Ugunsgrēkā cietušie cilvēki palikuši uz ielas un saskaras ar varas iestāžu vienaldzību

Lasītāja raksts
13. jūnija rīts limerikiešiem Lailai un Jevgēnijam sākās kā jau ierasts – ar gatavošanos rīta dušai, ieslēdzot ūdens boileru un gaidot, kamēr ūdens būs uzsilis, bet notika negaidītais – ūdens boileris aizdegās, sievietei to nemanot. Viss notika ļoti ātri, 5 minūtes pēc boilera ieslēgšanas, sāka darboties ugunsdrošības signalizācija.

Laila, izdzirdot ugunsdrošības signalizāciju, iegāja koridorā, kas jau bija melnos dūmos, bet no istabiņas, kurā atradās boileris, nāca ārā liesmas. Visu dzīvokli pildīja biezi, melni un kodīgi dūmi. Sieviete uz tausti paspēja sameklēt atslēgas un izkļūt no dzīvokļa. Jāatzīmē, ka viss ir noticis ļoti ātri, jo boileris aizdegās plkst. 10.35, bet plkst. 10.50 viss dzīvoklis jau bija liesmās.
Pārsteidzošākais šajā situācijā bija tas, ka Laila, atrazdamās šoka stāvoklī, ugunsgrēka dzēšanas laikā atradās pie kaimiņa tur pat 5. stāvā, kaut gan ugunsdzēsēji apgalvoja, ka visi cilvēki no mājas ir evakuēti.(!) Jāatzīmē, ka neviens pat nepainteresējās, kur un kādā stāvoklī atrodas dzīvokļa īrniece.
Kad ugunsgrēks bija nodzēsts, ugunsdzēsēji turpināja savu darbu, atbrīvojot dzīvokli no sadegušām mantām, kā arī Gardas pārstāvji bija ieradušies notikuma vietā, lai noskaidrotu no dzīvokļa īrnieces nevis to, vai viņai ir nepieciešama kāda medicīniskā palīdzība, bet vēlējās tikai uzzināt lietas apstākļus, meklējot ugunsgrēka iemeslus, kurus paši bez īrnieces palīdzības nevarēja atrast. Uz Lailas izmisīgo jautājumu “Ko man tagad darīt?”, no Gardas un ugunsdzēsējiem tika saņemta atbilde: “Ej padzer kafiju un nomierinies”, kaut gan sieviete bija vienā rīta halātā.
Sāpīgākais Lailai vēl bija priekšā – nākamajā dienā, vēršoties pie nekustamā īpašuma aģentūras “Kersten Mehl”, kam pieder dzīvoklis, sieviete saņēma piedāvājumu turpināt līgumsaistības un īrēt dzīvokli tajā pašā mājā, bet citā stāvā, kaut arī šis dzīvoklis jau bija nopludināts. Protams, ka šis piedāvājums ir ņirgāšanās par cietušajiem, piedāvājot dzīvot tur pat, zinot, ka šajā mājā dzīvokļos ir ugunsnedroši boileri, vai, precīzāk sakot, boileru slēdži. Šis absurdais piedāvājums tika atraidīts. Jāpiemin, ka firma pat lika apmaksāt īri par 13. jūniju, kad dzīvoklis jau bija nodedzis.
Visu nedēļu Laila ir vērsusies visās iespējamās iestādēs un instancēs, lai noskaidrotu vitāli svarīgu jautājumu: “KO DARĪT TĀLĀK?”, jo sadedzis ir viss – visa iedzīve, viss iepriekš sagādātais ir pārvērties pelnu kaudzītē, bet pretīm ir saņemta tikai un vienīgi vienaldzība un nekompetence. Tad rodas jautājumi – Vai tik tiešām Īrijas likumdošana pieļauj to, ka nevienam par šādu atgadījumu nav jāuzņemas atbildība un jāsniedz atbalsts un palīdzība? Vai šāda attieksme attiecas tikai uz iebraucējiem, kas strādā tāpat kā vietējie un maksā valstij nodokļus? Absurda liekas arī situācija, ka masu saziņas līdzekļi šo ugunsgrēku ir pasnieguši kā ierastu ikdienas notikumu, bez cietušajiem un nelaimē nonākušajiem.

FOTO: Limerick Leader ekrānattēls