Cīņa joprojām turpinās

“Mēs skaidri zinām un redzam, ka tam, ko esam darījuši, un vēl vairāk – tam, ko darām šodien, ir jēga. Ja nebūtu rezultātu, mēs jau sen būtu emigrējuši.”
Ar šādiem vārdiem sestdien savu tikšanos ar klausītājiem Dublinā noslēdza Latvijas brīvības cīnītājs, Trīszvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns.

Vairāk kā trīs stundas ilgušais Jāņa un Guntas Rožkalnu dzīves stāsts par padomju laika gadu gaitām, ideju par brīvu Latviju, par, uzvarām un zaudējumiem, cīņu un pazemojumiem, šķietamu bezcerību, ticību, tās doto spēku, izpaužoties konkrētā rīcībā, mainot tā laika situāciju, bija kā praktisks piemērs, ka arī šodien iespējams daudz ko mainīt.

Rūpīgi sagatavotā prezentācija, kurai bija trīs daļas – “Pretošanās kustība Latvijā”, “Cīnītājs Gunārs Astra”, “Jāņa un Guntas Rožkalnu dzīves stāsts” ļāva atminēties tos laikus, kad čukstot tika stāstīts par kaut kur redzētu uzvilktu sarkanbalti sarkano karogu, par pasta kastītēs atrastiem uzsaukumiem, par neredzamajiem cīnītājiem komunistiskās propogandas laikos, par čekistiem un ziņotājiem, jeb “stukačiem”, par šausmu stāstiem Latvijas čekas pagrabos un Sibīriju. “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs, tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot”, savā pēdējā vārdā tiesā teica Gunārs Astra.

Dziļāk varēja ieskatīties sarežģītajā Latvijā tolaik un šodien. Tikšanās laikā bija iespējams izvērtēt cilvēkus, latviešus, kuri gan toreiz, padomju laikos, gan šodien, Eiropas Savienības laikos, nes un cenšas ieviest svešas, pirmajā brīdī it kā nekaitīgas idejas, tomēr finālā atstāj graujošu iespaidu uz Latviju un latviešiem.

Ticība Dievam, ticība labajam, patiesajam, ticība īstām, nevis pseidovērtībām, ticība Latvijas nākotnei, joprojām liek Jānim un Guntai runāt, rakstīt, veikt akcijas, vākt parakstus, lai izmainītu vai iespaidotu kādus Latvijas valdības lēmumus šodien.

Jo arī pēc pirmā pasaules kara viss šķita bezcerīgi, tomēr piedzima Latvija, kura bija vislabākais paraugs Eiropai un pasaulei pēc visiem statistikas rādītājiem. Arī pēc otrā pasaules kara, kad tika izsūtīti un emigrēja tūkstošu tūkstoši, pēc 50 okupācijas gadiem atdzima Latvija. Un šodien, kad nepareizi pieņemtu lēmumu un ekonomiskā kara rezultātā Latviju ir atstājuši vairāk cilvēku nekā abos pasaules karos kopā izbraukušie, viennozīmīgi ir skaidrs – Latvija un latvieši bija, ir un būs.

Viena no gandrīz 200 valstīm uz pasaules – Latvija – būs, jo ir cilvēki, kuriem nav vienalga, kas notiek.

FOTO: baltic-ireland.ie un no J.Rožkalna personīgā arhīva