Droghedas sociālais darbinieks liek latviešiem atgriezties mājās „Polijā”

Lasītāja raksts
Mūsu stāsts sākas ar to, ka šī gada martā pēc pašu vēlēšanās aizgājām no darba.
Galvenais iemesls šādam solim bija darba radītās veselības problēmas, kā arī pārlieku ilgās darba stundas, kas sāka ietekmēt privāto dzīvi un ar ģimeni kopā pavadīto laiku.

Pirmkārt, uzņēmumā, kurā strādājām 5 gadus, bija veselībai kaitīga un pat bīstama vide. Darbā vietā tika lietotas tādas ķimikālijas kā Sodium Hypochlorite 14/15% un Citric Acid maisījums ūdenī, ko norādījis arī ražotājs. Hlorīnu un skābju maisījumu rezultātā rodas toksiskas gāzes , ko ieelpojot rodas elpceļu bojājumi, piemēram, trahejas un bronhu iekaisums. Arī mazgātāji savus tīrīšanas darbus ar ķimikālijām veica brīdī, kad darba vietā joprojām atradās cilvēki un ritēja pakošanas darbs.
Otrkārt, darbs noritēja tik saspringtā vidē, ka nebija brīvā laika, ko pavadīt ar ģimeni. Pārtraukums starp darba dienām bija vien dažas stundas – daudz mazāk nekā likumā noteiktās stundas. Šeit grūti runāt par atpūtu, kur nu vēl kvalitatīvu laiku, ko pavadīt kopā ar tuviniekiem.
Notikumi, kas risinājās pēc mūsu aiziešanas no darba, lika mums nonākt pie neapskaužamiem secinājumiem – strādājot garas darba stundas, nesaņemot samaksu par papildus nostrādāto laiku, bojājot savu veselību, strādājot kaitīgā vidē, kur iekštelpu temperatūra ir zem 10 °C, veicot darbu bez pienācīgas atpūtas un godprātīgi maksājot Īrijas valstij, mūsuprāt, ievērojamus nodokļus 5 gadu garumā, mēs esam bezspēcīgi likuma priekšā un mums nav nekādu tiesību saņemt godīgi nopelnīto sociālo palīdzību.
Pēc pēdējās darba dienas šī gada 23. martā, devāmies kārtot darba meklētāja pabalstu uz Sociālās aizsardzības departamentu. Uz darbinieces jautājumu, kādēļ esam pametuši darba vietu konkrētajā uzņēmumā, godīgi minējām galvenos iemeslus, uzsverot brīvā laika trūkumu ģimenē necilvēcīgo darba stundu dēļ, kas mums kā jaunai ģimenei ir ļoti svarīgs aspekts, ja, piemēram, vēlamies domāt par ģimenes pieaugumu. Tālākā darbinieces reakcija mūs šokēja un pārsteidza nesagatavotus. Mums bija jādzird, piemēram, šādas frāzes: „Vai jūs zināt, cik laimīgiem jums bija jābūt, ka jums bija šis darbs? Ar kādām tiesībām jūs to pametāt?” Šie vēl tomēr bija tikai tīrie „ziediņi” salīdzinot ar trīsreiz atkārtoto „Brauc atpakaļ uz Poliju!” un „Jums te nekas nepienākas!” Darbiniece nekautrējās arī uzsvērt, ka viņa arī strādājot un spējot atrast laiku visam, un ka pārnākot no darba taču mājās viens otru varam satikt. Turklāt viņai esot trīs bērni, kuru radīšanai esot bijušas vajadzīgas tikai 5 minūtes.
Mums pārmeta, ka mēs melojot, un tika uzsvērts, ka iepriekšminētie arī ir galvenie iemesli, lai nepiešķirtu darba meklētāja pabalstu. Mums līdzi ieradās arī tulks, kas palīdzēja izprast specifiskus terminus, un kam bija arī jāparakstās par dzirdēto sarunu, lai būtu liecinieks apelācijas iesniegšanas gadījumā.
Tāpēc mums rodas tikai loģisks jautājums: par ko īsti esam pēdējo piecu gadu laikā maksājuši nodokļus Īrijas valstij, kuras sociālais darbinieks liek mums, latviešiem, atgriezties „mājās” Polijā?

Mūsuprāt, sociālais darbinieks ar saviem neadekvātajiem spriedumiem parādīja tikai savu nekompetenci. Uzskatām, ka lieta netika izskatīta pēc būtības, konkrētais darbinieks neiepazinās ar konkrēto situāciju. Tāpēc pamatoti rodas arī jautājums, vai patiešām visas lietas tiek izskatītas šādā veidā, vai tomēr klaji aizskarošās atbildes no sociālā darbinieka bija vērstas tieši pret mums un ir uzskatāmas par diskrimināciju?
Ilgi nevarot sagaidīt galīgo sociālā dienesta lēmumu rakstiskā formā, 8. maijā paši devāmies noskaidrot situāciju klātienē. Saņēmām atbildi, ka spriedums tieši todien izsūtīts pa pastu, un pēc divām dienām, 10. maijā, to beidzot saņēmām. Diemžēl tajā bija atteikums pabalsta piešķiršanai. Arī šajā situācijā mums nākas apšaubīt dienesta godīgumu –uz izsūtītās vēstules bija minēts 5. maijs, sestdiena, kad konkrētais birojs nestrādā. Un pat ja ne šis misēklis, vai patiešām lēmumu nevarēja mums paziņot klātienē, ja reiz tas jau bija pieņemts, mums ierodoties pie sociāla darbinieka?
Šeit vēlamies uzsvērt, ka aktīvi meklējam citu, piemērotāku darbu, tāpēc arī mēģinājām pieteikties tieši darba meklētāja pabalstam. Savukārt sociālā dienesta atteikumā kā viens no galvenajiem iemesliem bija minēts tas, ka neesam pieejami pilnas slodzes darbam, jo mums ir nepieciešams laiks ģimenei.
Vai patiešām sociālais darbinieks domā, ka likumā noteiktais pilnas slodzes darbs ir 60-70 stundas nedēļā? Aizsūtījām dienestam vēstules ar pierādījumu, ka intensīvi meklējam pilnas slodzes darbu, taču tas nav devis nekādas izmaiņas.
Visi aprakstītie notikumi liek mums secināt, ka godprātīga nodokļu maksāšana Īrijā „neatmaksājas”, jo tas cilvēkam, kad patiešām rodas nepieciešamība, nedod nekādas sociālās garantijas. Vai varbūt tomēr jautājums šoreiz ir par valsts ierēdni, kas klaji atļaujas ignorēt noteikumus un likumus, kas attiecas gan uz Īrijas pilsoņiem, gan iebraucējiem?
Šādā situācijā pat jāsāk domāt, vai patiešām esam atgriezušies verdzības laikos, kad vergiem nebija nekādu tiesību? Vismaz tā mums liek justies šāda ierēdņu attieksme, jo no visa mums pārmestā izriet, ka nedrīkstam aiziet no darba, kurā tiek pārkāpti darba drošības noteikumi un elementāras cilvēktiesības, un ka sociālais darbinieks atbalsta pretlikumīgas darbības privātajos uzņēmumos.
PASTĀVĒSIM PAR SAVĀM TIESĪBĀM UN NEĻAUSIM AR SEVI MANIPULĒT!

Sigita un Pēteris Andersoni
Drogheda 11.06.2012.

FOTO: baltic-ireland.ie