa „saķērusi kādu bacili”, kura nosaukums ir – “puķu un dārza trakums “… „ Pie ārsta es negāju, tāpēc šis bacilis joprojām ir manī”.
Neklātienē mācījusies Bulduru dārzkopības tehnikumā un sapratusi, ka viņas kultūra ir puķes. Līga stāsta, ka ir pāraugusi to posmu, kad dobēs patika stādīt jebko. Tagad gan internetā, gan veikalos viņas interesi raisa tie augi, kas ir neparasti, atšķirīgi no tā, kas redzams gandrīz visās puķu dobēs. Kad pirms 2 gadiem sākuši dzīvot tagadējā mājvietā, visapkārt bijis tikai lauks. Nu jau ir gan puķu dobes, gan zālājs, gan neliels garšaugu dārziņš un sakņu dārzs.
Zeme šai apkaimē ir mālaina un smaga, lai to apstrādātu, „jāķer” mirklis, kad tā nav ne par slapju, ne par sausu, stāsta Līga. Jau pirms tikšanās viņa uzsver, ka dārzs vēl ir tapšanas stadijā, un tā īsti nav ar ko lepoties. Protams, daudz kas tikai vēl top, tomēr diezin vai dārzā vispār kādreiz pienāk mirklis, kad dārzkopis var teikt – nu ir viss padarīts. Skatoties uz dobēm, grūti pat iedomāties, cik daudz darba tajās ieguldīts, bet labi sajūtams, ar kādu rūpību un gādību viss darīts. Pašlaik Līgas dārzā acis priecē pavasara puķes – prīmulas, narcises, hiacintes, tulpes, sniega rozes un dažādi citi ziedoši un smaržojoši brīnumi. Savukārt nelielā siltumnīciņā podos un podiņos, kastēs un kastītēs aug vai vēl tikai gozējas saulē dažnedažādi augi, kas gaida vai nu stādīšanu Līgas dobēs, vai arī aizceļošanu pie kādām citām gādīgām rokām.
Vietējie apbrīno un gandrīz neticīgi jautā, vai tiešām Līga visu izaudzē pati. Īri dārzu ierīkošanu visbiežāk atstāj ainavu arhitekta ziņā, nav daudz cilvēku, kuriem puķkopība ir tik nopietna aizraušanās kā Līgai.
Lielu daļu sēklu un stādu Līga iegādājas internetā, te viņa arī komunicē ar līdzīgi domājošiem Īrijas dārzu entuziastiem – stāsta par sevi, ievieto sava dārza fotogrāfijas, dod padomus un jautā, ja pašai tas nepieciešams. Viņa atzīst, ka tieši rakstīšana portālā garden.ie palīdzējusi labāk iemācīties angļu valodu, īpaši rakstību. Līga atceras, ka agrāk pārpratumu dēļ dažkārt gadījies arī apvainoties par kādiem domubiedru jokiem profila komentāros. Iespējams, ka tieši problēmas ar angļu valodu ir iemesls tam, ka starp Līgas dārzkopjiem – domubiedriem nav neviena latvieša.
Cik mazrunīga Līga ir attiecība uz sevi, tik aizrautīgi viņa stāsta par savām puķēm. Gan par tām, kas aug dobēs visapkārt mājai, gan par orhideju kolekciju, kas „dzīvo” mājā uz palodzēm – par tām Līga stāsta ar īpašu lepnumu un jūtams, ka tās tiek lolotas ar sevišķu rūpību un mīlestību. Eksotiskās skaistules ir atceļojušas no dažādām pasaules malām, daļa vēl mājo pavisam mazītiņos podiņos un krāj spēkus ziedēšanai.
Arī par nākotnes plāniem Līga neko daudz nestāsta. Vien ar smaidu piemin to, ka savam draugam piedraudējusi, ka nedzīvos mājā, kurā nebūs ziemas dārza, un ka visvairāk vēlētos uz šejieni pārcelt Latvijas vasaras.
Pāris Latvijas ziemas, šķiet, jau Zaļajā Salā piedzīvotas, atliek cerēt, ka pienāks laiks arī vasarām…

FOTO: baltic-ireland.ie