Piektdiena, 20. decembris, Varda dienas: Minjona, Arta

Es savai valstij nebiju vajadzīga draugiem.lv

- 10.11.2011
Sadaļas: Mēs Īrijā - Atslēgvārdi: , ,

Sandra Caune uz Īriju atbrauca gandrīz pirms 8 gadiem. Aiz muguras jau bija darbs gan kā kultūras un tirdzniecības jomas darbiniecei, gan pirmā personīgā biznesa soļi Latvijā, gan zināms ārzemju „rūdījums”, kas iegūts 6 mēnešus strādājot Amerikā. Tur Sandra nepalika vairāku iemeslu dēļ. Vispirms – nebija to apstākļu un iespēju, ko solīja kompānija, kas darbu piedāvāja (pie kam – pilnīgi oficiāli, noformējot ASV darba vīzas). Otrs, šķiet, svarīgākais iemesls bija fakts, ka Latvijā bija palikuši abi viņas puikas, no kuriem jaunākajam toreiz bija vien 10 gadi un mamma saprata, ka, ja nu kas, tad attālums ir pārāk liels, lai ātri nokļūtu mājās.

Viņa atgriezās Latvijā ar cerībām un vēlēšanos strādāt turpat mājās un būt kopā ar dēliem. Tomēr, tāpat kā dila Amerikā nopelnītā nauda, tāpat saruka arī cerības nodrošināt savu un bērnu iztikšanu Latvijā. Bez darba Sandra nekad nav bijusi. Arī tolaik strādāja nenormāli smagi, saņemot par to ārkārtīgi mazu algu un praktiski neredzot savus bērnus. Ziemā naudas pietika vien rēķinu nomaksai, visu laiku bija jācīnās par izdzīvošanu.
“Es nedzīvoju, es vienkārši eksistēju. Man bija jāizvēlas – vai nu sēdēt un raudāt, vai ņemt somas un raudošai aizbraukt…”
Sandra saprata, ka patiesībā lielas izvēles nav. Bērni jāapģērbj, jāpabaro un jāizskolo, bet mājās palīdzību nav no kā gaidīt. Atlika vien kārtot čemodānu un aizbraukt, šoreiz pie savas draudzenes, kas tolaik jau strādāja Īrijā.
Sākums, kā jau vairumam, nebija viegls. Valodas zināšanas bija niecīgas, līdzpaņemto naudu nācās aizsūtīt atpakaļ uz mājām, jo tur palikušajiem bērniem vajadzēja ēst. Pēc trīs nedēļām Sandra sāka strādāt un labu laiku bija tikai darbs, darbs un darbs. Viņa atceras, ka strādāts tika apmēram 18 stundas dienā, vairākās darba vietās – gan B&B virtuvē un slimnīcā, gan tīrot privātmājas.
Puikas palika Latvijā, it kā ar vecmāmiņu, kura pāris reizes nedēļā viņus apraudzīja un aizveda pa zupas katliņam, bet reāli – vieni paši. Vecākajam tolaik bija 16. Tomēr Sandra atzīst, ka šī patstāvība dēliem nāca tikai par labu un viņas puikas ir izauguši par krietniem cilvēkiem, pretstatā daudziem, kuriem mammas bijušas vienmēr blakus. Šobrīd vecākajam dēlam ir savs bizness, bet jaunākais par pārsteigumu savējiem tika budžeta grupā Stradiņa Universitātē un pirmo gadu studē medicīnu.
Pati Sandra šobrīd dara to, kas viņai pašai patīk. Vispirms, strādājot slimnīcā, viņa izmācījās par medmāsas palīgu, pēc tam iestājās Biznesa vadības koledžā un saprata, ka viņai ļoti patīk mācīties. Nu jau BVK ir ar izcilību pabeigta, paralēli arī iegūti skaistumkopšanas speciālistes un holistiskās masāžas terapeites diplomi. Uzņēmīgā latviete ir Īrijā uzsākusi savu biznesu – saimnieko divos skaistumkopšanas salonos Dublinā. Pirmais pagājušā gada aprīlī tika atvērts Santry un otrs šogad Clondalkin. Sandra atzīst, ka iespēja atnāca pati. Radās izdevība nopirkt telpas Santry, kur iepriekš jau bija salons, un bija vēlēšanās uzsākt savu biznesu. Sandra ir laimīga, ka var darīt to, kas viņai patiešām patīk. Miljoni pagaidām nav nopelnīti, taču svarīgākais ir gandarījums, kad klienti novērtē darbu, ar pateicību sakot: “Sandra, jums ir zelta rokas!”
Bizness nekur nav viegls, arī Īrijā. Sandra to uzsāka visneizdevīgākajā brīdī – tieši krīzes smagākajā gadā. Nodokļu slogs nav mazs, algas jāmaksā un beigu beigās dažkārt ir tā, ka visiem no šī biznesa kaut kas tiek, izņemot pašu īpašnieci. Ne velti viņa pati vēl līdz šī gada septembrim uz pus slodzi strādāja slimnīcā. Tomēr Sandra tic un cer, ka viss izdosies un iesāktais turpināsies un attīstīsies.
Mazliet smeldzīga ir atziņa, ka visas iespējas ir atnākušas mazliet par vēlu un ir lietas, ko viņa nevarēs vairs izdarīt.
“Un tomēr, šai valstī tavs vecums nevienu neinteresē, tikai tas, ko tu vari izdarīt un paveikt.” Viņas acis iedegas un seko stāsts par to, kā 35 gadu vecumā Latvijā saņemts atteikums uz pārdevējas darbu veikalā, atklāti pasakot – mums vajag jaunāku… Neskatoties uz to, ka Sandrai bija lieliska darba pieredze tirdzniecībā, arī vadošajos amatos, un viņa bija gatava strādāt par pārdevēju. “Es to neaizmirsīšu, kamēr vien dzīvošu. Es savai valstij to nevaru piedot, ka nebiju tai vajadzīga, neskatoties uz manām zināšanām, pieredzi un vēlmi strādāt.”
Tieši gatavības, varēšanas un gribēšanas strādāt trūkst jauniešiem šeit. Sandras lielākā rūpe ir par to, ka viņai ir darbs, ko piedāvāt, bet nav atbilstošu darbinieku. Diemžēl šejienieši nezina, ko nozīmē strādāt. Tieši strādāt, nevis nākt uz darbu. Nāk meitenes ar kaudzēm diplomu, taču viņas nevar padarīt darbu.
“Es varētu lasīt lekcijas par to, kāda ir viņu attieksme. Viņi nesaprot, ka naudu maksā par padarīto, ne par to, ka esi atnācis.”
Sandra ar smaidu saka, ka viņai ir paveicies ar latviešu meiteni Lieni, kura strādā otrā salonā Clondalkin. “Vajadzētu vēl divas tādas darbinieces un viss būtu kārtībā.”
Latvieši būtu gatavi strādāt un darīt to labi, taču lielākā problēma ir valodas zināšanu trūkums. Sandra iesaka visiem mācīties valodu – tas šeit dzīvojot ir jāsaprot, ka bez valodas neko saniegt nevar. Viņai paveicās – atbrauca ar pavisam nelielām valodas zināšanām, bet nokļuva angliski runājošo kolektīvā. Gan viesnīcā, gan slimnīcā nebija izvēles, bija jāmācās. Sandra saka, ka vislielākie nopelni valodas zināšanu apguvē ir viņas īru draugam, kurš pat savulaik izgājis speciālus kursus, lai viņai šajā ziņā palīdzētu.
“Mana draudzene saka, ka atbraucot uz šejieni, mēs tikām pa gabaliņam vien salipināti pilnīgi no jauna, un es viņai pilnībā piekrītu. Es šeit iemācījos dzīvot, nevis eksistēt. Nekad un nekur neesmu saņēmusi tik daudz labu vārdu.”
Mazais, mājīgais salons Santry, kurā tiekamies un sarunājamies, ir piepildīts ne vien ar eksotisku smaržu, klusinātu mūziku, bet arī ar Sandras rāmo smaidu, optimismu un gaišumu. Tāda kā maza oāze steidzīgajā un rūpju pilnajā pasaulē. Tas vieš cerību, ka Sandrai viss izdosies un turpmākais ceļš vedīs tikai kalnup.

FOTO: baltic-ireland.ie


  1. ..nu neesi ,Sandra ,vienīgā ,mūsu ir daudz pa visu pasauli,neko darīt ,bet mēs esam vajadzīgi tikai vēlēšanās un lai maksātu nodokļus,kuriem ir tieksme pazust bezdibenī…

  2. Ko lai saka – C’est la vie.
    Lai izdodas viss iecerētais Īrijā!!!

  3. Vai kads nezin, kura vieta Clondalkina Sandrai ir salons un ka saucas?

  4. Clondalkinas salons: Clondalkin Leisure Centre, Nangor Road, Dublin 22
    Tel -01-4670727 – Mob -085 8590059
    Email: savvibeauty2@gmail.com
    http://www.savvibeauty.ie/about_us.html



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie