Katrs piektais iebraucējs no Latvijas – fiktīvo laulību upuris (2)

Pagājušajā nedēļā aizsākto interviju ar Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā Padomnieci, Konsulārās nodaļas vadītāju Viju Bušu par fiktīvajām laulībām, kuru pieaugošie apmēri līdzinās epidēmijai, turpinām ar piemēriem, kas skaidri parāda, ka tā tomēr ir cilvēktirdzniecība nevis mīlestība un dažbrīd savā samudžinātībā pārspēj pat meksikāņu seriālus.

V.B.: Stāsts būs par trejmāsiņām no Jelgavas, sauksim viņas par Ilzi, Valdu un Gundegu. Viņām ir kopīgs ir ne tikai tas, ka viņas ir māsas, bet arī tas, ka viņām visām vīri ir Pakistānas pilsoņi un vismaz divām māsām ir arī viens un tas pats laulību organizators – latviešu puisis, kuru dēvēsim par Agni. Agnim ir īpaši nopelni aprēķina laulību organizēšanā un ne viena vien latviešu meitene ar viņa gādību ir ieradusies Zaļajā salā, lai precētos ar dažādu valstu, galvenokārt – pakistāņu puišiem.

Vecākai māsai Ilzei jau ir 27 gadi, viņas pirmā meitiņa Kaija dzima vēl 2005. gadā Latvijā, bet 2007. gadā viņa Īrijā apprecējās ar Pakistānas pilsoni Salemu. Jau 2008. gada maijā Dublinā piedzima viņas dēliņš Ilias, kura tēvs arī ir Pakistānas pilsonis Huseins, bet 2010. gada oktobrī vēl viens viņu kopīgs dēls – Ajabs. Abus mazos Latvijas pilsoņus, neskatoties uz Ilzes spēkā esošo laulību ar Salemu, Dublinas dzimtsarakstu nodaļa reģistrēja, ziņās par tēvu iekļaujot Huseinu. Tādejādi Īrijas institūcijas uzturēšanās atļaujas ir saglabājušas abiem Pakistānas pilsoņiem – gan Huseinam, kurš jau oficiāli šķīris savu iepriekšējo laulību ar ES pilsoni, gan Salemam, kura laulība ar Ilzi vēl ir spēkā.
21 gadu vecā vidējā māsa Valda Īrijā „apdedzinājās”, iespējams, visvairāk, jo viņas laulība, kas ar Pakistānas pilsoni Umi Īrijā tika noslēgta 2010. gada 15. februārī un ilga tikai tik vien, cik bija nepieciešams, lai vīrs iegūtu uzturēšanās atļauju Īrijā jeb klasiska fiktīvā laulība: šī gada februārī Umi saņēma uzturēšanās atļauju un patrieca Valdu no mājas. Nedaudz vēlāk, marta sākumā Valdai piedzima dēliņš, kura reģistrācijai par Latvijas pilsoni tēvu vajadzēja meklēt ilgi. Tomēr tas, iesaistoties arī vēstniecības un Īrijas imigrācijas dienestam izdevās, un jūnija sākumā Valda ar dēliņu atgriezās Jelgavā. Cerams, ka pavisam. Valda Valsts policijai pastāstīja, ka viņas laulības līdzēja noorganizēt latvietis Agnis. Tas pats Agnis, kurš vēl pēc brīža, sagadīšanās dēļ, Dublinā nokļuva vienā dzīvesvietā ar jaunāko no māsām – 1992. gada februārī dzimušo Gundegu, kura 2010. gada augustā astoņpadsmit gadu vecumā Korkā, Īrijā apprecējās ar Pakistānas pilsoni Saīdu. Tajā pašā gadā, kad laulību Īrijā noslēdza arī māsa Valda. Šogad novembrī Gundegai piedzima bērniņš, kura tēvs arī ir Pakistānas pilsonis, bet ne laulātais Saīds, kuru ar Gundegu vēl saista vien iegūtā Īrijas uzturēšanās atļauja. Gundega šobrīd dzīvo Dublinā, vienā mājā ar dzīvesdraugu, izpalīdzīgo latviešu puisi Agni un citām pasākumā iesaistītām personām. Pašam Agnim gan pašlaik neklājoties pārāk labi, jo pēc tam, kad viņš esot apzadzis savu pakistāņu draugu un līdzorganizētāju, viņam jāmeklē jauna mājvieta.

Viens no gadījumiem, kurš ieņēmis īpašu vietu vēstniecības darbinieku atmiņā, ir saistīts ar „ziepju operu” cienīgu scenāriju – latviešu izdomu un uzņēmību nedrīkst novērtēt par zemu. Kad aprīlī vēstniecība uzsāka informācijas apmaiņu ar ĪNID, pašā pirmajā informācijas paketē bija iekļautas ziņas par 29 gadīgo latvieti Kati (visi vārdi – izdomāti), kurai pirms laulībām Īrijā bija divi nepilngadīgi bērni un kura ir precējusies ar Pakistānas pilsoni Muhamedu 2006. gadā, nodrošinot viņam Īrijas uzturēšanās atļauju. Taču jau dažus gadus vēlāk attapīgā Kate bija reģistrējusi 2009. gada jūnijā dzimušo dēlu Okiju par Latvijas pilsoni, iekļaujot Droghedā izsniegtajā dzimšanas apliecībā un Iedzīvotāju reģistrā ziņas par tēvu – Kamerūnas pilsoni Oktāviju. Vēstniecība pievērsa šim faktam ĪNID uzmanību un saņēma ziņas, ka Oktāvijam arī ir izdevies iegūt kāroto īru imigrācijas karti, jo viņš ir precējies ar citu Latvijas pilsoni Antoniju. Arī Antonija izmantoja situāciju, ka var nepaziņot par savu Īrijā noslēgto laulību, un 2009. gadā augustā, tas ir gandrīz tajā pašā laikā, kad dzima viņas vīra dēls Okijs, bija reģistrējusi Latvijā dzimušo meitiņu Gabiju, ziņās par tēvu iekļaujot Latvijas pilsoni Arturu. Un tā visi būtu dzīvojuši mūžu tālāk laimīgi ne tikai šajā, bet arī citos stāstos, ja vien ne sāktā informācijas apmaiņa starp abu valstu institūcijām, kas atklāj Latvijas likumdošanas pārkāpumus, par tēvu reģistrējot nevis likumīgo laulāto, bet gan tā bioloģisko tēvu, tas ir, sniedzot nepatiesas ziņas.

Šie gadījumi vairāk atbilst tiem, par kuriem daudzi gan Latvijā, gan Īrijā pavīpsnā par to, kā meitenes meklē vieglu laimi pasaulē un kas no tā sanāk. Taču viens no gadījumiem nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ skaidri parādīja, ka laulības ar nolūku iegūt ES pilsoņa ģimenes locekļa statusu un uzturēšanās atļauju Īrijā, varbūt ir kaut kas vairāk nekā viegls bizness ar iespēju nopelnīt nelielas naudas summas par aprēķina laulībām. Ka varbūt tā ir cilvēktirdzniecība fiktīvo laulību formā? Varbūt meitenes tiek pārdotas, kā viena no māsām Jelgavā? Vai viena no divām māsām, kas iesaistītas laulībās no daudzbērnu ģimenes Viesītē, kuru mamma esot pārdevusi par 100 LVL, vai Lūsija, par kuru stāsts sekos un kuru ar darba piedāvājumiem uz Īriju atvilināja brāļa bijusī sieva?
Lūsija ir dzimusi 1988. gadā un Īrijā ieradās 2009. gada novembrī kopā ar dēliņu, kurš bija dzimis maijā. Lūsija ir no 9 bērnu ģimenes un bijusī brāļa sieva, redzot, ka Lūsijai nav pietiekami iztikas līdzekļu, bet tuvojas ziema un istabā, kur viņa mitinās ar bērnu nav apkures, bija ierosinājusi braukt peļņā uz Īriju. Pati jau esot pamēģinājusi un stāstīja, ka darbs esot, nauda arī. Lūsija svārstījās, jo nerunāja angļu valodā nemaz, ārpus Latvijas nebija bijusi un arī lidojusi nebija. Taču vilinājums pāris mēnešu laikā sapelnīt naudu un nopirkt Latvijā „Jotul” krāsniņu bija liels un Lūsija devās ceļā. Lidostā Dublinā viņu satika Pakistānas pilsonis, kurš to taisnā ceļā aizveda uz nākamo mājvietu Ņūkastlā Vest. Pēc neilga laika viņai tika paskaidrots, ka darba nebūs, bet, ja piekritīs apprecēties, nopelnīs 500 EUR un varēs atgriezties Latvijā. Cita iespēja Lūsijai netika piedāvāta. 2010. gada 3. jūnijā tika reģistrēta Lūsijas laulība. Septembrī vīrs atveda Lūsiju uz vēstniecību nomainīt pasi, jo tai beidzās derīguma termiņš, kas traucēja saņemt Īrijas uzturēšanās atļauju. Vīrs bija tuvumā un Lūsija pabaidījās runāt, taču nedaudz vēlāk nolēma, ka pase varētu būt gatava un tā būtu iespēja bēgt. Sazvanot vēstniecību, viss notika dienas laikā – Lūsija paņēma bērnu, viņa ratiņus un dažus desmitus viņai pieejamos EUR. Un devās uz tuvāko Gardas iecirkni, kur iedeva savu mobilo telefonu policistam. Vēstniecības darbinieki izstāstīja policijai Lūsijas stāstu un nu jau sadarbībā ar Gardu un vietējiem tautiešiem līdzēja Lūsijai vēlu vakarā ar autobusu iebraukt Dublinas autoostā, kur viņu sagaidīja vēstniecības pārstāvji un policija. Lūsija stāstīja par piedzīvoto vardarbību un to, ka ir stāvoklī. Oktobra sākumā Lūsija kopā ar dēlu atgriezās mājās, pateicoties patvēruma „Drošā māja” atbalstam. Īru policija viņu neatzina par cilvēktirdzniecības upuri. Šī gada februārī Lūsijai piedzima otrs dēliņš un viņa aizvien ir Pakistānas pilsoņa laulātā. Lūsija līdz pilngadībai mācījās mācību iestādē bērniem ar speciālām vajadzībām un viņai bija II grupas invaliditāte.

Turpinājumā, kas tiks publicēts pēc nedēļas, atradīsiet gan statistiku, gan vēstniecības sniegto informācija par to, kas jau izdarīts un vēl darāms, lai apkarotu cilvēktirdzniecību fiktīvo laulību ietvaros, kā arī viedokli par sabiedrības iesaisti fiktīvo laulību novēršanā. Tāpat intervijas pēdējā daļā lasītāji atradīs atbildes uz vairākiem komentāros uzdotajiem jautājumiem.

FOTO: baltic-ireland.ie