Nevajadzīgais cilvēkbērns

Jau vairākus gadus portāla baltic-ireland.ie un Latvijas vēstniecības Īrijā pārstāvji ievēro tradīciju un Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā tiekas ar ģimenēm vai bērniem, kuru likteņi piesaistījuši mūsu uzmanību. Dāvina simboliskas dāvaniņas, sarunājas, bet pēc tam top stāsti – reizēm ļoti gaiši un pozitīvi, reizēm tie atspoguļo sarežģītus un traģiskus notikumus. Šoreiz stāsts, šķiet, ir diezgan skumjš un ņemot vērā, ka tas ir par cilvēkbērnu, kura dzīve ir sākusies pavisam nesen, visi personu vārdi ir mainīti.

Mazā Elīna iepazīstoties mani vēro ar ļoti nopietnām un vērīgām acīm, bet Lāsma un Valters cieši paspiež roku un laipni smaida. Mazā neatbild uz jautājumiem un turpina mani vērot. Lāsma paskaidro, ka Elīna vēl praktiski neko nerunā, lai arī pavisam drīz viņai būs divi gadi. Mūsu sarunas gaitā mazā atplaukst, labprāt notiesā vairākas konfektes un citus saldumus, smaida un omulīgi rosās pa telpu.
Kā jau noprotams, stāsts būs par viņu un cilvēkiem, kas saistīti ar mazās meitenītes dzīvi.
Kad pirms gandrīz diviem gadiem Īrijā nāca pasaulē Elīna, viņas mammai Annai bija tikai 17. Vai nu jaunības, vai varbūt pašas ne pārāk labās pieredzes savā ģimenē dēļ viņas attieksme pret mazulīti bija un joprojām ir pilnīgi vienaldzīga. Vispirms Elīnu audzināja vecmāmiņa, pēc tam kādu laiku pati mamma, kurai periodiski mainījās draugi, bet šobrīd viņa ir Lāsmas un Valtera aprūpē.
Lāsma ir attāla Annas radiniece, bet, klausoties stāstu par to, kā Elīna nonākusi pie viņiem, saprotu, ka Lāsmas un Valtera vietā varētu būt jebkura sieviete, kas gadītos Annas ceļā.
Kādu dienu Anna atveda Elīnu un palūdza Lāsmu pāris stundas mazo pieskatīt. Viņa neatgriezās ne pēc pāris, ne četrām, ne vairāk stundām… Pēc dažām dienām Lāsma un Valters uzzināja, ka Anna ir devusies uz Lielbritāniju.
Elīna ir pie viņiem jau vairāk kā mēnesi un pa šo laiku notikumi savērpušies īstā virpulī. Lāsma un Valters ir mazajai patiešām pieķērušies, sagādājuši viņai gan apģērbu, gan rotaļlietas, jo Elīnu pie viņiem atveda vien ar to drēbju kārtu, kas bija mugurā, un pidžamu. Šobrīd strādā tikai Lāsma, jo Valters ir aizgājis no darba, lai varētu pieskatīt mazo. Ik pa laikam ar kādām pretenzijām uzrodas Elīnas tēvs un pēc aktīvas komunikācijas sociālajos tīklos un sarunām skype, mamma ir atgriezusies Zaļajā Salā. Uz laiku, lai nokārtotu dokumentus. Nē, viņas dzīvē mazajai meitiņai vietas joprojām nav un viņa neplāno Elīnu ņemt pie sevis. Jāpiezīmē, ka īsu brīdi Anna šādu iespēju apsvēra, kā noprotams, pavisam praktisku iemeslu dēļ – cerot kaimiņsalā saņemt pabalstus. Kad atklājās, ka nekāda prakstiska labuma no meitiņas nebūs, viņa pateica Lāsmai un Valteram, ka ir izlēmusi no meitas atteikties oficiāli un vēlas, lai mazā paliek pie viņiem. Īrijā dzīvo arī Annas mamma, kura Elīnu ir audzinājusi dzīves pirmajos mēnešos, taču viņai ir cita ģimene, vairāki bērni, no kuriem jaunākajam ir tikai daži mēneši, un viņa nav gatava uzņemties atbildību arī par Elīnu.
Lāsma un Valters ir gatavi to darīt, jo ar visu sirdi ir mazulītei pieķērušies.
Tieši tāpēc visi trīs ir ieradušies vēstniecībā, lai lūgtu padomu – ko darīt. Šī brīža situācijā vēršanās Īrijas iestādēs nozīmētu, ka Elīna nonāktu atbildīgo iestāžu aprūpē un pēc tam tiktu ievietota īru audžuģimenē. Pašreizējiem meitenītes aprūpētājiem nav pat viņas dzimšanas apliecības, tikai Annas vēstule par to, ka viņa atsakās no meitas un vēlas, lai viņa paliek pie Lāsmas un Valtera. Likuma priekšā šai vēstulei nav gandrīz nekādas nozīmes. Situāciju sarežģī arī tas, ka, lai arī abi Elīnas vecāki ir Latvijas pilsoņi, viņi nav mazo piereģistrējuši ne Latvijas, ne Īrijas pilsonībā.
Lai noskaidrotu iespējamos situācijas risinājuma ceļus un novērstu kļūdas, pašlaik notiek konsultācijas ar Latvijas tieslietu ministriju, paskaidro Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā Padomniece, Konsulārās nodaļas vadītāja Vija Buša.
Viņa norāda, ka šī ir viena no situācijām, kad cilvēku vieglprātīgā attieksme pret dokumentiem un oficiāli kārtojamām lietām jau tāpat smago situāciju ir sarežģījusi vēl vairāk. Visneaizsargātie šādās situācijās ir bērni, īpaši dzīvojot ārvalstīs, un Elīna ir tiešs piemērs tam, cik ļoti neaizsargāti viņi var būt, piebilst V.Buša.
Lāsma un Valters ir cieši apņēmušies darīt visu iespējamo, lai mazulīte paliktu pie viņiem un ir skaidri redzams, ka tas nav viņu pašu ērtības vai izdevīguma dēļ. Mūsu sarunas laikā mazā Elīna ik pa laikam pieglaužas Lāsmai vai Valteram un gaiši uzsmaida, viņas attieksme visu pasaka bez vārdiem. Beidzot mazais cilvēkbērns kādam ir svarīgs, tāpēc no visas sirds gribas novēlēt – lai izdodas visu nokārtot!

FOTO: baltic-ireland.ie