Personisks stāsts par fiktīvajām laulībām

Ieva pirmo reizi atrakstīja apmēram pirms pus gada. Ar lūgumu pēc padoma, kā ātrāk tikt valā no “pagātnes rēga” – fiktīvajām laulībām. Toreiz viņa nevēlējās savu stāstu publiskot, jo situācija bija pārāk sāpīga un risinājums pavisam neskaidrs. Šobrīd Ievas dzīve pamazām sakārtojas un ir cerība, ka viņas laulība tiks anulēta.

Stāsts ir ļoti personisks, tāpēc varones vārds pēc viņas lūguma ir mainīts.
Sākums tik ļoti līdzīgs simtiem citu. Kredīts, dzīvokļa parāds, arvien jauni kredīti, lai nomaksātu iepriekšējos. Dzīvoklis ieķīlāts, kredīti jāmaksā – apburtais loks, no kura, jo tālāk, jo grūtāk izrauties.
Uzrodas darba piedāvājums Īrijā, kurš vēlāk izrādās, kā Ieva saka, “balti meli ar mežģīnēm”. Viena pati bez naudas un iztikas līdzekļiem svešā valstī un tad kāda paziņa piedāvā – apprecies, pat kopā nebūs jādzīvo, tikai “papīri jāuztaisa” un būs gan darbs, gan nauda un viss pārējais.
Ieva apdomājās un piekrita. Apprecējās ar afgāņu izcelsmes vīrieti. Sieviete atzīst – jau sākumā gāja visādi, angļu valodā viņa zināja vien “yes” un “no”, līdz ar to radās dažādi pārpratumi, asaras par to, ka nesaproti. Dzīvoja abi “laulātie” mazpilsētiņā, vienā dzīvoklī, katrs savā istabā, taču tas nepaglāba Ievu no emocionālas un seksuālas vardarbības. Pēc laulībām vīrs vispirms saņēma 6 mēnešu vīzu, abi ar Ievu strādāja “take away” un kādu laiku, kā viņa pati stāsta, viss bija daudz maz kārtībā un, cerot uz normālu dzīvi, viņa atveda no Latvijas arī savu dēlu.
Nākamā vīza Ievas vīram tika piešķirta uz 5 gadiem. Ar tās saņemšanu sākās trakākais. Tad sieviete jau vairs nestrādāja, bet vīrs sāka nenākt mājās – it kā aizņemts, it kā darbā. Reiz atsūtīja īsziņu, ka sieva viņam izmaksā pārāk dārgi un – paldies… Turpmāk ik pa laikam uz brīdi ieradās mājās, atveda Ievai ar dēlu ko ēdamu un pamazām vāca prom savas mantas. Līdzko sieva mēģināja uzsākt sarunas, vīrietis atrunājās, ka nav laika, un prom bija.
Ievai nebija darba, nebija naudas un uz nervu pamata sākās veselības problēmas. Kādu vakaru migrēna bija tik stipra, ka viņa pirmo reizi mūžā saprata, ka var arī nomirt. “Kur tad paliks mans bērns?”
Neskatoties uz iepriekšējiem solījumiem, pēc vīzas saņemšanas vīrs nelikās par Ievu ne zinis. “Ej, kur gribi un dari, ko gribi. Man tu neesi vajadzīga. Esmu dabūjis, ko man vajadzēja, un viss.”
Kādu dienu Ieva savāca mantas, paņēma dēlu, devās uz citu pilsētu un noīrēja istabu. Vīrs meloja un bārstīja solījumus, beidzot sāka draudēt. Ieva devās uz Gardu. Likumsargi vīru uzmeklēja, pēc tam viņš ieradās pie sievas un kādu laiku viss bija labi. Tomēr pēc pāris mēnešiem atkal sākās ņirgāšanās. Dažādu dzīvnieku sugu nosaukumi bija paši nevainīgākie vārdi, kādos afgānis apsaukāja savu sievu, līdz viņa neizturēja un devās pie advokāta. Pagājušā gada nogalē notika tiesa, kura nolēma, ka vīram jāmaksā Ievai uzturnauda – konkrēta summa mēnesī, lai viņa varētu izdzīvot. Protams, pirms tiesas vīrs atkal “apmeta kažoku uz otru pusi” un mēģināja sievu pierunāt atsaukt prasību, taču viņa kārtējiem solījumiem nenoticēja.
Drīz jau būs apritējuši divi gadi, kopš Ieva ir prom no vīra, šobrīd viņa dzīvo ar savu dēlu, viņai ir darbs un, kā pati saka, “miers mājās” un arī sirdī. Viņa ir atguvusi prieku dzīvot, gandrīz nomaksājusi visus Latvijā palikušos parādus, dzīvei ir parādījies mērķis un Ieva atkal var sapņot un šos sapņus arī piepildīt.
Taču tas iespējams vienīgi tāpēc, ka Ieva ir cīnītāja. Laikā, kad viņa vēl dzīvoja kopā ar savu vīru, vienkārši nokopēja vai ieskanēja visus dokumentus. Aizdomas par to autentiskumu sievietei radās, vīra automašīnā pamanot autovadītāja apliecību, uz kuras bija viņa fotogrāfija, taču pavisam cits vārds un uzvārds. Uz sievas jautājumiem viņš atbildēja, ka noviltot var pilnīgi jebkuru dokumentu.
Ieva šogad vērsās Latvijas vēstniecībā, iesniedza visus pierādījumus par viltotajiem dokumentiem un pret sevi un dēlu vērsto vardarbību. Lieta tika virzīta uz attiecīgajām iestādēm un pašlaik notiek izmeklēšana. Ieva cer, ka viņas laulība tiks anulēta, tā kā tā ir noslēgta, pamatojoties uz viltus identitāti un viltotiem dokumentiem. Vīrs atkal pieglaimojas un mēģina apbērt Ievu ar solījumiem, taču tas jau ir bezcerīgi. Sieviete cīnās par savu brīvību un nekas vairs viņu no šī ceļa nenovirzīs.
Nosodītājiem Ieva vēlas pateikt, ka bija bezizejā, tāpēc ķērās pie katra salmiņa, kas, viņasprāt, varētu palīdzēt no tā izkļūt. Izrādījās, ka tas tomēr bija strupceļš, par ko nācies dārgi samaksāt.
Meitenēm, kas apsver iespēju slēgt fiktīvās laulības ar tumsnējiem trešo valstu pilsoņiem, maldīgi cerot uz kādiem ieguvumiem, viņa saka: “Nedariet to! Tas nav to vērts. Tie pazemojumi, meli un viss, kas ar viņiem saistīts – tas tiešām nav to vērts! Ceru, ka drīz būšu brīva un NEVIENAI neiesaku ko tādu dzīvē darīt!”

FOTO: baltic-ireland.ie