Londonas latviešu skoliņā noslēdzies 63. mācību gads

Īrijā ir vairākas latviešu bērnu nedēļas nogales skoliņas, tomēr tās visas, pat visvecākā, ir tikai sava ceļa sākumā. Tādēļ mums būs interesanti uzzināt, kā šo mācību gadu, pēc skaita 63., noslēdza Londonas skoliņa. Par noslēguma pasākumu, kurā bērni saņēma Latvijas Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa parakstītus pateicības rakstus, portālam baltic-ireland.ie stāsta skolotāja Kristīne Ramane:

“Mūsu pēdējā skolas diena noritēja ļoti sirsnīgā atmosfērā, kā ierasts svētdienā bez mājas darbiem un stundu zvaniem – ar visu gandarījumu, smaidiem un vasaras brīvlaika gaidām.

Mūsu skoliņa darbojas jau 63 gadus, tik daudz pudu sāls ir kopā izēsts un tik daudz kūku garšots, gan esošajiem, gan bijušajiem absolventiem, skolotājiem un vecākiem – visiem, kuri palīdzējuši latviešu skoliņai pastāvēt un sagaidīt kārtējo skolas gada beigu pasākumu.

Lai gan šogad bija iegrozījies tā, ka nav absolventu, kurus sveikt, tad tomēr mīļus vārdus teikt klātesošajiem bija ļoti nozīmīgi, it sevišķi bērniem, pēc tik ražīgi un sparīgi pavadīta mācību gada.

Skoliņa ir paveikusi daudz un dikti – ir izveidotas jaunas grupiņas – par cik šogad daudzi bērni ir nākuši klāt mūsu jau tā kuplajai saimei, kopumā pašlaik mums ir 10 klases, kurās bērni darbojas grupiņās.
Esam atzīmējuši Latvijas dzimšanas dienu ar bērnu uzstāšanos un mīļi darinātiem zīmējumiem, kuri ir apskatāmi skolas ikgadējā izdevumā “Īsā Pupa”, esam piedalījušies Ziemassvētku tirdziņā ar vecāku atbalstu un Lieldienu sarīkojumā Rofantā. Tur, kur ir bērni, tur vienmēr būs prieks un jautrība, tāpēc cenšamies piedalīties pēc iespējas vairāk pasākumos.

Ir jāuzslavē ļoti īpašs cilvēks ar brīnumainu uzņēmību un spējām. Tā ir skolas vadītāja Avita O’Donnell, kuras spars un enerģija ir apbrīnojama. Pateicoties Avitai, skoliņa rādās gaišās krāsās gan šodien, gan nākotnē, tas ir varens ieguvums mums visiem strādāt ar tik enerģisku un gādīgu skolas vadītāju. Lai dzīvo sveiks!

Skolotāji šogad ir daudz paveikuši un kuplā skaitā pārstāvēti. Ir ļoti patīkami redzēt, cik daudz brīvprātīgu entuziastu piesakās skolas darbam ar vēlmi mācīt bērnus un rūpēties par Latvijas nākotni, lai arī dzīvojot svešā zemē, citam šķistu, ka tā nav Latvijas nākotne, bet jūs būsiet patīkami pārsteigti, atnākot un redzot, cik ļoti mūsu skoliņa daudz dod mazam un lielam latvietim, cik satuvina un rada mājas sajūtu, kas tik ļoti pietrūkst dzīvojot svešumā. Mēs varam dod Latvijai tik daudz, kā būt lepni būdami latvieši!

Brīnišķīgais saulainais laiks mūsu pasākumu iepriecināja vēl jo vairāk, un mazie bērni kā sīki putni bija sasēduši uz paklājiņa gaidot, lai parādītu, ko prot un māk no mācītām dziesmām un dejām. Tautiski ģērbušies pastalās un brunčos, zēniem vecāku gādāti linu krekli un prievītes, – tas bija tik mīļi redzēt mazos tik latviskā garā!

Vecāki ar lielu uzmanību un gadību gaidīja savu mazuļu koncertu, tik daudz gandarījuma skatoties, un lepnums par savām atvasītēm. Mammām un tētiem šeit ir liels nopelns un pateicība par aktīvu iesaistīšanos, gan pieskatot bērnus, gan piepalīdzot rotaļās, dziedāšanā un rokdarbos. Fantastisks atbalsts!

Bija nelielas skumjas un tomēr prieks, pavadot Freimaņu ģimeni uz dzīvi ASV, Čikāgā un atvadoties. Šī ģimene ir ļoti īpaša skoliņai, izrādīdami tik daudz gadības un atbalsta. Nācās mīļus atvadvārdus teikt arī Līnītei un Andrai, kuras tik pacietīgi un ilgi (5 gadus) mācījušas mazajiem dziedāt, dejot un spēlēt. Arī no Jolantas atvadījāmies kā no skolotājas, bet ceram, ka viņa ieskries pie mums ciemā. Paldies, Jums mīļie!

Skoliņā mēs parādījām ne tikai, kā protam dziedāt un dejot, spēlēt instrumentus un skaitīt dzejoļus, bet arī izstādei bija izlikti bērnu darinātie darbiņi – austi, izšūti, zīmēti un līmēti, visa veida talanti tika parādīti gan vecākiem, gan skolotājiem, gan ciemiņiem. Liels nopelns skolotājām Lienei un Lailai.

Kā īpašais viesis bija ieradies vēstnieks Eduards Stiprais, kā arī aizkustinošu runu teica skolas bijusī absolvente Lia, kurai latviešu skola ir devusi iespēju pilnveidot savu latvietību un, galvenais, stimulu apgūt latviešu valodu, iegūstot jaunus draugus un piepildījumu.

Bērni bija lepni un gandarīti, saņemot īpašos Pateicības rakstus, kuri bija sagatavoti Latvijas Republikas Izglītības un Zinātnes Ministrijā un oficiāli pasniegti ikvienam mazajam censonim par vēlmi un sparu apgūt laviešu kultūru un valodu.

Pēc svinīgās daļas visi bija aicināti pie kopīgi klāta našķu galda, kur dārza saulītē bija iespēja iekost rupjmaizi ar gurķīti un, protams, neiztikt bez medus kūkas un pīrāgiem.
Diskotēka ar dīdžeju turpinājās bārā ar lustīgām latvju popdziesmām un iemīļotām melodijām, bērni bija aizņemti “nedarbos” un pašu rotaļās, kamēr skolotāji un vecāki izmēģināja “pastum, pastum pietupies” amizanto Ufo rotaļu, Strēlnieces mīlas dēkas un Muļķe sirds nevaldāmās izdarības. Mums bija jautri!

Vasaras brīvdienas bērniem, vecākiem un skolotājiem ir sākušās un mums ir tik liels prieks atpūsties, tomēr vēl lielāks prieks ir gaidāms septembrī uz atkal redzēšanos un mācīšanos. Pieloc, māmiņ, skolas somu, skolā iet(i) man gribās!

Nobeigumā pieķēru sevi domājot, vēstnieka kungs savā runā pieminēja, ka tāda tuvība un sirsnība, kas jūtama skoliņā ir fenomens un reta parādība. Citās lielās un mazās kultūrās nav tik izteikta kopības sajūta un dzimtās valodas pietāte, mīlestība un patriotisms. Arī no īru kultūras pārstāvja, kurš skatījās mūsu koncertu, bija liels izbrīns par mūsu rosību un skoliņas pastāvēšanu.

Mums tā ir dāvana, kuru paši sev dāvinām un dodam citiem. Kamēr mēs apzināsimies savu dārgo valodu un kultūru, kamēr mēs ar sirdi piederēsim Latvijai, un tikai tā mēs varam kopā būt – nāc un uzzīmē, visu to, ko var iemīlēt… tikai tā!”

FOTO: Ieva Bušēvica un Inga Loca