Confirmation jeb Iestiprināšana

Ir pienācis pavasaris, laiks, kad Īrijas katoļu sākumskolās notiek 1st Communion jeb Pirmā Svētā Komūnija un Confirmation jeb Iestiprināšana. Tā kā daudziem latviešu vecākiem nav īstas skaidrības par šo notikumu nozīmi, savās slejās jau esam snieguši skaidrojumu par to, kas ir Pirmā Svētā Komūnija, bet šoreiz Latvijas katoļticīgo misijas Īrijā kapelāns Andris Solims skaidro, kas ir Iestiprināšana:

“Mūsu Pestītājs Jēzus Kristus atnāca uz šo pasauli ar ļoti svarīgu un konkrētu misiju – lai izpirktu cilvēces pielaisto pirmdzimto grēku un atbrīvotu mūs no mūžīgās nāves varas. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos viņš uzveica sātanu un atjaunoja mums zaudētās Dieva bērnu tiesības. Šī atpestīšana no grēka un ļaunā gara varas turpinās jau divus gadutūkstošus caur Kristus dibināto pestīšanas institūciju – Baznīcu, ko Kristus dibināja kā „vienu, svētu, katolisku (=universālu) un apustulisku”. Jēzus vēlējās, lai cilvēki paaudžu paaudzēs turpinātu Viņa atpestīšanas darbu pasaulē, un šim nolūkam viņš deva arī pestīšanas līdzekļus – septiņus svētos sakramentus. Ja mēs varētu grafiski attēlot mūsu garīgās dzīves stāvokli, tad to varētu attēlot kā lielu bedri jeb grēka bezdibeni, no kura mums ir jāizrāpjas augšā. Taču tas nebūtu iespējams, ja mums nebūtu trepes vai citi attiecīgi rīki jeb instrumenti, ar kuru palīdzību mēs spētu tikt virspusē. Baznīca kalpo kā trepju margas, kas satur pakāpienus, kurus varam salīdzināt ar sakramentiem. Bez margām būtu ļoti grūti kāpt pa šādiem pakāpieniem uz augšu, nepieturoties pie tām. Rietumu un Austrumu Baznīcas varam iztēloties kā šīs divas margas, kurām ir kopīgi septiņi svētie sakramenti. Tie visi ir pamatoti Jaunās Derības Svētajos Rakstos. Katoliskajā un pareizticīgo Baznīcās ir saglabāti tie paši sakramentu nosaukumi: Kristība, Iestiprināšana, Vissvētākais Sakraments jeb Euharistija, Gandarīšana, Slimnieku sakraments, Priesterība, Laulība.
Pirmie trīs sakramenti sastāda Kristīgās Iniciācijas jeb Ievadīšanas Kristietībā grupu un senatnē bija kā viens vesels un nedalāms process, kas ievadīja un padarīja par kristieti, cieši viņu savienojot ar Kristus lielo atpestīšanas noslēpumu, līdzīgi kā pumpurs tiek iepotēts ābeļzarā. Esam jau apskatījuši iepriekš trešo sakramentu, ko bērni vai pieaugušie pieņem Pirmajā svētajā Komūnijā (First Communion), pirms kuras bija Pirmā Grēksūdze jeb Gandarīšanas sakraments (First Confession). Tagad aplūkosim tuvāk otrā sakramenta – Iestiprināšanas (Confirmation) būtību.
Lai saprastu Iestiprināšanas sakramenta nozīmi un jēgu, ir jāaplūko tā vēsturisko pusi. Pirmajos kristietības gadsimtos pastāvēja tikai pieaugušo kristība un ievadīšana sakramentu dzīvē. Trešā gadsimta kristīgā prakse liecina, ka kristības kandidātus – katehumenus uz kristībām gatavoja veselus trīs gadus, neskatoties uz lielajām kristiešu vajāšanām, kas tieši pastiprināja nopietnas sagatavošanās vajadzību, lai ievadītie kristietībā būtu stipri un neatkristu pagānismā. Nav brīnums, ka tieši pirmajos trijos gadsimtos ir bijis vislielākais kristiešu moceklību skaits. Līdz mūsdienām ir saglabājies ļoti vērtīgs dokuments no sīru manuskriptiem „Traditio apostolica” (Apustuliskā tradīcija) ap 230. gadu, kas detalizēti apraksta senos romiešu kristības ritus. Saskaņā ar šī dokumenta liecību toreiz kristīja tikai vienreiz gadā Lieldienu naktī un sagatavošanās ietvera vairākus posmus un pārbaudījumus. Pakāpeniski šie katehumeni tika ievadīti Kristus mācībā un Baznīcas liturģijā. Piemēram, viņi nedrīkstēja piedalīties kristiešu dievkalpojumos, tikai atsevišķās to daļās. Kad bija ievadīti Svētajos Rakstos, tikai tad drīkstēja klausīties dievkalpojumā Dieva vārdu, bet pēc tam tiem atkal vajadzēja atstāt lūgšanu vietu. Līdzīgi tie tika ievadīti Ticības simbola saturā un Kunga lūgšanā „Tēvs mūsu”. Lielās Sestdienas rītā notika pēdējie pārbaudījumi caur bīskapa roku uzlikšanu un kandidātu gara sagatavotības noteikšanu. Tie, kuri tika atzīti par sagatavotiem un „purus” (tīriem), tika pielaisti pie kristībām Lielās Sestdienas naktī, kad pēc pusnaktī uzsāktām lūgšanām un vairākiem Svēto Rakstu lasījumiem, psalmiem un dziedājumiem katehumenus procesionālā gājienā veda ārpus lūgšanu vietas pie tekoša ūdens, kur notika kristības. Tradicionāli tas bija ap gaiļa dziedāšanas laiku pulkstens divos naktī (tam nolūkam bija pat turēts krātiņā gailis!). Vieta, kurā notika kristības, saucās par kristības avotu, kas varēja būt gan upe, gan ūdenskritumiņš, gan avots, gan arī speciāls baseins. Jeruzalemē speciāli priekš kristībām bija izveidots tāds baseins pazemē, pie kura nokāpa pa septiņiem pakāpieniem, noģērba savas drēbes, kas simbolizēja atstāt savu veco, grēcīgo cilvēku un nomirt priekš grēka, tādējādi vienojoties ar Kristus nāvi. Pēc tam bīskaps, kas toreiz vienīgais drīkstēja kristīt, pieņēma katehumenu atteikšanos no sātana un grēka, trīsreiz iegremdēja katehumenus pasvētītajā kristības ūdenī pēc viņu ticības apliecinājuma trijām dievišķajām personām un Kristus dibinātajai Baznīcai. Pēc katras katehumenu atbildes „Es ticu” sekoja viņu kristība jeb iegemdēšana ūdenī, kas simbolizēja mazgāšanu no visiem grēkiem, ieskaitot pirmdzimto grēku. Sievietēm vajadzēja arī izlaist matus, lai tajos gadījumā nebūtu paslēpta kāda matu spraude ar pagānu elka attēlu (kā rezerves variantu nesadusmot šādu elku, ja kas sanāktu greizi ar kristietību). Pēc tam jaunkristītie jeb neofiti no baseina otrās malas uzkāpa augšā arī pa septiņiem pakāpieniem (ebrejiem cīpars septiņi apzīmē mūžību), kur tika ieģērbti baltās drēbēs. Šī kāpšana augšā no pazemes baseina simbolizē jaunkristīto augšāmcelšanos jaunai Dieva bērnu dzīvei, kuras godību arī sibolizē baltais kristības apģērbs. Atkal procesionāli šie neofiti tika vesti atpakaļ uz draudzes sapulces un lūgšanas vietu, kur ticīgie visu laiku lūdzās par jaunkristamajiem. Tur viņus jau sagaidīja bīskaps, kurš sēdēja savā krēslā – tronī.
Un te varētu atzīmēt Ievadīšanas kristietībā otro daļu – Iestiprināšanu jeb Nostiprināšanu, ar kuru jaunkristīto dvēseles tika apzīmogotas ar Svētā Gara zīmogu. Bīskaps izstiepa rokas pār neofitiem un piesauca lūgšanā pār viņiem Svēto Garu. Tad katram jaunkristītajam bīskaps uzlika uz galvas rokas un iesvaidīja pieri ar hrizmas eļļu, ar to nostiprinot jaunkristītos saņemtajā ticībā, ko saņēma pie kristībām. Hrizmas jeb pateicības eļļa, kas ir sagatavota no olīveļļas un balzāmkoka eļļas maisījuma, ir Svētā Gara redzamā zīme, un to izmantoja Vecajā Derībā, lai iesvaidītu praviešus, karaļus un priesterus. Eļļas īpašība ir dziļi iesūkties ādā un muskuļos, tādējādi izplešoties pa lielu laukumu no konkrētās iesvaidīšanas (iesmērēšanas) vietas, līdzīgi tintes traipam uz dzēšpapīra. Tāda iesvaidīšana ar hrizmas eļļām simbolizē arī to, ka Svētais Gars ienāk jaunkristītā cilvēka dvēselē, pārņemot to savā īpašumā. Svētais apustulis Pāvils māca, ka kristieša miesa kļūst par templi-mājokli Svētajam Garam, kas iemājo viņa dvēselē: „Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu! (1. Korintiešiem 6, 19-20). Līdz ar to jaunkristītais tagad ir saņēmis Svētā Gara svaidījumu un pieder Kristum. Tāpat kā uz kāda produkta vai preces ir uzlikts īpašnieka vai ražotāja zīmogs, paraksts vai firmas zīme, arī Iestiprināšanā kristietis saņem šādu Svētā Gara zīmogu uz pieres. Varam uzsvērt četrus punktus, ka caur šo iesvaidīšanu kristītais cilvēks kļūst par Kristus: 1) īpašumu; 2) kalpu; 3) draugu un 4) karavīru.
Kā redzam, šī Iestiprināšana vienmēr ir bijusi neatņemama Kristības sastāvdaļa. Ar kristības ūdeni tika dzēsta Ādama pirmdzimtā grēka parādzīme un ar hrizmas eļļu tikām apzīmogoti kā atjaunotie Dieva bērni, kuri tika pabaroti ar Kristus Miesu un Asinīm zem redzamajām maizes un vīna zīmēm Euharistijā svētās Komūnijas brīdī. Tas bija triju daļu nedalāms kopīgs Ievadīšanas Kristus noslēpumos rits, kas Austrumu baznīcās pastāv kā viens veselums arī šodien. Taču Rietumu Baznīcā šis process vēsturiski diemžēl sadalījās trijās atsevišķās daļās, veidojot neatkarīgu šo sakramentu norisi un laiku. Ar 313. gada Milānā izdoto Romas imperatora Konstantina Lielā ediktu kristietība tika pasludināta par oficiālo Romas impērijas reliģiju, dodot tai ilgi gaidīto brīvību pēc četru gadsimtu nežēlīgajām vajāšanām. Baznīca izgāja no pagrīdes un strauji izplatījās visā impērijā un pasaulē. Ap piekto gadsimtu mainījās kristības prakse, kad sāka kristīt arī mazos bērnus. Līdz ar to bīskapi vairs nevarēja fiziski vieni paši paspēt nokristīt Lieldienu naktī lielo skaitu katehumenu, tāpēc tie dalījās šajā varā ar priesteriem, kuri kļuva par bīskapu palīgiem un sāka neatkarīgi kristīt. Tomēr bīskapi rezervēja sev šo Iestiprināšanu caur hrizmas eļļu iesvaidīšanu. Tas zināmi sarežģīja Ievadīšanas kristietībā procesu, jo Svētā Gara došanas moments tagad būtu tā kā nošķirts no paša kristības rita un varētu notikt pat pēc vairākiem gadiem, kad bīskaps vizitētu attiecīgo draudzi un piešķirtu Iestiprināšanu, dodot Svēto Garu. Tādēļ arī priesteriem atļāva uzreiz pēc kristības ar ūdeni dot svaidījumu galvas viducī ar hrizmas eļļām, dodot Svēto Garu jaunkristamajiem. Radās dilēma par Iestiprināšanas vajadzību pēc Kristībām, ja jau tajās tika dots Svētais Gars. Vairākas protestantu baznīcas vēlāk atmeta Iestiprināšanu kā atsevišķu sakramentu, uzskatot, ka tas būtu dublikāts Svētā Gara došanas ritam. Taču Iestiprināšanā pats bīskaps kļūst arī par redzamo zīmi kristiešu vienotībai vienotajā Kristus ganāmpulkā, iekļaujot iestiprinātos lielajā Kristus Baznīcā, kuru bīskapi pārstāv savās vietējo baznīcu diecēzēs (piem., Latvijas baznīcā, Īrijas baznīcā, Anglijas, Polijas baznīcās utt.). Caur vietējo baznīcu bīskapiem mēs esam iekļauti un vienoti ar visas pasaules kristiešiem, apvienotiem Kristus dibinātajā pestīšanas Baznīcā. Tā ir ienākšana Kristus draudzē, kas notiek caur Iestiprināšanas sakramentu, kurā Svētais Gars tiek dots kā dāvana, papildspēks kristītajiem pildīt savus Kristības solījumus un dzīvot īstu Dieva bērnu dzīvi, nevis tikai saukties par kristiešiem. Kad mazie bērni tiek nokristīti, viņi saņem Svētā Gara dāvanas, taču tās viņos vēl nevar nest vajadzīgos augļus, kamēr bērns pieaug apzinīgā vecumā. Tāpēc tagadējā Rietumu Baznīcas praksē notiek bērnu apmācības ticības dzīvei, viņi tiek sagatavoti un ievadīti Kristus noslēpumos, kuros sāk pamazām ņemt aktīvu dalību, sajutot Svētā Gara dāvanu iedarbību. Praksē notika pirmo sakramentu secības maiņa, jo pēc Kristības sakramenta pieņemšanas, bez kura nedrīkst pieņemt nevienu citu sakramentu, tiek apzinīgi pielaisti vairāki grēki bērnu un jauniešu garīgajā dzīvē. Tādēļ rodas vajadzība vispirms atbrīvoties no šiem grēkiem pēc Kristības, ko Jēzus dāvā caur Grēksūdzi jeb Gandarīšanas sakramentu. Notiek Pirmā Grēksūdze, kurā tiek atjaunotas Dieva bērnu tiesības, kas tika atgūtas caur Kristību, bet atkal pazaudētas caur lielajiem un nāvīgajiem grēkiem. Kaut maziem bērniem, šķiet, nav grēku, tomēr arī no ikdienišķajiem mazajiem grēkiem ir jānomazgā dvēselīte, lai ielietās Svētā Gara dāvanas varētu sākt viņos efektīvi attīstīties. Līdz ar to Gandarīšanas sakraments praksē kļūst par otro sakramentu, pēc kura tad seko Pirmā svētā Komūnija, kurā pirmo reizi tiek pieņemta neredzamā Kristus Miesa un Asinis zem redzamajām maizes un vīna zīmēm. Īrijā bērni katoļticīgo vadītajās skolās uz šiem sakramentiem tiek sagatavoti 2. klasē, bet pati Pirmā Komūnija kļūst bieži par ļoti pompoziem svētkiem, kuros nereti dominē vairāk ārējais, nevis garīgais moments. Latviešu bērniem, kuru liela daļa ierodas Īrijā kā nekristītie, nereti Pirmās Komūnijas svētki kļūst par iemeslu nokristīties, lai neizpaliktu skaistie skolas svētki. Protams, tas nav labākais iemesls, kāpēc ir jānokristās, bet Dievs var izmantot arī tādus dvēseles pestīšanas līdzekļus un veidus, lai caur to arī bērnu vecāki varētu saskarties un tuvināties ticības dzīvei. Tātad Vissvētākais Sakraments praksē nostājas trešajā vietā starp svētajiem sakramentiem, un Iestiprināšana tad ieņem ceturto vietu. Dažādās zemēs ir noteikts dažāds vecums šī sakramenta pieņemšanai. Polijā tas ir ap četrpadsmit gadiem, Īrijā parasti tā ir 6. klase katoļticīgo vadītajās skolās. Arī šie svētki ir skolas mēroga svētki, kas savā veidā ir Baznīcas rūpes sniegt pusaudžiem garīgo palīdzību viņu vecuma grūtākajā periodā, kad mainās jauniešu vērtību skala un autoritātes. Varētu teikt, tas ir kā tramplīns, no kura atsperties tālākajā dzīves lēcienā modernajā pasaulē, pirms tam saņemot Svētā Gara papildspēku un kļūstot par pilntiesīgu Kristus draudzes locekli, kurš ir tagad pilnībā ievadīts Pestītāja noslēpumos un ir pilnīgā vienotībā ar Viņa mistisko miesu – Baznīcu. Mūsdienu modernajā sabiedrībā Iestiprināšana kļūst par nosacīti pēdējo kontaktēšanos ar Baznīcu ļoti daudziem jauniešiem, kuri pēc tam pazūd no Baznīcas uz ilgāku laiku, ja ne pavisam. Tāpēc šim sakramentam mūsdienās ir svarīga loma jauniešu dzīvē, atgādinot viņiem par svarīgajām ticības mācības patiesībām un kristiešu dzīves morālajām vērtībām. Reāli Iestiprināšana kļūst savā ziņā kā ceļa maize un svētība jaunatnei pirms došanās lielajā dzīves skolā.
Ir jāņem vērā, ka tiem, kuri vēlas kļūt par jaunkristamā krustvecākiem katoliskajā Baznīcā, ir jābūt obligāti iestiprinātiem saskaņā ar kanoniskajām tiesībām, jo pretējā gadījumā tie var būt tikai kā Kristības liecinieki. Arī noslēdzot Laulības sakramentu, Baznīcas likumi pieprasa, lai līgavaiņi būtu iestiprināti. Tomēr, nākot pretī mūsdienu cilvēkiem, Baznīca uzticas, ka līgavaiņi sakārtos Iestiprināšanas sakramenta pieņemšanas jautājumu vistuvākajā laikā pēc laulībām, ja nebija iespējas to izdarīt pirms. Lai varētu pieņemt Iestiprināšanas sakramentu, ir jābūt kristītam un iesvētītam (kas ir pieņēmis Pirmo svēto Komūniju); ir jāatkārto katehisms – Baznīcas mācības daļa par Iestiprināšanu; jāpieiet pie Grēksūdzes pirms Iestiprināšanas un jāpieņem Kristus Miesa svētās Mises laikā, kurā tiek piešķirts Iestiprināšanas sakraments. Praktiski pirms tam ir jābūt labi sagatavotiem un jāpiereģistrējas savā draudzē, lai saņemtu no draudzes prāvesta apzīmogotu zīmīti kā „caurlaidi”, uz kuras ir rakstīts iestiprināmās personas kristības vārds un citi dati. Iestiprināšanas dienā Euharistijas laikā pēc attiecīgām lūgšanām pār iestiprināmajiem, ko bīskaps izsaka ar izstieptām rokām, iestiprināmie tiek stādīti bīskapa priekšā un saņem Svētā Gara zīmogu uz pieres, ko bīskaps veic ar hrizmas eļļām, izsakot formulu: „N. (kristības vārds), saņem Svētā Gara dāvanas zīmogu”. Uz to iestiprinātais atbild: „Amen” (=jā, lai notiek) un saņem no bīskapa miera sveicienu: „Miers ar tevi!”, uz ko atbild: „Un ar tavu garu!”. Pie Iestiprināšanas ir vajadzīgi arī krustvecāki, kas var būt tie paši Kristības sakramenta krustvecāki, bet obligāti tiem ir jābūt iestiprinātiem. Iestiprināšanas rita laikā attiecīgais krustvecāks uzliek iestiprināmajam labo roku uz labā pleca, stāvot aizmugurē. Tas ir liecības žests no krustvecāka puses, ka viņš stāda bīskapam priekšā savu krustbērnu un apliecina viņa gatavību saņemt šo sakramentu. (Kādreiz senatnē iestiprināmajam vajadzēja uzkāpt savam krustvecākam uz kājām, lai simbolizētu, ka viņš ir caur to atnests uz Iestiprināšanu.) Pēc Iestiprināšanas sakramenta saņemšanas ir jāizņem savā draudzē Iestiprināšanas apliecība, jo arī šo sakramentu ir jāiereģistrē draudzes grāmatu reģistros.
Tātad, lai kļūtu par pilntiesīgu Kristus Baznīcas locekli, ir jābūt kristītam, iesvētītam un iestiprinātam. Kristieši, kas ir nostiprināti savā ticībā caur Svēto Garu, kā Kristus karavīri tiek aicināti aizstāvēt savu ticību un cīnīties ar dzīves grūtībām. Nemazināsim Svētā Gara iedarbību mūsos un ļausim viņam mūs vadīt visos mūsu dzīves ceļos garīgajā un laicīgajā dzīvē!”

FOTO: baltic-ireland.ie