Mūsu vidū vēso nebija…

Vakar, 4. jūnijā, Dublinā notika ikgadējais labdarības sieviešu minimaratons Flora, kurā piedalījās vairāk nekā 40 tūkst. dalībnieces. Latvietes Flora minimaratonā piedalās jau vairākus gadus, bet šis gads ieies vēsturē ar to, ka mūsu zeltenēm bija sava komanda, kuru noorganizēja Inga Puriņa.

Par to, kā noritēja gatavošanās un pats minimaratons, stāsta Inga Puriņa:
“Jau gadu atpakaļ, pirmo reizi noskrienot Flora sieviešu mini maratonu, papildus gandarījumam par paveikto un apņemšanos arī nākamgad piedalīties pasaules lielākajā sieviešu skrējienā, dzima doma par latviešu komandu. Jā, un kāpēc gan ne? Mēs, latvieši, taču neesam nedz vārgāki, nedz slinkāki par citiem, un lieliski iederētos 40000 dalībnieču vidū.
Un tā, šā gada marta sākumā draugiem.lv domubiedru grupā ievietoju informāciju par tuvojošos maratonu ar aicinājumu pievienoties. Vēlāk aicinājums izskanēja arī portālā baltic-ireland.ie. Līdz aprīļa vidum, kad reģistrācija maratonam tika slēgta, mēs jau bijām divdesmit trīs (no kuriem gan beigās piedalījās 17). Atsaucība patīkami pārsteidza.
Vēl viens pārsteigums sagaidīja vien dažas dienas pirms skrējiena, kad saņēmu ziņu no Latvijas vēstniecības ar aicinājumu mūsu meitenēm tikties ar vēstnieku Pēteri Kārli Elfertu pirms oficiālā starta.
Laiks paskrēja nemanot, un jau 4. jūnijā mēs satikāmies aci pret aci, lai iepazītos, iesildītos pasākumam un uzlaikotu mūsu “formas tērpus”. Pienācīgi uzposušās devāmies uz vēstniecību, kur Elferta kungs un vēstniecības darbinieces mūs sagaidīja ar aplausiem un siltu uzrunu. Mēs guvām iespēju remdēt slāpes ar spēcinošo “Mangaļu” minerālūdeni, savukārt vēstniecībai dāvanā tika mūsu maratona simbols- balts lakatiņš ar Latvijas karodziņu un lentīte ap roku karogkrāsās. Un kā nu ne, ja reiz vēstnieks aptuveni divdesmit “liecinieku” klātbūtnē paziņoja, ka nākamgad mūsu rindas varētu kuplināt arī vēstniecības darbinieces! Parakstījušās viesu grāmatā, mēs kopīgi nofotografējāmies un devāmies uz startu.
Vēl tikai nieka pusstunda visai lielā burzmā pie starta līnijas un… Aiziet! Jāsaka, ka laiks bija padevies lielisks, un saule pilnā sparā svilināja no augšas, liekot glābties no nevēlama iedeguma (vai varbūt- pārdeguma), skrienot pa trotuāra malām koku paēnā. Atmosfēra bija lieliska- vairs nebija svarīgi, kādā valodā tu runā un no kurienes tu esi, mūs visus vienoja viens- skriešana. Pie 7 km atzīmes pamanīju uzrakstu – “Tavas kājas tevi ienīst, bet sirds- mīl”. Cik patiesi! Kājas mazliet sāka pagurt, bet tās sajūtas sirdī deva spēku neapstāties. Vienreizējs enerģijas lādiņš bija dzīvā mūzika gar ceļa malām. Pat orķestris bija pacenties iepriecināt dalībnieces ar jestru melodiju. Protams, bez nogurušajiem neiztikt, un gadījās skrējēju vidū manīt omulīgu meiču ar hamburgeru rokās, kas nometās ceļmalā iestiprināties (P.S. – viņa nebija “mūsējā”). Skrienot starp 7. un 8. km atcerējos, ka apmēram tur pagājušajā gadā ugunsdzēsēji ar vēsu ūdens šalti atvēsināja pārkarsušās skrējiena dalībnieces. Šoreiz gan, vismaz man un meitenei, ar kuru visu ceļu paveicām kopā, nepaveicās. Uz viņas aicinājumu “pasniegt ūdeni” puiši vien noplātīja rokas. Toties mazs zēns no skatītāju pūļa pacentās labot situāciju, aši pieskriedams un atvēsinādams viņu ar lejkannas palīdzību.
Vēl tikai mazliet, un mēs jau ieskrējām finiša taisnē, izdzirdot vēstnieka uzmundrinošo saucienu “Latvijaaa”. Paldies viņam, ka bija kopā ar mums līdz beigām! Paldies visām jaukajām meitenēm, kas padarīja šo dienu neaizmirstamu, arī mūsu stiprā dzimuma “meitenēm” Marikai (Mareks), Janai (Jānis) un Kristīnei (Kristaps) par uzdrošināšanos iejusties sieviešu ādā. Un, protams, paldies Inesei Putniņai par jauko mirkļu iemūžināšanu fotogrāfijās.
Gaidīsim nākamo gadu, lai vēl kuplākā skaitā šķērsotu finiša līniju. Kārļa Ulmaņa vārdiem runājot – “Nekad Pasaulē nav uzvaru guvuši neitrālie un vēsie, kas atsakās no cīņas”. Mūsu vidū vēso nebija. Mēs visas esam uzvarētājas!”

FOTO: Inese Putniņa