Saruna, kas notiek tikai reizi gadā

Korkas Latviešu skoliņas bērniem Ziemassvētku laiks 22. decembrī atnesa vēl vienu skaistu sarunu, kāda notiek tikai reizi gadā, – sarunu ar Ziemsvētku vecīti.
Tālus ceļus braucis, uz brīdi piestājis robežpunktā starp Eiropu un Ameriku, vispieredzējušākais Ziemassvētku vecītis vēra durvis, sveicinot īru, angļu, vācu, franču, krievu un vēl kādā valodā, kamēr saprata, ka vispārliecinošāk, drošāk un skaļāk atbilde nāca latviski.

Un kā tad ne, ja latviešu bērni un ģimenes no Korkas, Fermojas, Karigalaines un Kobes jau gaidīja.

Bērni jau bija nodziedājuši dziesmu savai ar pašdarinātām rotām (no skaliņiem un dzijas) un ar piparkūkām greznotajai eglītei, parādījuši skolotājas Gunitas ģimenes iestudētu ludziņu „Lācēna ziema”, ievilinājuši Piparkūku vīriņu sniegpārslu virpulī, kopā ar zaķēniem izvingrojuši Pauka un Šmauka rīta rosmi, izgājuši rotaļu „Suņi zaķiem pēdas dzina”, noklausījušies Sofijas jauko stabulīti, Erikas „Dziesmiņu par eglīti”, Linarda stāstīto pasaku „Sala derības ar zaķi”, pamētājuši sniega pikas (ar virsū rakstītām latviešu tautas mīklām!) skatītājiem un noklausījušies atminējumus.

Tātad laiks jau bija pienācis un vakara galvenajam viesim – Ziemsvētku vecītim tūlīt, tūlīt vajadzēja būt klāt. Pūtām Ziemeli, rībinādami un skandinādami, piepalīdzēdami „Auļiem”, līdz atskanēja vareni klauvējieni.
Apsveicinājies visās valodās un sapratis, ka atradis Latviešu skoliņu un bērnus, Ziemassvētku vecītis ļāva zēniem palīdzēt ienest smago maisu.
Viņš nu zināja stāstīt par savu garo ceļojumu, pieminēja mūsu piparkūku smaržu, kura likusi stūrēt skoliņas virzienā, pastāstīja, ka nosaukums Lapzeme ir nevis tāpēc, ka tur ir daudz lapu un visas nobirušas zemē, bet gan tāpēc, ka tur dzīvo tauta- lapi, tāpat kā Latvijā – latvieši. Viņš pats noskaitīja garu dzejoli, ik rindu runādams, kā gara acīm skatītu Latvijas ainavu. Jā, īsts dzejas runāšanas paraugs bija izskanējis, un Ziemassvētku vecītis, maisu vaļā raisīdams, tādā īpašā tonī piebilda:
„Nu, savu dzejoli es esmu noskaitījis, …”
Un bērni jau zināja, ka tagad ir viņu kārta pienākusi. Ziemassvētku vecītis prata ar katru iepazīties un aprunāties. Viņš zināja vīrišķīgi paspiest roku zēniem, uzdot līdz nākamajam gadam viņiem iemācīties pašiem siet šlipsi, apjautājās, vai esot dzirdējuši sakām, ka tam, kuram ir šlipse, tam kājas nesalst. Mācēja uzlielīt meiteņu skaistumu un pamanīt latviskas bizes, meitenēm uzdeva iemācīties nākamgad dziesmiņu nodziedāt latviski.
Ziemassvētku vecītis prata dziedāt līdzi arī pats un piepalīdzēt ar dzejoļa skaitīšanu, mācēja katru kā īpaši uzrunāt, uzteikt un apdāvināt.
Visi klausījās, smējas jokiem līdzi, aplaudēja un gaidīja savu kārtu.
Kārta pienāca arī ģimenēm, kuras visu gadu ir īpaši gādājušas par skoliņas veiksmīgu darbošanos un saņēma Rūķu sagādāto paldies.
Ziemassvētku vecītis uzdāvināja arī dāvanu skolai – latviešu tautas dziesmu disku: „Nāc dziedāt!” (Jānis Lūsēns & „Knīpas un Knauķi”), ar svarīgu uzdevumu: „Līdz nākamajiem Ziemassvētkiem tās visas iemācīties nodziedāt pašiem!”
Mīļo Ziemsvētku vecīti, paldies, bet tā nu nav, ka bērni jau kādu latviešu tautas dziesmu nezinātu! Tavs uzdevums nebūs par grūtu skoliņas bērniem! Tūlīt pat arī uzlikām paklausītis „Kur tu teci, gailīti?” un nodziedājām to skanīgi visi kopā ar šīvakara ciemiņu.

Laiks bija paskrējis nemanot. Redzējām, ka Ziemassvētku vecītim viņa maiss tukšs vēl nepalika, tikai vieglāks, tāpēc viņš, nofotografējies ar mums un atvadījies, devās tālāk savā ceļojumā.

Sarunai, kura notiek tikai reizi gadā, ir īpašā nozīme, atmiņas par to dažkārt tiek glabātas visu dzīvi. Saruna ar Ziemassvētku vecīti latviešu bērniem šeit, Korkā, bija īpaša. Un mēs droši zinām, ka vēl daudziem, kuriem ir izdevies vai kādreiz izdosies sastapt viņu, paliks gaišas, skaistas atmiņas, jo katrs kaut ko jaunu būs uzzinājis un mācījies jau nu noteikti.

Ziemassvētki aiz muguras, un varam lasītājiem atklāt, ka pie tik laba Ziemassvētku vecīša mums palīdzēja tikt ne viens cits kā žurnālists, scenāriju autors un projektu vadītājs Kārlis Vahšteins. Paldies par to viņam!
„Ber, Laimīte sudrabiņu,
Ziemassvētku vakarā,
Lai mirdzēja visas takas
Jaunajā gadiņā!”

Skolotāja Anita Litauniece

FOTO: Aigas Rinkevičas un Ingrīdas Cāzeres personīgā arhīva