2011. gads – avīze “Sveiks!”

Kā ikkatru gadu decembrī, laikā, kad viens gads nomaina nākošo, portāls baltic-ireland.ie publicē Īrijas latviešu sabiedrības aktīvāko cilvēku pārdomas par 2011. gadā paveikto un Jaunajā gadā iecerēto.
Šogad kā pirmajai par aizejošā gadā paveikto vārds tiek dots mūsu kolēģei, Īrijas latviešu avīzes “Sveiks” redaktorei Sandrai Bondarevskai:

“Avīzei “Sveiks!” 2011.gads noteikti nebija viegls, tomēr tas bija ļoti īpašs gads. Ja pavisam atklāti, tad ikvienu avīzi jau īstenībā taisāt jūs – lasītāji, pasākumu rīkotāji, skolotāji, grēkāži, kam izgadījies savārīt kādas ziepes, tie, kas uzdod jautājumus par sociālajiem jautājumiem vai grib uzzināt juridiskas nianses, tie, kas dzied, dejo, sporto, arī vēstniecības darbinieki un reklāmdevēji, katrs sludinājuma iesniedzējs un pat Latvijas valdība. Mums atliek vien to visu aprakstīt, sakārtot, noformēt un nodrukāt. Tā tas ir bijis un būs arī turpmāk, tomēr reizēm gadās, kaut kas neparasts un tieši tāpēc 2011.gads “Sveiks!” vēsturē noteikti būs īpašs.
Tieši šogad sākām veidot avīzes lappusi “Atmiņu klade”, kuras mērķis ir maksimāli ielūkoties tur, kur faktiski līdz šim tā nopietni ieskatījies nebija neviens – proti, kādas ir tās pēdas, ko latvieši ir atstājuši Īrijā jau sākot no aizpagājušā gadsimta, un tad soli pa solim atstaigāt līdz mūsdienām. Un nemaz jau tik ilgs laiks nepaies, kad būs jāsāk publicēt arī 1995., 96., 97.-jā gadā un vēl nesenāk atbraukušo Īrijas latviešu stāstus. Un šajos stāstos atklājas patiesi interesantas lietas. Nu, kurš varēja iedomāties, ka Latvijā eksistē sava “Īrija” un “Tara”? Kam ienāktu prātā, ka viens latvietis pēc kara visu savu turpmāko mūžu – teju 40 gadus, vāks īru folkloru Zaļajā salā? Ka slavenais “Kapp un Peterson” tiks izmantots tēla raksturošanai pasaulslavena, Nobela prēmiju saņēmuša, īru rakstnieka lugā? Bet visaizraujošākais, protams, bija stāsts par Riekstiņu ğimeni Klifdonā, kuri visu pēckara laiku un vēl līdz pat šī gada augustam cerēja, ka viņiem varbūt kādreiz izdosies atrast savus radus Latvijā, ar kuriem sakari bija pārtrūkuši 1945.gadā.
Kāpēc viņi tagad vairs necer? Tāpēc, ka augusta beigās “Sveikam!” izdevās atrast Helmuta Riekstiņa māsas un brāli Elejā un Jelgavā. Un tas patiešām bija satraucošs un neaizmirstams laiks. Mēs sekojām līdzi gan tam, kā māsas Latvijā (kundzes tagad jau cienījamos gados), ar sirdsklapēm un asarām acīs pēc vairāk kā 65 gadiem atpazina brāli vecās fotogrāfijās, gan tam, kādas tobrīd emocijas valdīja abās ğimenēs, gan tam, kā viņi satikās Jelgavā, un arī tam, kā viņi dzīvo tagad – kļuvuši par vienu ğimeni un nākamvasar satiksies atkal, bet nu jau šeit – Īrijā.
Un ja ne savādāk, tad kaut vai šī viena gadījuma un šīs vienas ğimenes atkalsatikšanās dēļ bija vērts veidot un izdot “Sveiku”.
Bet, kas attiecas uz vēsturi, tad taisīsim to kopā arī turpmāk, un, es esmu pārliecināta, – būs vēl ļoti daudz, noteikti savādāku, bet tikpat fantastisku stāstu!
Bet pagaidām – Priecīgus Ziemas svētkus!”

FOTO: Arvis Ziemelis
www.arvisphotos.com