3×3 nometne Īrijā noslēgusies

Larch Hill skautu nometne atkal daudz klusāka – latviešu valoda šeit vairs neskan, mastā neplīv sarkanbaltsarkanais karogs un Īrijā pirmā 3×3 ģimeņu saieta dalībnieki ir devušies mājup. Nedēļa, kuras laikā dažādās valstīs dzīvojošie latvieši stiprināja savu piederības apziņu, izzināja savu senču dzīvesziņu un mēģināja saskatīt visiem kopīgo, ir aizritējusi kā straujš un krāsains dancis.

Iemācījušies siet sieru, brūvēt alu un pīt krāšņus vainagus, pēdējā nometnes vakarā dalībnieki svinēja katram latvietim tik nozīmīgos svētkus – Jāņus. Zaļajā Salā šogad 3×3 nometne bija vienīgā vieta, kur šie svētki tika svinēti lielākā pulkā nekā tikai ģimenes vai draugu lokā. Un droši vien vienīgā vieta, kur viss notika saskaņā ar mūsu senču Jāņu tradīcijām un filosofiju. Uguns aizdedzināšanas rituāls, dažādas un dažkārt pavisam nedzirdētas līgodziesmas, danči, rotaļas un apdziedāšanās mijās ar nometnes dalībnieku atskatu uz šajā nedēļā piedzīvoto. Turpat, pie lielā Jāņu ugunskura, ieviržu vadītāji kopā ar saviem “mācekļiem” stāstīja par svarīgāko, ko izjutuši vai iemācījušies, ko sapratuši un piedzīvojuši.
Īso Jāņu nakti līdz pat saullēktam nometņotāji aizvadīja ar lustīgiem dančiem, dziesmām un sirsnīgām sarunām. Vienmēr var vēlēties ko vairāk un labāk, taču šoreiz tie, kas spēja nebūt “tipiskie latvieši”, un raudzīties pāri dažādām prakstiskām ķibelēm un organizatoriskām kļūmēm, priecājās par kopības un piederības sajūtu, un, galu galā, baudīja Jāņu nakts mistisko burvību.
Svētdien, sēžot plecu pie pleca “lielajā aplī”, katram bija iespēja paust savas domas par pirmo Īrijas 3×3 saietu un tad izskanēja dalībnieku domas ne vien par to, kas izdevies, bet arī par lietām, kuras noteikti jāatmet, jāmaina vai jāpapildina. Ņemot vērā, ka organizatori darbojās kā tautas pasakā – “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”, jo šī viņiem bija pirmā nometne un pieredze, kopumā paveikts ārkārtīgi liels un nozīmīgs darbs. Neskatoties uz kļūdām, vairākums dalībnieku atzina, ka guvuši ļoti daudz pozitīvu emociju, un ar prieku izbaudījuši nometnē pavadīto laiku. Sastapti brīnišķīgi cilvēki, iegūti jauni draugi, uzzināts daudz jauna, zuduši kādi aizspriedumi vienam pret otru, lepnums par to, ka esam latvieši – tā ir tikai daļa no pozitīvā, ko minēja dalībnieki.
Noslēgumā – pēdējā Vakara dziesma, ar ko šai nedēļā tika pabeigta katra diena, vēl pēc mirkļa Latvijas karogs ir nolaists, izskanējusi “Daugav’s abas malas” un emocijas, emocijas… Asaras, apskāvieni, atvadīšanās un vārdi: “Uz tikšanos kādreiz atkal!” Paliekot cerībā, ka šis “kādreiz” būs pavisam drīz – nākamvasar, tepat, Zaļajā Salā.

FOTO: Igors Ažgiņš

12►