Īrijas musulmaņu vidū arī Oļegs no Latvijas

Īrijā, kur tikai 34% no aptuveni 3,8 miljoniem katoļu apmeklē baznīcu un daudzi ir pilnīgi atteikušies no ticības, visstraujāk augošā reliģija ir islāms, raksta Independent.ie.
2011.gada tautas skaitīšanā valstī tika reģistrēti 48130 musulmaņi un ir paredzams, ka to skaits līdz 2020. gadam sasniegs 100 tūkstošus.

Tiek lēsts, ka katru gadu līdz pat 500 Īrijas iedzīvotāju pievēršas islāmam. Lai to izdarītu, nav nekā oficiāli jāreģistrējas vai jākristās – lai kļūtu par musulmani, vienkārši jānoskaita ticības apliecinājums divu liecinieku – musulmaņu klātbūtnē.
Sievietes islamam pievēršas biežāk nekā vīrieši, un lielākajā daļā gadījumu iemesls ir laulības, taču dažkārt cilvēki atrod šo reliģiju, meklējot mieru un veidu, kā apmierināt savas garīgās vajadzības.
Īrijā ir plaukstoša musulmaņu kopiena un tajā savu iekšējo mieru atradis arī 33 gadus vecais Oļegs Tučs (attēlā) no Latvijas. Laikrakstam viņš stāsta par sevi:
„Es esmu no Latvijas. Es pievērsos islāmam 2010. gadā. Mana paaudze līdz zināmam brīdim auga Padomju Savienībā. Tā bija sistēma ar savu ideoloģiju, no kuras reliģija bija izslēgta. Cilvēki tika atturēti no piedalīšanās jebkāda veida reliģiskos notikumos. Mēs augām ļoti racionālā vidē.
2006. gadā es satiku sievieti, ko iemīlēju un bildināju. Viņa atbildēja, ka viņai ir nosacījums. Tā kā viņa ir katoliete, viņa sacīja: “Baznīca ir vienīgais veids, kā es esmu gatava apprecēties”. Es teicu: “Es tevi mīlu un es to darīšu tevis dēļ”. Tas ir mazliet sarežģīti kļūt par katoli, bet tas deva man jaunu skatījumu uz pasauli. Mana pasaule bija ļoti materiālistiska, ļoti zinātniski orientēta.
Mēs apprecējāmies, un mīlas stāsts turpinājās. Bet tad mana sieva diezgan nopietni saslima ar malāriju. Es sāku lūgties, ne gluži kā katolis, jo tas man daudz nerūpēja – tas bija tikai viedoklis, ne ticība. Es sāku lūgt kādam, kaut ko, lai ļauj viņai dzīvot un mums būt kopā. Paldies Dievam, viņa atlaba. Šī bija pirmā reize, kad es tiešām lūdzu.
Mēs lidojām atvaļinājumā uz Latīņameriku un mums nācās mainīt plānus un izkāpt Stambulā. Lidmašīnā man sākās smaga acu infekcija, konjunktivīts. Pēc divām stundām es neredzēju neko. Lidojuma vidū tas bija mazliet bailīgi.
Mēs izkāpām Stambulā un gājām pie ārsta. Pamodos agri no rīta, un dzirdēju kaut ko jauku, kas bija aicinājums uz lūgšanu. Bija iedarbojušās antibiotikas, manas acis bija skaidras. Tad sāku domāt: “Kas tas ir?” Biju mazliet pētījis visas reliģijas, jo man bija pilnīgi jauns skatījums uz lietām. Šajā laikā islams bija vēsts, ko uztvēru bez konfliktiem.
Mana sieva joprojām ir katoliete un es esmu musulmanis – tas mūs netraucē. Viņa lūdzas savā veidā, es lūdzos savā veidā. Taču mūsu lūgšanas dodas uz vienu un to pašu vietu.
Jums ir jāatbilst noteiktiem standartiem. Islāmā ir teikts, ka vienīgais cilvēka dzīves mērķis ir pielūgt Dievu. Sākumā jūs var uzskatīt, ka pielūgt Dievu nozīmē lūgšanas piecas reizes dienā. Bet faktiski, pielūgšana nenozīmē tikai lūgšanas – tas nozīmē būt labam planētas iemītniekam. Atkritumu pārstrāde, vietējās vai tīrās pārtikas pirkšana ir pielūgsmes veids, jo jūs darāt pareizās lietas.
Alkohola un apreibinošo vielu aizliegums ir ļoti jūtīgs jautājums. Islāmā ir teikts, ka Dievs ir devis mums prātu un spēju domāt un pieņemt lēmumus, tāpēc, ja mēs apzināti pasliktinām šīs spējas, mēs noraidām dāvanu. Es mēdzu iedzert. Galu galā, šī vēlēšanās pēc dzēriena vai cigaretes izzuda.
Es uzskatu, ka esmu kaut kā meklējumos. Meklēju zināšanas un meklēju ceļu. Tas ir islams, kas mani šurp atveda. Es biju embriologs IVF (ārpusķermeņa apaugļošanas) klīnikā Nairobi un šis darbs nebija savienojams ar reliģiju, tāpēc mums nācās meklēt kaut ko citu.
Īrijā ir vairāk vietējo mošeju un kultūras centru. Latvijā ir tikai viena mošeja visā valstī. Cilvēki šeit ir labi. Īrija ir ļoti draudzīga ienācējiem. Latvijā uz citādākiem cilvēkiem sabiedrība joprojām skatās ar lielām aizdomām.”

FOTO: Independent.ie