Ir vērts ieklausīties

Lasītāji, kuri seko Īrijas latviešu sabiedriskās dzīves aktivitātēm, būs jau pamanījuši pavisam nelatvisku vārdu – Džovanni Atardo (Giovanni Attardo).
Kas viņš ir un kāpēc tik aktīvi piedalās latviešu kopienas sabiedriskajā dzīvē, kura interesē tikai nelielu daļu no visiem Īrijā dzīvojošajiem latviešiem? Šoreiz neparasts stāsts, kas liek aizdomāties.

Džovanni ir dzimis Parīzē, sicīliešu ģimenē, kura 1956.gadā emigrēja uz Franciju no kara izpostītās Sicīlijas, meklējot iespējas izdzīvot. Tur tika atrasts darbs, piedzima bērni un pēc laika ģimenes galva Kalodžero (Calogero Attardo), domājot par bērnu nākotni, nodibināja pirmo Itāļu biedrību Francijā. Šeit īsti vietā būs neliela atkāpe vēsturē, kas lielā mērā izskaidro sicīliešu un itāļu savstarpējās attiecības. Kā zināms, Sicīlija, kas savulaik bijusi daļa no Romas Republikas un gandrīz 700 gadus bijusi neatkarīga karaliste, tagad ir daļa no Itālijas. Itālija ir bagāta, kamēr Sicīlija grimst nabadzībā. Džovanni atceras, ka vienmēr ģimenē tika runāts par to, ka Itālija bez Sicīlijas nevar iztikt un izmanto tās auglību un dabas bagātības. Tieši tāpēc viņam bērnībā nebija saprotams, kāpēc vecāki darbojas itāļu biedrībā, liek mācīties itāļu valodu, lai arī ģimenē runāja sicīliešu valodā. Tikai vēlāk viņš saprata, ka tā iemesls bija tieši viņu – bērnu nākotne. Vecāki saprata, ka, ģimenei atgriežoties dzimtenē, bez itāļu valodas bērni iztikt nevarēs.
Džovanni stāsta, ka arī šobrīd, ciemojoties pie vecākiem Sicīlijā, spēkā ir noteikums – mājās ģimene runā tikai sicīliešu valodā, lai arī visi pārvalda gan franču, gan itāļu valodu. Pats viņš runā septiņās valodās – franču, itāļu, sicīliešu, spāņu, portugāļu, arābu un angļu – bet atzīst, ka visvieglāk sazināties ir franču valodā.
Par Francijā pavadīto bērnību Džovanni stāsta, ka viņam gan patika, gan nepatika vecāku sabiedriskās aktivitātes, jo viņš, kā jau puika, bija diezgan liels palaidnis. Itāļu biedrībā reizi nedēļā bērniem notika skoliņas nodarbības, bija sava futbola komanda un arī pūtēju orķestris.
Kad Džovanni bija sasniedzis 15 gadu vecumu, ģimene atgriezās Sicīlijā. Lai arī vecāki tam īsti nebija gatavi, bērni (Džovanni, viņa brālis un māsa) piespieda pieņemt un realizēt šo lēmumu. Par to Džovanni atceras, ka viņiem likās, ka dzīve vecāku dzimtenē būs skaista un bezrūpīga, jo visas ciemošanās tur saistījās ar svētku sajūtu. Tomēr pēc atgriešanās izrādījās, ka šī pasaule tomēr nav tik skaista kā bija cerēts. Tēvs nevarēja atrast darbu, jo vietējie viņu uzskatīja par nodevēju, kas bija pametis dzimteni. Ilgu laiku ģimene dzīvoja no tā, ko Kalodžero nopelnīja gadījuma darbos.
1988.gadā Džovanni kopā ar draugu, meklējot piedzīvojumus, aizbrauca uz Londonu. Atrada darbu itāļu beķerejā, bet pēc laika sāka vakaros piestrādāt arī kā dīdžejs populārā naktsklubā Camden Palace. Londonā tika nodzīvoti 10 gadi un to laikā notika ļoti daudz kas – tika daudz un smagi (7 dienas nedēļā) strādāts, pelnot patiešām labu naudu, tika izveidota ģimene, piedzima bērni. Tā kā Džovanni dzīvesbiedre bija īriete, ģimene izlēma doties uz Īriju, kur sievas vecākiem piederēja māja.
Zaļajā Salā Džovanni dzīvo nu jau gandrīz 15 gadus, kopš 1997.gada decembra. Kā jau tas dzīvē dažkārt notiek, ģimene ir izirusi un attiecības sarežģījušās, taču tas nav licis jaunajam sicīlietim kļūt īgnam un grimt depresijā.
Latviešu sabiedriskajā dzīvē Džovanni iesaistījās pamazām. Viņa mīļotā sieviete ir latviete un vispirms viņš tikai vēroja visas aktivitātes no malas – veda viņu uz kora „eLVē” mēģinājumiem, sagaidīja, koncertos sēdēja skatītāju rindās, brauca līdzi visur, kur viņa draudzene piedalījās. Reiz kora diriģente Inguna Grietiņa it kā jokojot ieteicās: ”Džovanni, tev jānāk dziedāt korī!” Tobrīd tas tiešām tika uztverts kā joks. Taču, arvien vairāk iesaistoties latviešu aktivitātēs, kādā brīdī Džovanni izlēma pamēģināt. Izklausās ļoti viegli, taču tikai viņam pašam zināms, kam bijis jāpārkāpj pāri, lai to izdarītu. Džovanni tēvs ir mūziķis (spēlē vairākus pūšamos instrumentus), tā ka muzikālajā ziņā grūtību nebija, bet kora mēģinājumi notiek latviešu valodā un repertuārā ir galvenokārt latviešu dziesmas … Grūti pat iedomāties, kādas maņas jāliek lietā, lai saprastu, ko vēlas diriģente, kas runā pilnīgi nesaprotamā valodā. Džovanni saka, ka ir ārkārtīgi pateicīgs gan kora kolēģiem, gan diriģentei Ingunai Grietiņai par atbalstu un palīdzību. Viņš ir patiešām laimīgs un lepojas, ka var būt daļa no tā, ko pirms tam klusībā apbrīnojis. Latviešiem ir apbrīnojama kultūra, brīnišķīga tautas mūzika un tērpi un šeit, Īrijā, viņi ir maza kopiena, bet dara lielisku darbu, parādot savas kultūras bagātības visiem, uzskata Džovanni.
Šobrīd sicīlietis ar nepacietību gaida un skaita dienas līdz Dziesmu svētkiem Latvijā, kuros viņš pirmo reizi mūžā piedalīsies. Par savām sajūtām viņš saka, ka tas ir kaut kas tik ļoti labs, ka to grūti izstāstīt. Latviešu tautas mūzika ir pabīdījusi malā viņa tautas mūziku. Ir nopirkts Krustpils novada tautas tērps un jau nolemts, ka Džovanni piepildīs savu sapni un mācīsies spēlēt kokli. Interese par to radās pēc tam, kad izrādes „Koklītes ceļojums” viesizrāžu laikā Edgars un Lilija Lipori viesojās Džovanni mājās un te ieskanējās arī latviešiem tik mīļā kokle. Sajutis šī instrumenta īpašo burvību un Edgara Lipora vadībā „iemēģinājis roku”, sicīlietis saprata, ka var un grib iemācīties to spēlēt. Šobrīd Edgara tēvs Kārlis Lipors darina kokli speciāli Džovanni un tā tiks iegādāta, viesojoties Latvijā Dziesmu svētku laikā. Edgars Lipors savam jaunajam draugam ir apsolījis arī nelielu apmācību kursu kokles spēlē. Un nav šaubu, ka Džovanni valodas prasmēm drīz pievienosies arī astotā – latviešu valoda.
„ Es mīlu savu draudzeni un uzskatu, ka Latvija ir daļa no viņas,” saka Džovanni un piebilst, ka ir iemīlējis Latviju tik ļoti, ka, ja kādreiz būtu vajadzīgs, aizstāvētu to arī ar ieroci rokās, tāpat kā savu Sicīliju. Viņš saka, ka latviešiem ir jākļūst lepniem par savu kultūru, savu zemi, dabas bagātībām, upēm un ezeriem un nevajag slēpt to no pasaules.
„Jums jākļūst agresīvākiem un jāpastāv par sevi, nedrīkst ļaut sevi pazemot. Tikai ar cīņu var panākt rezultātu, jāmēģina atgriezties un „sadot sukas” valdībai, tikai tad kaut kas mainīsies. Ceriet un ticiet, ka dzīve Latvijā reiz kļūs labāka un tā kļūs par normālu valsti! Mani vecāki atgriezās mājās un es ceru, ka arī jūs visi reiz atgriezīsieties!”
Sicīlietis Džovanni runā par Latviju ar sapratni un patiesu mīlestību, kuras tik bieži pietrūkst mums, latviešiem. Ir vērts ieklausīties, patiesi… Lai reiz nenotiktu tā, ka kaut ko novērtējam tikai tad, kad tas mums jau ir zudis.

FOTO: no Džovanni Atardo personīgā arhīva