Katram sava Latvija…

Ģertrūdes fonda rīkotā nometne “Ģertrūde pie jūras”, par kuru tika daudz runāts medijos, un kurā puse no dalībniekiem bija Latvijā dzīvojoši bērni, bet otra puse – Īrijā dzīvojošu latviešu ģimeņu bērni, ir noslēgusies. Par laiku Mazirbē kopā ar bērniem un jauniešiem, par domām un emocijām, ko raisījusi dalība šajā notikumā, stāsta Daina Konstantinova – Škurova:

““…Ikkatra, pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu domās, tad tiek nosaukta vārdos un tikai tad īstenojas dzīvē. Savu Latviju mēs radām paši…” /Ieva Nikoleta Dāboliņa/

Mana Latvija… katram tā ir sava, katrs to redzam savās nokrāsās un dzirdam savās skaņās un melodijās… Latvija, cik bezgala mīļa un tuva man esi tagad, kad ikdienā neredzu tavus saulrietus, kad nedzirdu tavu putnu dziesmas un meža šalkoņu savas mājas pagalmā…Tavi klusie un zilie ezeri ataust atmiņā, tad, kad šeit tālumā, varenā okeāna bangas gandrīz nogāž no kājām. Nekur pasaulē es nespētu ieraudzīt tādas krāsas dabā, kā manā Latvijā… zilie ūdeņi, rudzupuķu lauki, zeltainās druvas, ziedošie ābeļdārzi pavasarī, kas ar savu smaržu vilina un sauc… krāšņie saulrieti un saules pielietie mežu plašumi…pat varavīksnes krāsas ir daudz krāšņākas manā Latvijā. Nāk rudens un kas var būt skaistāks par krāšņo lapu klājumu pie kājām…atmiņas kavējas skolas gaitās un lēnais atpakaļceļš uz mājām, kad gribas skriet un priecāties par čaukstošajām lapām un laiks paskrien tik ātri…
Šo visu un daudz ko citu spēju novērtēt tikai tagad, kad atrodos tālu no mājām.
Tik daudz dažādu domu un pārdomu izjauc manas atmiņas… pozitīvais un jaukais miksējas ar dažu labu darvas karoti, bet ne par to ir šis stāsts, šoreiz un, laikam, arī turpmāk es nekad neko negatīvu neteikšu par savu mazo Latviju… Latvija sākas ar mums, ar cilvēkiem, kas tajā dzīvo, ar mūsu attieksmi pret to, tā sākas ar ģimeni – ar tēvu un māti. Tagad, šeit svešumā aizbraukušajiem, ir liela atbildība pret saviem bērniem, saglabāt mūsu tautas vērtības un iemācīt mūsu bērniem un mazbērniem, kas ir Latvija.
Kādam ir jābūt īstam latvietim? Noteikti lepnam par to, ka es esmu latvietis! Jādzīvo tā, lai nebūtu kauns skaļi teikt – esmu no Latvijas!
Paldies Latvija, ka Tu esi, ka Tu domā par saviem bērniem… Paldies visiem tiem, kas domā par mums – aizbraukušajiem svešumā. Paldies par iespēju pabūt Latvijā kopā ar 14 bērniem un jauniešiem. Mēs esam pateicīgi, ka varējām piedalīties nometnē “Ģertrūde pie jūras”.
Tik daudz mīlestibas pret mūsu Latviju nebijam jutuši jau sen, tieši Jūs – mometnes veidotāji un vadītāji mums atgādinājāt un parādījāt, kādai jābūt mīletībai uz mūsu mazo Latviju. Jūs ar tādu sirds degsmi un mīlestību stāstījāt bērniem par Latviju, ka šīs emocijas pārņēma arī mūs. Un mēs ar lepnumu gribējām teikt – esam no Latvijas, mēs piederam Latvijai. Ar prieku un mirdzumu acīs bērni atceras nodarbībās dzirdēto, viņi noteikti nekad neaizmirsīs stāstus pie ugunskura par Latvijas aizstāvjiem un vienmēr zinās atbildi uz jautājumu – ko nozīmē Latvijas karoga krāsas.
Lidojot atpakaļ uz mītnes zemi- Īriju, pārrunājot ar bērniem un jauniešiem, kas tad patika un kas nepatika, biju patīkami pārsteigta. Visi bija sajūsmā par kopā pavadīto laiku, par jauniem draugiem, par nodarbībām, ar lepnumu bērni teica, ka iemācījušies siet vairākus mezglus, iemācījās iekurināt ugunskuru, patika viktorīnas vēlajās vakara stundās un, protams, mēmais šovs ar Paulito… Tik daudz jauna un nedzirdēta mēs visi guvām no šīs nometnes, pamācošas bija ekskursijas pa Rīgu un stāsts par Mazirbi. Nemaz nelikās auksts un drēgns, kad devāmies vēlu vakarā uz jūru, lai dzirdētu stāstu par bākām, un rindas kārtībā visi lūkojās binoklī, lai redzētu mirgojošās bākugunis. Mums visiem ļoti patika “naksniņas” – kad pirms došanās gulēt, varējām baudīt siltas tējas krūzīti ar smalkmaizīti vai kādu citu kārumu.
Kad uzdevu bērniem jautajumu, kas tad nepatika? Neviens ilgi nedomāja un teica, ka nepatika odi, tam nu es piekritu, jo odu bija bezgala daudz…
Gan es, gan bērni baudīja kādus gardumus, ko redzēja pirmo reizi… tās bija kūpinātas butes, tādu gardumu pa īstam var izbaudīt tikai Mazirbē un vēl galdā tika celts sklandrausis. Šos ēdienus bērni īsti nespēja novērtēt, bet noteikti atcerēsies, ka tie ir iecienīti Mazirbē.
Laiks paskrēja tik ātri un pienāca laiks atvadīties, bija skumji, bija asaras, bet gribas cerēt un ticēt, ka mēs kādreiz satiksimies savā mazajā Latvijā. Tieši šādus vārdus mēs dzirdējām no ikkatra, kas bija atnākuši ar mums satikties pēdējā vakarā Vecās Ģertrūdes baznīcā.
Paldies saku bērnu un vecāku vārdā… Šīs dienas bija patīkamu iespaidu, jauku atmiņu pilnas. Mēs jutāmies piederīgi mūsu mazajai Latvijai… Mēs sapratām, ka katram roka jāpieliek, lai mūsu Latvija kļūtu labāka… Katram jāpieliek pūles, lai kādreiz atkal varētu baudīt Latvijas saulainos rītus un bezgala vilinošos saulrietus, plašo jūru un ziedošos laukus.
Nekur nav tik labi kā mājās…”

FOTO: Daina Konstantinova-Škurova

◄12