Katrs piektais iebraucējs no Latvijas – fiktīvo laulību upuris

Pirms 11 gadiem, kad Īrijā ierados es, un arī pēc tam, latvieši šeit tika minēti tikai un vienīgi kā čakli darba darītāji. Bet kas notiek tagad? Apskatot skaitļus par šī gada pirmajiem deviņiem mēnešiem, redzams, ka 1735 Latvijas valstspiederīgie ir saņēmuši jaunus PPS numurus, no tā atskaitām 440 šajā laikā dzimušos bērnus un sanāk, ka apmēram katrs piektais jaunais iebraucējs no Latvijas ir fiktīvo laulību upuris.

Biedējoša tendence, kam vispiemērotākais apzīmējums būtu – epidēmija.
Lai ieskatītos šī šausmu stāsta aizkulisēs, uz sarunu aicināju Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā Padomnieci, Konsulārās nodaļas vadītāju Viju Bušu.

L.O.: Vai arī vēstniecības aprēķini liecina, ka katrs piektais jaunais iebraucējs no Latvijas ir fiktīvo laulību upuris?
V.B.: Jāatceras, ka pagaidām neapzināts skaits no PPS numuriem ir piešķirts arī bērniem, kuri dzimuši Latvijas pilsoņu aprēķina laulībās ar Pakistānas, Indijas, Bangladešas un citu valstu pilsoņiem. Bet šodienas realitāte tāda arī ir – tā kā bez PPS numura nav iespējams Īrijā apprecēties, tad liela daļa no šogad saņemtajiem PPS numuriem noteikti ir izsniegta Latvijas pilsonēm, kuras ir iesaistītas fiktīvajās laulībās.

L.O.: Kas notiek ar līgavām, kad tās ir pieņēmušas piedāvājumu precēties Īrijā ar ārvalstnieku, lai viņam palīdzētu ar vīzu, vai arī ļāvušās noticēt darba iespējai Īrijā?
V. B.: To vislabāk jautāt meitenēm pašām vai laulību organizatoriem, bet vēstniecībā saņemtā informācija ļauj radīt šādu ainu: pārsvarā meiteni pēc ierašanās Īrijā sagaida Dublinas lidostā, pie tam, nereti sagaidītāju vidū ir latvieši. Viņa tiek aizvesta uz māju vai dzīvokli, kur tiek izmitinātas telpās, kas bieži vien jādala ne tikai ar līgavaini, bet arī ar citiem. Piemēram, vienā no pakistāņu īrētām mājiņām St. James hospitāļa tuvumā Dublinā, kuru vēstniecībai bija iespēja redzēt, sniedzot palīdzību cilvēktirdzniecības (CT) upurim, tika izmitināta strādāt atbraukusī līgava. Nelielajā mājiņā dzīvoja arī latviešu puisis, kurš organizēja laulību; draudzene no Latvijas, kura pierunāja braukt strādāt uz Īriju; viņas draugs pakistānis; vēl viena latviešu meitene mātes cerībās ar savu pakistāņu draugu un vēl daži pakistāņi. Bez cerībām izrauties no šīs vides gadiem. Daudzos gadījumos tiek paņemtas pases, netiek atstāta nauda, par visu maksā līgavainis, tiek piešķirta nauda ikdienas tēriņiem ap 20 EUR nedēļā. Atsevišķos gadījumos, kad līgavainis ir pārticīgāks, vai nepieciešams „nomierināt” atbraukušo līgavu, lai viņa nepārdomā, meitenei tiek ļauts iepirkties – lētas drēbes un citi sīkumi. Meitenēm pārsvarā ir jāuzturas mājās un tās jāatstāj kopā ar pavadītājiem, pie tam šī nosacītā ieslodzīšana pārsvarā nenotiek vardarbīgi, bet dabīgi. Meitenes, īpaši, ja viņas ir no provinces un tikko sasniegušas pilngadību, pirmo reizi ir nokļuvusi svešā valstī, tāpēc nezina, kurp doties un nevar arī sazināties vājo vai vispār neesošo angļu valodas zināšanu dēļ. Parasti meitenei no atbraukšanas brīža vairs nav privātās dzīves (ja nu vienīgi komunicējot kādā portālā, piemēram, „draugiem.lv”). Un nav iespēju turpināt mācības vai iziet profesionālo apmācību, izņemot, ja reizēm paveicas ar darbu nākamā vīra nelielajā restorānā vai veikaliņā. Bet visdrīzāk darba vieta tiks nodrošināta fiktīvi tāpat kā pašas laulības, jo ES pilsonei ir jābūt nodarbinātai, lai vīram būtu iespējams saņemt uzturēšanās atļauju. Un nedomājiet, ka šeit aprakstīta recepte fiktīvām laulībām – katrs gadījums ir individuāls un problēmas, kas rodas vienai vai otrai meitenei, kura ir iekļuvusi fiktīvo laulību slazdā, ir pavisam atšķirīgas, kā arī bieži vien nelabojamas.

Turpinājumā meitene tiek aizvesta uz dzimtsarakstu nodaļu – sākumā, lai iesniegtu dokumentus, un otrreiz, lai vienotos par laulības reģistrācijas datumu un samaksātu nodevu. Starplaikā meitene noteikti apmeklēs vēstniecību, vēršoties pēc Latvijā izsniegto dokumentu apstiprinājuma, kā to nosaka 2010. gada 2. septembrī apstiprinātās vadlīnijas Īrijas dzimtsarakstu nodaļām. Nezinu, cik apjukušas un bezpalīdzīgas viņas izskatās dzimtsarakstu nodaļā, bet vēstniecībā mēs gandrīz ikdienas redzam meitenes, kuras neizprot, kas viņām ir vajadzīgs un kāpēc viņas ir atnākušas uz vēstniecību. Parasti viņas pavada līgavainis vai laulību organizators. Pēdējā laikā laulību organizētāji ir tieši Latvijas pilsoņi, kas pavada līgavas uz vēstniecību, palīdz aizpildīt iesniegumus un apmaksā pakalpojumu. Un tad meitenes ir gatavas kāzām, pēc kurām turpinājums gan katrai ir savs – liela daļa, ja vispār dzīvo kopā, tad tādā nometnē kā aprakstīts augstāk, bet citas dodas atpakaļ uz Latviju vai meklēt laimi tālāk Īrijā. Dažas turpina uzsāktās attiecības, kurās dzimst arī bērni – pēc vēstniecības aplēsēm pēdējo gadu laikā vairāki simti šādu bērnu reģistrēti Latvijas pilsonībā.
Pēc laulībām tikai viena lieta visām tautietēm vēl ir kopīga – viņu pases kopā ar laulības apliecību tiek atdotas īru juristam, kurš palīdz noformēt trešās valsts pilsonim tik ļoti nepieciešamo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to Latvijas meitenei vismaz pāris reižu kopā ar vīru ir jāapmeklē Īrijas imigrācijas dienests, kā rezultātā vīram tiek izsniegta t.s. „zelta” imigrācijas karte. Šajā brīdī daudzām līgavām nokrīt rozā brilles, jo laipnais, smaidīgais ārvalstnieks ir kaut kur pazudis, bet viņa vietā parādījies vīrs, kuram ir zudusi interese par latviešu meiteni, vai vēl vairāk rodas vēlme viņu izmantot arī citiem nolūkiem un likt paklausīgi izpildīt „ģimenes galvas” pavēles. Pēdējo gadu laikā sapnis par laimīgu ģimeni ir izsapņots vismaz 8-9 gadījumos no desmit.

Līdz Īrijas Augstākās tiesas lēmumam februārī, kas aizliedz turpmāk policijai un dzimtsarakstu nodaļām iejaukties laulību slēgšanā, jo nav atbilstošas likumdošanas, vēstniecībā varēja sastapt vidēji 2-3 meitenes nedēļā, kuras kaut kādā veidā bija saistītas ar laulībām ar trešo valstu pilsoņiem. Sākot ar aprīli, situācija ievērojami pasliktinājās un nu jau ik dienas vēstniecībā dienaskārtībā ir šis jautājums – gan lūgumi nokārtot nepieciešamās formalitātes laulības slēgšanai, gan palīgā saucieni no cietušajām meitenēm, gan konsultāciju lūgumi, kā šķirt laulību vai atrisināt ģimenes problēmas, kad vīrs pieprasa pamest mājas, jo latviešu meitene vairs nav nepieciešama.

Pašlaik katru nedēļu 5-6 meitenes ierodas vēstniecībā, nereti tikai 18 gadu vecas, tikko atbrīvotas no aizbildņa gādības vai sociālās aprūpes iestādes. Šajā gadā vien ar nodomu precēties vēstniecībā vērsušās 27 meitenes 18-19 gadu vecumā.

Dati par līgavu sociālo stāvokli apkopoti par 235 meitenēm, kuras vēstniecības redzeslokā nokļuvušas laikā no 2010. gada vasaras. Un varbūt šie cipari liekas niecīgi attiecībā pret Latvijas valstspiederīgo kopskaitu, tomēr pašreizējā demogrāfiskajā situācijā tā ir vēl viena zaudēta tautas daļa nu jau tūkstošu apmērā. Un šo daļu visdrīzāk vairs nesastapsim, ne tikai dzīvojot pilnvērtīgu dzīvi Latvijā, bet arī Īrijā tautiešu pasākumos, mēģinot saglabāt nacionālo identitāti. Jo identitātes vairs nav.

L.O.: Nepārkāpjot personas datu aizsardzību, ir kādi piemēri, ko minēt, kas apliecina, ka tā ir vistīrākā cilvēktirdzniecība nevis kvēla mīla no pirmā acu uzmetiena?
V.B.: Varbūt sākšu ar vienu nesenu un samērā smieklīgu (caur asarām) atgadījumu.
Novembra sākumā vēstniecībā vērsās meitene no Balviem ar lūgumu izsniegt izziņu par ģimenes stāvokli laulībām ar Marokas pilsoni Korkā, Īrijā. Meitene, kuru sauksim par Letīciju, nevarēja norādīt iesniegumā, kurā dzimtsarakstu nodaļā laulāsies un, paziņojot, ka nerunā angliski, lūdza vēstniecības darbiniekiem iztulkot šo jautājumu līgavainim, kurš bija ieradies kopā ar viņu vēstniecībā, lai samaksātu par izziņu. Kad jautājām līgavainim, kā notiek savstarpējā komunikācija, puisis smaidot atbildēja, ka viss ir kārtībā – viņam patīkot Letīcijas acis un mati (“love her eyes, love her hair”). Tie gan tomēr ir skumji smiekli, kaut pati meitene vēstniecībā lētticīgi un paļāvīgi smaidīja, jo Letīcijai 21. jūlijā palika 18 gadi, tika atcelts aizbildnis un viņa tika izņemta no aprūpes un audzināšanas iestādes. Un viņa, iespējams, ir visjaunākā Latvijas līgava Īrijā. Viņas mazajam brālim aizvien vēl ir iecelts aizbildnis.
Letīcija pastāstīja, ka Īrijā ieradusies pirms diviem mēnešiem un vēl nerunā angliski, bet ar līgavaini gan kontaktējoties gandrīz pusgadu, jo esot iepazinušies internetā, izmantojot portālu „draugiem.lv”.

Vai tā ir mīlestība, kas šo latviešu meiteni atvedusi uz Īriju un savedusi kopā marokāņu puisi?

Intervijas turpinājumu lasiet pēc nedēļas

FOTO: baltic-ireland.ie