Stāsts par bijušo Dublinas bezpajumtnieku Aināru

Dublinas centra ielās gandrīz katru dienu var redzēt ubagojošus bezpajumtniekus. Dot vai nedot naudu šiem bēdubrāļiem, ir katra personīgā izvēle, bet šoreiz stāsts nebūs par to. Tas nebūs arī par profesionālajiem ubagotājiem – galvenokārt rumāņiem, kas centrā pazīstami katram, kas daudzmaz regulāri staigā pa šīm ielām. Tas būs raidsabiedrības RTE stāsts par ārzemniekiem – bezpajumtniekiem, kuri Zaļajā Salā ieradušies ekonomiskā buma gados, taču krīzes rezultātā zaudējuši daudz vairāk nekā tikai darbu.

RTE 1 raidījuma The New Irish: After the Bust veidotāji kādā no sižetiem stāsta par vienu no mūsējiem – 33 gadus veco Aināru no Latvijas. Viņš šeit ieradās laikā, kad „ķeltu tīģeris” uzņēma apgriezienus, un gandrīz desmit gadus strādāja celtniecībā. Kādu dienu darba devējs vienkārši iedeva vēstuli, ka darba viņam vairāk nav, un ar to sākās lejupslīde. Zaudēts jumts virs galvas, šķiršanās no diviem šeit dzimušajiem bērniem un viņu mammas drīz vien jauno vīrieti noveda uz ielas un alkohola atkarībā. Raidījumā viņš atklāti paziņo, ka uz ielas pastāv divas izvēles – vai nu narkotikas, vai alkohols.
Varētu šķist, ka nelaime cilvēkus satuvina, nešķirojot tautības, taču Ainārs šo uzskatu kliedē, pastāstot, ka arī uz ielas iebraucēji turas kopā ar iebraucējiem, bet īri – ar īriem. Divi iereibuši un pret iebraucējiem naidīgi noskaņoti „iedzimtie” dublinieši raidījumā paziņo, ka „lielākajai daļai imigrantu ir dzīvokļi un BMW, bet mēs esam atstāti ar savām problēmām vieni”. Pats Ainārs stāsta, ka toreiz, kad ieradās Zaļajā Salā un jebkur pateica, ka ir no Latvijas, sekoja atbilde :”Laipni lūgts Īrijā!” Šodien, kad paziņo, ka esi iebraucējs, attieksme ir pilnīgi pretēja, viss ir dramatiski mainījies.
Raidījums stāsta ne tikai par Aināru, bet par problēmu kopumā. Kapucīņu dienas centrs (Capuchin Day Centre) katru dienu nodrošina 500 bezmaksas maltītes bezpajumtniekiem un šo iespēju paēst izmanto dažādu nacionalitāšu cilvēki – latvieši, poļi, lietuvieši, īri u.c. No 50 iebraucējiem, kas mitinās organizācijas DePaul Ireland hostelī Dublinā, tikai apmēram 15 ir tiesīgi saņemt sociālo palīdzību. Tam ir dažādi iemesli, gadās arī tā, ka cilvēks oficiāli strādājis Īrijā vairākus gadus, bet tikai paliekot bez darba uzzina, ka par viņu nodokļi nav maksāti vispār.
Raidījuma galvenais varonis ķepurojas laukā no situācijas, viņš vairs nedzīvo uz ielas, mēģina realizēt sociālo un ekonomisko rehabilitāciju, krīt atpakaļ uzdzīvē un atsāk dzert, taču nobeigumā apgalvo, ka nekad vairs nevēlas nokļūt tur, kur bija,– lai dzīve uz ielas paliek tikai un vienīgi pagātnē.
Domu par atgriešanos dzimtenē noraida gandrīz visi smagos apstākļos nokļuvušie iebraucēji. Viņiem ir kauns atgriezties mājās, jo tad savām ģimenēm un draugiem nāktos atzīt sakāvi. Tieši šī iemesla dēļ, kad kāda Polijas organizācija ieradās Dublinā un piedāvāja austrumeiropiešus bez maksas repatriēt mājās, šo iespēju izmantoja tikai 5 cilvēki.
Raidījuma beigas ir optimistiskas – galvenais varonis Ainārs ir pilns apņēmības atrast darbu, uzlabot un mainīt savu dzīvi.
Visu RTE 1 raidījumu par bijušo bezpajumtnieku Aināru līdz 25.maijam vēl ir iespējams noskatīties raidījumu arhīvā, skatīt šeit.

FOTO: RTE ekrānattēls