Lāčplēša diena kā darbības vārds

Reiz Latvijā 1918. gadā no emigrācijas atgriezās daudz to latviešu, kuru sirdīs dzīva bija Latvijas valsts ideja. Tam sekoja 1919. gada novembris, kad pret 50000 Golca un Bermonta vīriem pretī stājās tikai 10662 latviešu kareivji un mazliet vairāk kā pussimts latviešu virsnieku. Un viņi uzvarēja! Novembrī dzima Latvijas valsts. 11. un 18. novembris Latvijas vēsturē ir vieni no svarīgākajiem ierakstiem. Vai ir iespēja, ka pagātne varētu atkārtoties? Brīvības cena visos laikos ir bijusi ļoti augsta.

Šo simts gadu laikā ne viens vien zābaks bradājis Latvijas zemi. Mūsu paaudzes notikumi – Stagnācija, Perestroika, Atmoda, PSRS sabrukums, dižķibele… Šodien masu medijos runā, ka vienīgais, kas mums no neatkarības ir palicis, ir 4.maija un 21. augusta deklarācijas. Kapēc?

Kāpēc pēdējās desmitgades pēc neatkarības atgūšanas vidējais izceļošanas temps no Latvijas sastāda  apmēram vienu Madonu gadā? Reālā patiesība ir tāda, ka kādas interesantas politikas vadībā “Latvijas zaudējumi no pēdējo desmit gadu emigrācijas pēc visai piesardzīga vērtējuma ir ap 100 miljardiem latu. Tomēr vislielākais zaudējums ir Latvijā nepiedzimušie bērni”, norāda šā gada “Spīdolas balvas ekonomikā” ieguvējs, Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors M. Hazans. Kā atzīst profesors, “vairs nevajag zīlēt, vai ir aizbraukuši 100 tūkstoši vai 200 tūkstoši, nevajag fantazēt, ka varbūt puse jau ir atpakaļ un nemaz tik traki nav. Lielākais zaudējums no aizbraukušajiem nav tikai tie miljardi latu, ko viņi vairs nedos Latvijas ekonomikai, bet reproduktīvais zaudējums. Šeit nedzims viņu bērni, arī tie vairs nestrādās un nemaksās nodokļus Latvijā, un viņiem arī vairs nedzims bērni šeit. Novērtēt patieso emigrācijas zaudējumu ir ļoti smagi”. Dzimstības dati Latvijā satriecoši rāda to, ka zārki tiek pirkti vairāk kā bērnu ratiņi.

Ko izbraukušajam latvietim varētu nozīmēt Lāčplēša diena? Ne kā vēsturisks notikums, bet gan kā personīgais darbības vārds. Ar ko varētu sākties šis darbības vārds? Katram ar sevi, droši vien! Varam droši uzskatīt, ka mūsdienās varonība ir darba meklējums, uz laiku aizbraucot no dzimtenes, lai saviem bērniem vai vecākiem  godīgi nopelnītu iztiku un dotu to labāko. Varonība ir nedzīvot otram latvietim “uz kakla”, tajā pat laikā neļaujot otram latvietim kļūt par bezjūtīgu vergturi. Varonība varētu būt arī katra latvieša iekšējā cīņa par savas ģimenes saglabāšanu. Jo tieši no ģimenes sākas valsts! Latviešu valodas mācīšana mājās savam bērnam laikā, kad bezcerīgi ir gaidīt labvēlību no dzimtenes valdības vietējās ārzemju latvju skoliņas virzienā. Varbūt aizvērto Latvijas skolu vietā šeit, ārzemēs, atvērt jaunu sestdienas skolu? Reiz pirmskara Latvijā 19 gadu laikā tika uzbūvētas 373 jaunas skolas, tas ir, apmēram, 15 skolas gadā. Varonība – aizdegot sveces stāstīt saviem bērniem un mazbērniem par Latviju, tās vēsturi, par laikiem, kad izšķīries Latvijas liktenis, un cilvēkiem, kas Latvijas brīvību ir sargājuši drosmīgi un pašaizliedzīgi. Vai gluži vienkārši – jebkur pasaulē, ikdienā prezentēt sevi kā cilvēku - godīgu, strādīgu, augstas kultūras, pieklājības un apziņas paraugu. Kā cilvēku un Latvieti ar lielo burtu. Tomēr –  paturot prātā tālo 11. novembri.

Ir atkal jāsāk viss no sākuma. Ir par agru rakstīt nekrologu latviešiem. Valsti arī vēl var atgūt! … Vēl var…

FOTO: baltic-ireland.ie